Četri taisa astoto

Viņu mērķis, pieticīgi izsakoties, ir neikdienišķs - uzbūvēt astoto pasaules brīnumu. Jā, tai pašā kategorijā, kurā ir Gizas piramīda, Rodas salas koloss, Zeva statuja Olimpijā, Semiramīdas gaisa dārzi Babilonā un citas jau zudušās leģendārās būves. Bet šis sauksies Pasaules siena - tepat Latvijā, iespējams, Liepājas apriņķī. Nevarētu teikt, ka siena tradicionāli bijis veiksmīgs simbols - Berlīnes mūris, betona siena starp izraēliešiem un palestīniešiem, rokgrupas Pink Floyd monstrozā metafora. Un te nu puiši nolēmuši celt vēl vienu, domājams, izmaksu ziņā nebūt ne lētāku kā jau minētās (saskaņā ar viņu pašu aplēsēm,kopējās izmaksas varētu būt vismaz 350-450 miljoni eiro). Taču te arī līdzības beidzas - šī siena cilvēkus vienošot, nevis šķelšot. Uz 272 trīs ar pusi metru augstām granīta sienām 47 hektāru lielā zemes gabalā būšot iegravēti 65 miljonu cilvēku vārdi - skaitlis izvēlēts, jo veido ap 1% pasaules iedzīvotāju 2006.gada janvārī. Savu vārdu uz sienas varēs ieraudzīt ikkatrs, kurš iemaksājis piecus eiro jeb summu, līdzvērtīgu vienām biznesa pusdienām, kā saka viens no projekta īstenotājiem. Lai kliedētu šaubas par savu nodomu nopietnību un godīgumu, puiši mājaslapā ir izklāstījuši tēriņu sadali, viņi garantē ikmēneša izdevumu pārskatu, auditu ik pusgadu un par fonda uzraugu ir izvēlējušies Sarkano Krustu, kuram tiks nauda, ja gadījumā projekts neizdosies, tas ir, ja nākamo trīs gadu laikā nepiereģistrēsies divi miljoni interesentu. Pagājušajā trešdienā tika izsludināts zemes gabala iegādes konkurss - uz nomu, ar pirkuma tiesībām. Uz reakciju "brīnumam" nav vajadzējis ilgi gaidīt - allaž žultainais apollo.lv komentētājs Aivars Tarvids puišus tur aizdomās kā afēristus, un matemātiķis Jānis Apals Neatkarīgajā Rīta Avīzē izmanto hrestomātisko epitetu "Latvija - muļķu zeme", bet reklāmists Ēriks Stendzenieks, kurš pats reģistrējies Pasaules sienā, minētajā laikrakstā komentē: "Pasaulē vislabākās lietas ir tās, kuras kāds ir nosaucis par neiespējamām un ieteicis labāk nemaz nedarīt." Arī Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš jūsmo par puišu trako ideju un uzņēmību. IDEĀLISMS UN GODKĀRE Kas liek jauniem uzņēmējiem pievērsties šādai grūti realizējamai, mākslinieciski strīdīgai idejai, turklāt laikmetā, kad brīnumi notiek tehnoloģiju jomā, ne vairs megabūvniecībā? Projekts jau pāris gadu tērē puišu naudu, brīvo laiku un licis pat ieķīlāt dzīvokļus. Tēriņi no pašu kabatām esot desmitos tūkstošos latu, viņi apgalvo. Ideālisms un godkāre - tie esot iemesli, kādēļ interneta risinājumu firmas Media parks projektu vadītājs Ansis Līpenītis (25), kas nācis no Rēzeknes, nekustamo īpašumu uzņēmējs talsnieks Gints Cēlājs (25) un viņa brālis finansists Ģirts Cēlājs (26) no investīciju uzņēmuma IBS Suprema un dizaineris Mārtiņš Vāvere (40) - vienīgais dzimtais rīdzinieks projektā - pie Pasaules sienas tapšanas strādā jau divus gadus. Viņu plāni, shēmas, grafiki, aplēses un ideāli - tas viss apskatāms korporatīvi ideālistiski noformētajā mājaslapā www.walloftheworld.org, kas ar savu saukli Evidence of Unity jeb Liecība vienotībai pirmajā mirklī rada neviļus asociācijas ar kādu ezotērisku projektu. Idejas dzimšana ir kā no Mihaela Endes bērnu grāmatas Bezgalīgais stāsts, kur puisītis lasot nokļūst fantāziju pasaulē. Pirms diviem gadiem puiši skatījušies grāmatu Pasaules 100 brīnumi, ko Ģirtam uzdāvinājusi māsīca. "Secinājām, ka tie visi tapuši kādas iekārtas vai impērijas vārdā, teiksim, faraonam par godu," priekšvēsturi nosvērti klāsta Ģirts. "Mēs nesakām, ka tas ir labi vai slikti, bet šajās būvēs, mūsuprāt, ir viena kļūda - nav redzami to patiesie būvnieki. Mēs nezinām, cik simtiem tūkstošu vergu ir gājuši bojā, tos ceļot." Visi iepriekšējie brīnumi, viņuprāt, tīri filozofiski tapuši nepareizi - nedemokrātiski. Padomājuši, vai spētu uzbūvēt brīnumu savādāk, puiši, no kuriem divi - Ansis un Ģirts - jau skolas un augstskolas laikā bijuši sabiedriski līderi, bez liekas pieticības secinājuši - jā, spējam! Taču ideja jāpierāda ar darbiem, jo "cik mēs nedzirdam neko neizsakošas klišejas, kā lets make the world a better place", skaidro Ansis, kas sarunas sākumā klusējis, taču vēlāk ar piezemētu autoritāti iesaistījies. Secinājuši, ka XXI gs. ir radīti visi instrumenti, lai ķertos klāt pie šāda projekta - internets, elektroniskie norēķini, ātra informācijas plūsma -, puiši meklējuši motivāciju. Atraduši trīs iespējamus stimulus - vēlēšanos atstāt liecību par sevi, pašapliecināšanās vēlmi, piedaloties kā liela tapšanā, vēlmi būt vienotiem un paust savu nostāju pret šķelšanos sabiedrībā. VIENS STARP DAUDZIEM Pēc lēmuma taisīt savu, "astoto brīnumu", puiši pāris nedēļas meklējuši internetā, lai pārbaudītu, vai nav jau radīts kas līdzīgs, un vēl paguvuši iedvesmoties no ekoloģiskā Eden projekta Lielbritānijā. "Kaut kas grandiozs, liels, kaut kā saglabāšanai un pierādīšanai," skaidro Gints - no puišiem kaismīgākais stāstītājs. Iepazinušies arī ar vienu no saviem "konkurentiem" - pašlaik tapšanas stadijā esošajām trīs Dubaijas Palmu salām, ko daudzi jau dēvē par jauno astoto pasaules brīnumu. Taču Dubaijas salās viņi sāncensi nesaredz. "Visu cieņu arhitektiem, projekts ir skaists, bet atkal - kas to ceļ? Bagātnieki. Mēs neuzskatām, ka mūsdienās vajadzētu noteikt vienai indivīdu grupai - noteikt vajag vairākumam," aizrautīgi klāsta Ģirts. "Pasaules siena tiek veidota cilvēkiem, un astotais pasaules brīnums tas būs tāpēc, ka katrs cilvēks nobalsos par to, reģistrējoties mājaslapā. Pats galvenais šajā projektā - tā ir cilvēku spēja apvienoties." Svarīga esot šī projekta jēga, pat ne vizuālais izskats - vienam tas ir pievilcīgs, otram ne, šaubas par formu mēģina kliedēt Gints. "Visi šajā projektā ir vienlīdzīgi. Nav svarīgi, vai, teiksim, piedalās Bušs vai mana latviešu valodas skolotāja Talsos," skaidro viņa brālis Ģirts. Ziedo piecus eiro vai 500, gūsi vienu un to pašu - sava vārda ierakstu sienā. "Pasaules siena arī nav plašā tauta pret bagātniekiem. Tā ir izaicinājums cilvēku stereotipiem, aizdomām, bažām, skepsēm, bailēm," rezumē Ģirts. Puišu pārliecību, neatlaidību un saulaino vīziju var apbrīnot. Mārtiņš paskaidro - viņa gados jaunākie trīs kolēģi piederot XXI gs. uzņēmēja tipam, kas spēj redzēt tālāk par savu auto. Gribētos piebilst - un, šķiet, ir mūsdienīgi apsēsti ar dažādiem topiem. KAUT KAS TAUSTĀMS Sienas ar iegravētajiem vārdiem, kam skici veidojuši arhitekti no kāda mazpazīstama nekustamo īpašumu uzņēmuma, dažiem atgādina piemiņas memoriālu. Puiši iebilst: "Tas nav piemineklis kādam bēdīgam vai skumjam notikumam. Evidence of unity - tā ir liecība vienotībai." Esošā skice esot tikai vīzijas vizualizācija, tiks izsludināts starptautisks arhitektūras konkurss. Taču uzstādījums paliks tāds pats - sienas, kuros ar lāzeru ierakstīti vārdi. "Viens ir tas, ko domā viens, otrs vai trešais, ja mēs taisām šāda tipa parku," kaismīgi skaidro Gints. "Bet skaidrs, ka cilvēki, kas šādā projektā iesaistās, grib redzēt kaut ko paliekošu, taustāmu." Gintam nav šaubu, ka projekts būs vajadzīgs. "Vai nebija šaubu, pirms būvēja Eifeļa torni?" puisis vaicā. Var rasties arī jautājums, vai lietderīgāk šos pūliņus un naudu nebūtu ieguldīt kādā humānā projektā. "Ekonomikā ir tāds jēdziens "alternatīvā izvēle"," skaidro Ansis Līpenītis. "Mēs esam izvēlējušies šo ceļu un uzskatām, ka tā varam sasniegt daudz vairāk, nekā ja izceltu kādu konkrētu problēmu vai veidotu fondu, kur vāktu ziedojumus." Puiši sola, ka vēlāk sabiedrība uzzinās par projektiem, kas ir lokāli un sociāli orientēti - tādi, kas stimulēs sabiedrības vienotību, latviešu un nelatviešu attiecības. Viņu mērķis neesot tikai uzbūvēt parku. "Parks ir tikai simbols idejai, kam tas kalpo," saka Gints. "Piemineklis paliek nākotnei, bet ap to veidojas aura un jauni darbi." Organizācija - vidēja lieluma, tikai 30-40 cilvēku, kas uzturēs parku, - vēlāk turpinās savu darbību, līdzekļus ieguldot sabiedrībai noderīgos projektos. "Tas ir labāk nekā ziedot," saka Ansis Līpenītis un min iespējamus nākotnes projektus, piemēram, aicināt uz Eiropu muzicēt irāņu mūziķus, lai kliedētu stereotipus par šo valsti, vai organizēt konkursus jaunajiem māksliniekiem par vienotu sabiedrību. No uzņēmējdarbības uz uzņēmīgu darbību sabiedrībai noderīgiem mērķiem - tā viņš redz savu karjeras attīstību. VĀKS NABADZĪGO VĀRDUS Viens ir mēģināt pārliecināt vietējās prominences, kā Jāni Streiču, Ēriku Stendzenieku, Raimondu Paulu vai Ojāru Kalniņu, par to, ka steidzīgajā ikdienā nepieciešams aizdomāties par augstākām vērtībām. Kas cits ir pārliecināt tos "nieka" 5,4% no projekta mērķauditorijas - viena miljarda kredītkaršu turētājus, kuru ziedojums vajadzīgs, lai sienu uzbūvētu. Turklāt kā lai citu zemju iedzīvotājiem iestāsta, ka jābūvē tieši Latvijā, bet ne citur? "Latvijā varam runāt par patriotiskām vērtībām," atzīst Ansis Līpenītis. "Taču projekta vērtībās neietilpst patriotisms. Neviena no trim minētajām motivācijām nav lokāla, tās vērstas uz cilvēces vienotību." Lai svešzemniekus spētu uzrunāt viņiem saprotamā valodā un pārliecinātu, ka runa nav par kārtējo interneta šmaukšanās shēmu, puiši grasās nolīgt starptautiski atzītu sabiedrisko attiecību aģentūru un projekta reklāmā iesaistīt nacionālas slavenības. Projektā, kur vienlīdzība ir pār visu, un Buša vārds varētu tikt atrasts līdzās Talsu latviešu valodas skolotājas vārdam, rodas jautājums par vairākumu šīs planētas iedzīvotāju, kuriem norēķinu kartes pat sapņos nerādās un pieci eiro būtu nepieciešami daudz prozaiskākām vajadzībām nekā sava vārda iemūžināšanai sienā. Te puiši bilst - katram maksātājam esot iespēja samaksāt par nabadzīgāku reģionu pārstāvjiem. Pēc tam uz šiem reģioniem brauks cilvēki, kas vāks nabadzīgo cilvēku vārdus. Šī ideja raisa jautājumu, vai projekts ir universāli tendēts vai arī dažu jaunu karstgalvīgu ideālistu pārliecībā dzimusi apsēstība. Līdzīgas šaubas raisa puišu ticība, ka piedāvājums savu vārdu sienā rakstīt latīņu alfabēta burtiem šķitīs vienlīdz pievilcīgs visām etniskajām grupām. Šis šaurais redzējums tikai liecina, ka pat tad, ja Pasaules siena nav kārtējais "Tutanhamona projekts", to tomēr ierosinājuši konkrēti cilvēki. "Jā, mēs nosakām sevi kā autorus un iniciatorus, taču mēs to neliekam būvēt, kā to darīja faraoni, un siena arī nav mums par godu. Mūsu griba ir, lai atzīst, ka mēs bijām apņēmīgi," atzīst Ģirts Cēlājs. Kopš 19.aprīļa sienā ir piereģistrējušies un piecus eiro samaksājuši vairāk nekā divarpus tūkstoši interesentu - tas ir krietni vairāk nekā 400 cilvēku pirmajā mēnesī, kā puiši to prognozēja. Protams, esot daudz nievājošu komentāru un jautājumu, ko gan puiši pagaidām minēt nevēlas. "Tie tiek kliedēti ar mūsu kompetentajām atbildēm," tik vien smīnot attrauc Mārtiņš, vecākais no puišiem, kas līdz šim ļāvis izteikties jaunajiem kolēģiem, un kā jokojot bilst, ka viņa loma esot "ar briedumu to ideju un emociju plūdumu ievirzīt kādā gultnē". Puiši paši savā darbā iedvesmojas no tādiem masu pasākumiem kā Dziesmu svētki un hokeja mači. "Sportā nav svarīgi, vai dabū iekšās," saka Ģirts Cēlājs. "Galvenais būt vienotiem mērķī." Leģendārais 1985.gada Live Aid rokkoncerts ir viņu lielākā iedvesma. Vai šis piemērs ir pats veiksmīgākais? Īpaši tālāk par emocijām un iecerēm daudzu kritiķu un žurnālistu vērtējumā šis izdaudzinātais projekts netika, liela daļa palīdzības kravas palika pūstot Eiropas ostās, bet nauda nonāca Etiopijas huntas rokās. Pasaules sienas būvniecības izredzēm ir faktiski šķēršļi, bet tās astotā brīnuma statusu apdraud sacensība - uz pasaules brīnuma statusu ir gribētāju rinda. darīsim pasauli labāku