Cilvēka imūnsistēmas spēks un vājums

Tā pasargā mūs no mikroorganismu infekcijas vai arī inficēšanās gadījumā neļauj vairoties un likvidē slimības ierosinātājus. Lielākoties imūnsistēmas lokālos cīniņus ar mikroorganismiem mēs nejūtam, bet reizēs, kad kādam vīrusam izdevies iekļūt organismā un mēs saslimstam, īstās «kaujas» tikai sākas. Mēs klepojam, mums sākas drudzis, ko tūdaļ cenšamies ar zālēm likvidēt, kaut tādējādi organisms realizē savu cīņu ar vīrusiem. Un, ja izveseļojamies, mums šķiet, ka palīdzēja zāles, gudrs dakteris vai smalkas procedūras. Bet vairākumu mūs piemeklējušo slimību (visbiežāk sastopamās slimības pasaulē ir augšējo elpošanas ceļu vīrusa infekcijas, ko dēvējam par saaukstēšanās slimībām) organisma aizsargmehānisms uzveic pats. Imūnsistēma sparīgi cīnās arī ar visām pārējām, daudz neģēlīgākām slimībām, kuras pievarēt bez zālēm un prasmīgas ārstēšanas ir grūti vai neiespējami. To, cik bieži un kādas slimības mūs piemeklē un cik veiksmīgi mēs izveseļojamies, vislielākajā mērā nosaka katra cilvēka imūnsistēmas spēks vai vājums. Dienas lasītājiem stāsta Latvijas Medicīnas akadēmijas Imunoloģijas institūta direktors profesors Artūrs Sočņevs, habilitētā medicīnas zinātņu doktore Aina Muceniece un P.Stradiņa klīniskās slimnīcas Imunoloģijas klīniskās laboratorijas vadītāja Inta Jaunalksne. Imūnsistēmas aizsarglīdzekļi Cilvēka imūnsistēma ir bruņojusies ar vairāk nekā 100 miljoniem imūnšūnu. Pastāv teorija, ka katram vīrusam vai baktērijai daba radījusi specifisku imūnšūnu. Katrā ziņā pretinieki ir viens otra cienīgi. Mikroorganismi nemitīgi meklē jaunas iespējas, kā vājināt cilvēka imunitāti. Taču, mēģinot iekarot organismu, tie sastop arvien izsmalcinātākus imūnsistēmas aizsardzības līdzekļus. Fiziskie šķēršļi - āda un ķermeņa sekrēti - asaras, sviedri, siekalas, kuņģa skābe ir pirmā barjera. Lielākajai daļai mikroorganismu tā ir nepārvarama. Taču tiem slimību ierosinātājiem, kam izdevies tai izlauzties cauri un iekļūt asinsritē vai organisma šūnās, pretim stājas vesels pulks balto asinsķermenīšu jeb imūnšūnu, kas cīnās ar svešinieku dažādos veidos. B šūnas ražo antivielas pret attiecīgo mikroorganismu, T šūnas koordinē imūnspēku darbību un mikroorganismus nogalina, fagocīti (tulkojumā no grieķu valodas - ēdāji) aprij visu organismam nevēlamo, makrofāgi ir atkritumu savācēji un attīra organismu no iznīcinātajiem mikroorganismiem un vecām šūnām. Ķīmiskie slepkavas jeb galētājšūnas ir specifiski leikocīti, kas iznīcina slimību ierosinātājus, izdalot spēcīgas ķīmiskas vielas. Imūnšūnas nonāk jebkurā apdraudētā organisma vietā un realizē ļoti saskaņotu darbību. Kad cilvēks sagriež roku, ievainotajā vietā tūlīt mēģina ieperināties baktērijas. Ja organisma imūnsistēma veiksmīgi nostrādā, cilvēks tās lokālo cīniņu ar baktērijām nemaz nejūt un roka pamazām sadzīst. Ja organisma aizsargsistēma pati netiek galā, rezultāts tūdaļ redzams - brūce iekaist, sastruto (strutas ir cīniņā mirušās imūnšūnas - leikocīti) un nepieciešama papildu ārstēšana. Aizsargsistēmas darbību organismā nodrošina imūnsistēmas orgāni - kaula smadzenes, kur imūnšūnas rodas, aizkrūts dziedzeris, kur tās «skolojas», un orgāni, kuros imūnšūnas darbojas, - limfmezgli, liesa, mandeles, aizdeguna mandeles, aklās zarnas piedēklis, tievā zarna. Mikroorganismi no inficētajām vietām tiek pārnesti uz limfmezgliem un iznīcināti tur. Taču nereti tieši dažus imūnsistēmas orgānus, kuri bieži vai pārlieku sastruto, nākas izoperēt. Bez nopietna iemesla šāda operācija nebūtu vēlama (kaut agrākos gados par to izšķīrās vieglu roku), tomēr organisms ar laiku prot aizstāt zaudēto orgānu, un tā funkcijas uzņemas citi limfoīdie orgāni. Imūnsistēmai piemīt vērtīga īpašība pēc veiksmīgas cīņas ar slimības ierosinātāju to saglabāt atmiņā, un, mikroorganismam nākamreiz iekļūstot organismā, to uzreiz pazīt un prasmīgi iznīcināt. To dēvē par iegūto imunitāti, kas saglabājas uz ilgāku laiku, citām slimībām pat uz mūžu. Arī vakcīnas darbojas, pateicoties šai imūnsistēmas atmiņai. Treniņš - slimošana Cilvēkam piedzimstot, imūnsistēma ir samērā vāja, un pirmajos trīs četros dzīves mēnešos bērns no mikroorganismu pasaules aizsargājas ar antivielām, kas pārmantotas no mātes, pēc tam pakāpeniski producējot savas. Tādēļ trīs četru mēnešu vecumā zīdainītim mēdz būt visai kritisks periods, kad no mammas saņemtā imunitāte zūd, bet sava vēl nav attīstījusies. Imūnsistēma turpina nostiprināties visu bērnību. Tā rūdās arī slimojot - tādējādi organisms iepazīst ienaidnieku un iemācās ar to cīnīties. Lielākoties bērni slimo ar infekcijas slimībām un visvairāk tieši ar saaukstēšanās infekcijām. Tās tūdaļ tradicionāli ārstējot ar pretiekaisuma medikamentiem vai pat antibiotikām, organisma vietā slimību uzveic ķīmija un imūnsistēma paliek bez treniņa. Katru niecīgāko slimību regulāri apkarojot ar zālēm, paša organisma aizsargmehānismi tiek apspiesti jau bērnībā, kad imūnsistēma vēl tikai nostiprinās. Tādēļ parastas saaukstēšanās gadījumā nav ieteicams tūlīt ķerties pie zālēm (turklāt medikamenti vīrusus neiznīcina), bet gan ļaut pirmās 24 stundas imunitātei pašai aktivizēties. Taču organismam jāpalīdz cīnīties, daudz dzerot - tā tiek ātrāk izvadītas visas kaitīgās vielas, pastiprināti lietojot C vitamīnu saturošus produktus (var papildināt ar sintētisko C vitamīnu) un gādājot mieru un atpūtu. Ne tikai bērniem, arī pieaugušajiem vīrusa infekcijas laikā imūnsistēma ir pārslogota, iznīcinot un aizvadot vīrusu skartās šūnas un to vietā radot jaunas, tādēļ organisma pretestības spējas ir novājinātas, ko tūdaļ cenšas izmantot baktērijas, kas iepriekš nekādu ļaunumu nespēja nodarīt. Tad saaukstēšanās infekcijai var pievienoties bakteriālā - parasti strutaina angīna, bronhīts, auss iekaisums, pat plaušu karsonis. Šajos gadījumos organisma aizsargspējām palīgos ieteicams ņemt medikamentus. Lai gan katra infekcijas slimība ir zināms treniņš imūnsistēmai, tomēr - līdz noteiktai robežai. Nav skaidru kritēriju, cik biežu slimošanu var uzskatīt par «normālu» un kad atkārtotas infekcijas sāk graut organisma pretestības spējas, radot imūnnepietiekamību (stāvokli, kad organisms vāji vai vispār nespēj cīnīties ar slimību izraisītājiem). Tas ir ļoti individuāli: vienam bieža slimošana vispārēju ļaunumu nenodara, citam imūnnepietiekamība var attīstīties jau pēc divām, trim pārslimotām infekcijām. Lai gan reta slimošana liecina par labām organisma aizsargspējām, tomēr onkologi savā praksē nereti saskaras ar gadījumiem, kad cilvēks ir neizpratnē: es nekad ne ar ko neesmu slimojis un pēkšņi - vēzis? Arī lielu epidēmiju gadījumos, piemēram, gadsimta pirmajā pusē, Latvijā plosoties poliomielīta infekcijai, vairāk saslima bagāto ģimeņu bērni, kas bija auguši sterilākā vidē un mazāk saskārušies ar infekcijām - viņu imūnsistēma bija mazāk rūdīta. No otras puses, pašlaik pasaulē atkal pieaugot tuberkulozes izplatībai, pirmie saslimst tieši sociāli mazaizsargātie cilvēki, kam ir sliktāki dzīves apstākļi, trūcīgāks un nepilnvērtīgāks uzturs un vājāka vispārējā veselība. Diagnostika Rodoties bažām par savas imūnsistēmas nepietiekamību, to var pārbaudīt, konsultējoties ar imunologu un izdarot imunoloģisko diagnostiku. Mūsdienās imunoloģija kļuvusi samērā precīza savās analīzes. Latvijā šobrīd strādā 19 sertificēti imunologi, un pacienti konsultēties var Stradiņos Klīniskās imunoloģijas laboratorijā, Bērnu klīniskajā slimnīcā, Dzemdību namā (grūtniecības patoloģijas gadījumā), Latvijas Onkoloģijas centrā (saistībā ar audzējiem), Jūras medicīnas centrā. Vēlams terapeita, ģimenes vai bērnu ārsta nosūtījums, jo citādi imunoloģiskā izmeklēšana jāapmaksā pašam pacientam, un šī diagnostika ir dārga. Lai gan imūnsistēmas ārstēšana nav vienkārša, tomēr ir iespējams cilvēkam stiprināt novājinātas organisma pretestības spējas un novērst imūnnepietiekamību. Faktori, kas var radīt imūnnepietiekamību Iedzimtība jeb ģenētiskais mantojums. Dažādas slimības, pat, piemēram, gripa. Arī hroniskas slimības, jo rada ilgstošu slodzi organisma imūnsistēmai, un tās kompensācijas spējas vienā brīdī var zust. Inficēšanās ar HIV rada AIDS, kas ir tikai viens no imūnnepietiekamības veidiem - tiesa, visgraujošākais. Hormonālas izmaiņas organismā, jo hormoni ļoti aktīvi piedalās imūnsistēmas darbībā. Psiholoģiskas traumas un ilgstošs stress, kas rada izmaiņas imūnšūnās un pat samazina to daudzumu; sevišķi nelabvēlīgs stress ir cilvēkiem pēc 50 gadiem, jo viņu organisma aizsardzības spējas ir mazākas. Traumas un lielas fiziskas pārslodzes, piemēram, intensīvi sporta treniņi. Daži medikamenti, piemēram, kortinosteroīdi, arī narkoze var izjaukt imūnsistēmas līdzsvaru. Radiācijas starojums. Novājinātai imūnsistēmai vai imūnnepietiekamībai pašai par sevi saslimšanas simptomu nav, tās stāvokli vērtē kopā ar konkrēto saslimšanu. Par pazeminātām organisma pretestības spējām vai imūnnepietiekamību varētu liecināt: bieža (gandrīz katru mēnesi) slimošana ar vīrusu infekcijām, sevišķi, ja tām pievienojas strutaini iekaisumi (piemēram, bērnam regulāri atkārtojas angīnas); pastāvīga «nīkšana» - slikta pašsajūta un nogurums, nespēks jau no paša rīta; nespēja ilgstoši izārstēties no sēnīšu infekcijas. Kas novājina imūnsistēmu Faktori, ko nav katra indivīda spēkos novērst: apkārtējās vides piesārņojums, piemēram, mašīnu izplūdes gāzu sastāvā esošie smagie metāli kavē imūnšūnu veidošanos un aktivitāti; paaugstināts radiācijas līmenis apkārtējā vidē; novecošana - samazina imūnšūnu aktivitāti, tomēr kļūstot vecākam, cilvēks iegūst imunitāti pret arvien lielāku skaitu slimību, arī vīrusu infekcijām. Faktori, ko cilvēks pats spēj mainīt: liekais svars nevajadzīgi noslogo imūnsistēmu, jo, pārmērīgi ēdot, asins cirkulācijā nonāk daļēji degradēti produkti un imūnšūnas spiestas uzņemties gremošanas funkciju, lai tos likvidētu; tādēļ korpulenti cilvēki vairāk slimo ar elpošanas ceļu infekcijām, sirds un asinsvadu slimībām, ādas slimībām, reimatismu; konservanti pārtikas produktos - daudz lietojot šādus produktus, tiek izjaukts dabiskais līdzsvars zarnu trakta mikroflorā, imūnsistēma tiek noslogota šo toksīnu neitralizēšanā; pārmērīga apsauļošanās - rada izmaiņas ādas imūnšūnās, kas nav spējīgas veikt savas funkcijas; stress un psiholoģiska pārpūle ievērojami paaugstina uzņēmību pret slimībām; smēķēšana - rada imūnšūnu izmaiņas un kavē imūnsistēmas reakciju; alkohola pārmērīga lietošana kavē imūnšūnu nobriešanu, izjaucot imūnsistēmas līdzsvaru; nepareiza medikamentu lietošana - piemēram, antibiotiku lietošana izraisa disbakteriozi zarnu traktā, kuras atjaunošana rada papildu slodzi imūnsistēmai. Imūnsistēmu nepieciešams pabarot Pilnvērtīgs, vitamīniem un minerālvielām bagāts uzturs ir svarīgs labai imūnsistēmas darbībai, tādēļ ik dienu ēdienkartē vajadzētu būt augļiem un dārzeņiem. Pietiekams miegs un atpūta nepieciešama fizisko spēku un enerģijas atjaunošanai, sev veltīts un patīkami pavadīts brīvais laiks mazina garīgo pārpūli un stresu. Pierādīts, ka tiem, kas nodarbojas ar sportu vismaz reizi nedēļā, imūnšūnu aktivitāte ir lielāka nekā tiem, kas to nedara. Pēc katras slimošanas, lielām fiziskām un garīgām pārpūlēm, kā arī pirms un pēc vakcinēšanās, kas sagādā slodzi imūnsistēmai, to nepieciešams papildus «pabarot» ar dabīgajiem C un A (zivju eļļa) vitamīniem, var arī papildināt ar sintētiskajiem. B grupas vitamīnu preparātus nevajadzētu lietot slimošanas laikā, jo no tiem aktīvi barojas un vairojas baktērijas. Dabīgie imūnstiprinātāji ir ķiploki, kliņģerītes, augļi un dārzeņi, bet speciālos imunitāti aktivizējošos preparātus, tādus kā ehinācijas, žeņšeņa tinktūru un citus, bez konsultēšanās ar ārstu nevajadzētu izvēlēties, jo, nepareizi lietoti, tie var dot ne gluži gaidīto efektu.