Caurspīdīgais

Pirms 10.februārī Dienvidamerikā sākt savu kārtējo, pusgadu ilgo ceļa posmu pasaules apbraucienā ar velosipēdu, viņš ir tik steidzīgs un vienlaikus pretimnākošs pilnīgi visiem, kas viņu uzrunā, ka mierīga saruna, garāka par desmit minūtēm, nav iespējama. Uz sarunu viņš ierodas ar nokavēšanos, mobilais telefons zvana reizi piecās minūtēs, un uz visiem zvaniem tiek atbildēts. Ik pēc trim minūtēm kāds pie Sašas pieskrien ko pajautāt, visbeidzot interviju pārtrauc fotogrāfi. Saša pozē un smaida. Tā arī paliek noslēpums, vai pirms vairāk nekā desmit gadiem toreiz gaišmatainā zēna sāktā pasaules apbraukāšana nu jau 38 valstu un vairāk nekā 50 000 kilometru garumā ir kas līdzīgs Žila Verna izgudrotā Filiasa Foga mēģinājumiem apceļot pasauli vai vienkārši jauna cilvēka vēlme dzīvot pēc iespējas aizraujošāk. Tur, kur eiropiešu nav «Es nesteidzos apceļot pasauli tikai pašas pasaules apceļošanas pēc,» uzsver Saša, kad pirms preses konferences viņam apkārt rosās ceļojuma finansiālie atbalstītāji. Galvenais ceļojumu mērķis esot dot iespēju cilvēkiem pēc iespējas vairāk uzzināt par citām valstīm, kurās viņi nekad nebūs - Jumava izdod viņa grāmatu Cilvēks Austrumos. apollo.lv un vairākos laikrakstos būs lasāmas viņa Dienvidamerikas ceļojuma piezīmes. Taču jau pēc maza brīža viņš ar degošām acīm stāsta: ja saskaitītu visus kilometrus, ko viņš uz velosipēda nobraucis savos ceļojumos, tad jau sen varētu uzskatīt, ka pasaule apceļota. Taču viņu neinteresē kilometri un viņš nebrauc uz valstīm, kas viņu nevilina. Lūk, piemēram, Āfrika viņam kaut kā nešķiet aizraujoša, tādēļ viņš ar savu riteni pabijis tikai Ēģiptē, pārējam kontinentam apmetot līkumu. Viņš brauc tikai uz turieni, kur pats grib. Pasaules apceļošanu uz divriteņa viņš sācis 18 gadu vecumā, kad caur Baltkrieviju, Ukrainu, Rumāniju un Bulgāriju aizbrauca līdz Turcijai. Tā kopš 1992.gada viņš katru gadu vairākus mēnešus veltījis, lai ceļotu pa visdažādākajām valstīm. Nākamajos gados viņš izbraukāja Eiropu, 1995.gadā ceļā no Rīgas līdz Vladivostokai izbrauca cauri visai Krievijai un 1997.gadā sāka iepazīt savas sapņu zemes - Indiju, Šrilanku, Pakistānu, tad Vjetnamu, Ķīnu, Mongoliju, Malaiziju, Taizemi, Kambodžu, Laosu, Tibetu, Nepālu. Izbrīnu, kā gan šādu braukāšanu ir iespējams apvienot ar algotu darbu, Saša apslāpē, sarokojoties ar vairākiem uz preses konferenci atnākušajiem televīziju operatoriem. Lūk, viņa kolēģi - Saša vairākus gadus nostrādājis Latvijas televīzijā par operatoru, tagad gan strādājot individuāli. «Visvienkāršākais jau ar riteni braukt pa asfaltu, bet pa lauku ceļiem ir daudz interesantāk. Visaizraujošāk ir pabūt tādās vietās, kur «baltie pērtiķi» vēl nav bijuši,» negaidot jautājumu, stāsta Saša. Par «baltajiem pērtiķiem» Eirāzijā tiekot saukti ārzemju tūristi, uz kuru nezināšanas, lētticības vai vienaldzības rēķina nopelnīt naudu. Savukārt nomaļos ciematiņos un mazpilsētās iebraucējs tiekot sagaidīts kā dārgs viesis, no kura var uzzināt daudz interesantu lietu. «Indijā, kad nogriezos no lielajām maģistrālēm un braucu cauri maziem ciematiņiem, sastapos ar bērniem, kuri pirmo reizi redzēja cilvēku ar tik gaišu ādas krāsu kā man. Iedomājieties, bērni spēlējas smiltīs ceļa vidū un, ieraugot gaišmatainu riteņbraucēju, ir tik pārsteigti, ka nespēj pat aizbēgt no šausmām,» ar grimasēm rādot bērnu sejas, stāsta Saša. Tā esot viņa braucienu vislielākā balva - iespēja satikt cilvēkus, kuriem ir sveši eiropieši un viņu kultūra. Kambodžā viņš pabijis tādas vietas, kur ļaudis apģērba izgatavošanā vēl joprojām neizmanto audumus un ikdienā strādā ar simtiem gadus veciem darbarīkiem. Pēc Sašas vārdiem, garie ceļojuma mēneši tiekot speciāli veltīti tam, lai izjustu apceļoto zemi tā, it kā viņš būtu tās iedzīvotājs, nevis viesis. Tā, braukājot pa Pakistānu, Saša uzdevies par Bosnijas musulmani. «Ja būtu pateicis, ka esmu slāvs, riskētu no Pakistānas vispār neatgriezties - PSRS un Afganistānas kara laikā afgāņu pusē karoja ļoti daudz pakistāniešu un viņi atceras krievu nodarītās pārestības. Tādēļ, ja gribēju iepazīt šo valsti, man bija jākļūst par musulmani. Es iemācījos viņu lūgšanas un dzīvoju kā musulmanis, lai gan esmu kristietis,» smaida Saša. Vēlāk kāds no žurnālistiem viņam taujās, kas ir viņa talismans ceļojumos. Mazliet padomājis, viņš pastāstīs par vienmēr līdzvesto Nikolaja Brīnumdarītāja svētbildi. Neesot jau nu viņš īpaši ticīgs cilvēks, taču arī gluži bez ticības grūti ceļot. Tādēļ Saša ticot, ka Nikolajs Brīnumdarītājs viņam palīdz kļūt tādam kā caurspīdīgam - uzsūkt sevī visu, kas apkārt, un saplūst ar apkārtējo vidi. Vienmēr viens Savos pasaules apceļojumos Saša vienmēr esot viens. Tikai pāris reižu neilgu laiku kopā ar viņu esot bijusi draudzene Žanna. To sakot, Saša iepazīstina ar tumšmatainu, skaistu meiteni, kura vienlaikus esot viņa ceļojumu administrators. «Taču parasti ceļoju viens pats un uzskatu, ka tā ir labāk,» uzsver Saša. Tad viņš esot atbildīgs tikai par sevi un nav jājūtas vainīgam par līdzbraucēju, kuram ceļot var pietrūkt spēka. Ceļojot vienam, ir iespēja iepazīt valsti. «Kad blakus ir tādas pašas kultūras cilvēks kā es, tad nav īsti motivācijas iepazīt un izprast citas kultūras cilvēku,» paskaidro ceļotājs. Sašam patīkot mēģināt iekļauties apceļotajā zemē, kļūt par tai piederīgo un tās iedzīvotājiem - par savējo. Lai saprastos ar svešzemniekiem, valoda neesot nekāda barjera. Viņš savos braucienos esot sapratis,- ja cilvēki cits citu vēlas saprast, tad pat par politiku var runāt arī žestu valodā. Saša sakās mīlam ceļojumus arī tādēļ, ka tajos tiek pazaudēta laika izjūta. «Kamēr esi ceļā, tam, kas bija vakar un kas būs rīt, nav nekādas nozīmes,» viņš mazliet domīgi saka. «Tu nekad nevari zināt, kas ar tevi notiks nākamajā sekundē. Kad jūti, ka katram vārdam un žestam var būt sekas, tad sāc ļoti rūpīgi sevi kontrolēt. Es to saucu par vilka vientuļnieka stāvokli. Līdzās nav bara, kas palīdzētu, un jābūt mazliet kā dzīvniekam, kurš gatavs izjust visu, kas notiek apkārt.»