Cēsīs - Latvijas karoga vēsture

Latvijas brīvvalsts laikā muzejā bija pat karoga nodaļa, kuras ekspozīcija padomju gados tika uzskatīta par iznīcinātu. Šodien cēsniekiem jānoliec galvas muzeja darbinieces Ernas Borgholces priekšā, kura lielu daļu kurtuvei nodoto materiālu piecdesmitajos gados savāca un sataupīja līdz pat mūsdienām. Pirms dažiem gadiem muzeja darbiniekiem radās doma zīmīgākos vēstures karoga faktus apkopot un izdot nelielā brošūrā, un šis darbs tika uzticēts Tālim Pumpuriņam. Patiesībā šī tēma vēsturniekam prātu jau bija nodarbinājusi arī agrāk, tāpēc, kolēģu atbalstīts, viņš azartiski nodevās darbam un tas gandarīja arī ar negaidītiem pārsteigumiem. Šobrīd savāktā materiāla apjoms ir vismaz 300 lappušu apmērā un mazā brošūrā tas vairs nav ietilpināms. Arī Cēsu vēstures muzeja vadība meklē ceļus, kā apkopoto izdot kultūrvēsturiskā monogrāfijā, perfektā tipogrāfiskā izpildījumā, krāsu toņos, kas atbilstu saturam. Ideju ar nelielu sākuma summu fotokopiju iegādei ir atbalstījusi Cēsu rajona padome. Ir radušies pirmie monogrāfijas tapšanas atbalstītāji - tajā skaitā arī Prezidenta kancelejas heraldikas komisija. Cēsnieki cer arī uz citu valsts institūciju ieinteresētību. Unikāli materiāli par karoga vēsturi Kā likumsakarīgs vēsturnieka vairāku gadu pētījuma rezultāts ir nesen muzeja torņa zālē atklātā izstāde. Viņš pirmo reizi nodod sabiedrībai plašu, sistematizētu faktu materiālu, kas interesentiem sniedz vispusīgu priekšstatu par polemiku, pirmajiem karoga metiem, krāsu proporcijām un daudzām savdabīgām niansēm valsts karoga tapšanas gaitā. Nav šaubu, ka viens no visvērtīgākajiem ir pats pirmais nacionālā karoga paraugs. Tas darināts pēc žurnālista un pedagoga valmierieša Jāņa Lapiņa skices un to 1917.gadā izšuvusi viņa līgava, bēgļu patversmes darbiniece Marianna Straumane. Liels bija muzeja darbinieku pārsteigums un prieks, kad, T.Pumpuriņa uzrunāta, šo vērtīgo ģimenes un visas tautas relikviju muzejam nesen dāvināja M.Straumanes un J.Lapiņa meita valmieriete Līga Poga. «Esmu izlasījis daudz literatūras par dažādu valstu karogiem. Ir aprakstīti arī daudz vecāki karogi par mūsējiem, tomēr nekur neesmu lasījis, ka līdz mūsdienām būtu saglabāts kādas nācijas pirmā oriģinālā karoga prototips,» atzīstas izstādes autors un norāda, ka Mariannas Straumanes šūdinātajam sarkanbaltsarkanajam karogam ir aveņu krāsa. Augšā kreisajā pusē uz tā ir uzšūta daudzstaraina saule. Baltā svītra vidū aizņem vienu trešo daļu no sarkanā laukuma kopapjoma. Ir zināms, ka Jāņa Lapiņa dzīvoklī savulaik pulcējušies daudzi tā laika nacionāli domājošie inteliģences pārstāvji - Pauls Dāle, Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Linards Laicens, Ēriks Blanks u.c. Arī viņus nodarbināja jautājums par to, kādam būt Latvijas karogam, bet 1917.gadā te atradās Latvijas nacionāldemokrātu birojs. Tā gada martā M.Straumanes darinātais karogs parādījās atklātībā virs Valmieras Latviešu biedrības nama Vidzemes zemes sapulces laikā. Lai izstādes apmeklētāju atklāsmei paliek fakti par to, ka, jau sākot no Tērbatas latviešu studentu literārajiem vakariem, no pirmajiem latviešu dziesmu svētkiem Dikļos latviešu inteliģences un tautas apziņā pamazām nobrieda doma par sarkanbaltsarkano krāsu salikumu. Tā ir iespēja uzzināt, cik aktuāla šī tēma kļuva Pirmā pasaules kara laikā. Dažādu laiku liecības vēsta par to, kā karoga tapšanā iesaistījās kultūras izglītības darbinieki, mākslinieki, izdevēji jau pirms tam, kamēr nebija tapusi pati Latvijas valsts. Par to, kāda ir Anša Cīruļa, Voldemāra Tones, Oļģerta Grosvalda, Burkarda Dzeņa un pat igauņu mākslinieces Jūlijas Suites nozīme šo notikumu attīstībā, vēstī izstādes autora apkopotais materiālu klāsts. Pētījumu gaitā autors ir atklājis arī dažu labu kļūdainu priekšstatu, kā, piemēram, faktu, ka ilgus gadus par vienu no Latvijas karoga meta autoriem ticis uzskatīts mākslinieks Jāzeps Grosvalds, kaut gan patiesībā tas bijis viņa brālis Oļģerts Grosvalds. Savā ziņā pārsteidzoši, ka sarkanbaltsarkano krāsu salikuma ideju popularizējuši gan Linards Laicens, gan Augusts Kirhenšteins. T.Pumpuriņš atzīst, ka centies izkārtot materiālu tā, lai informācija atbilstu dažādu vecumu apmeklētāju interesēm. Savukārt Cēsu vēstures muzeja direktores vietniece zinātniskajā darbā Vija Rozentāle pastāstīja, ka apkopotais droši vien ieņemšot savu vietu muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Galu galā zināt sava karoga vēsturi ir gan pienākuma, gan pašcieņas lieta un cēsnieki šādu iespēju ir sagādājuši. Būs bagāta vasara Nav ne mazāko šaubu, ka cēsnieki šovasar saviem apmeklētājiem vēl sagādās daudzus pārsteigumus. Pēc ziemā pārlaistās krīzes visu vienprātīgs secinājums ir, ka muzejam jātop maksimāli atvērtam visdažādāko interešu skatītājiem. «Mums taču ir tik plašs fondu un zinātniskais materiāls, ka esam gatavi to visu arī likt lietā,» teica muzeja direktore Anda Vilka. Valtera fon Pletenberga iznācienam pie apmeklētāja šogad īpaša reklāma vairs neesot vajadzīga. Izrāde, kurā viduslaiku varoņu lomā iejutušies paši muzeja darbinieki, ir tik pieprasīta, ka rodoties problēmas, kā visus redzētgribētājus apkalpot. «Ļāvām cilvēkiem ienākt šajā viduslaiku pilī, paskatīties uz tērpiem, paklausīties viegli saprotamu informāciju, uzkāpt pils tornī un pēc tam paēst vakariņas viduslaiku stilā un paklausīties atbilstošu mūziku. Jādomā, mūsu intuīcija ir bijusi pareiza, ja cilvēkiem šī programma ir tik tuva,» saka A.Vilka. Cēsnieki šovasar turpinās arī tradicionālās lukturīšu ekskursijas pilsdrupās, bet vasaras nogalē te iecerēti bruņinieku svētki, iespējams, ka būs krāšņa masku parāde. Arī izstāžu namā būšot tik daudz jaunu un interesantu notikumu, ka grafiks esot maksimāli aizpildīts.