Cirka saindētā

Viņa cirku, pašas vārdiem, mālējusi visu mūžu līdz šai baltai dienai: pirmā glezna tapusi jau akadēmijas laikā 40.gadu vidū, pēdējā - pavisam nesen. Bet ne reizi nav bijusi tieši šai tēmai veltīta izstāde. Par tādas nepieciešamību māksliniece aizdomājusies pērn, kad Rīgas cirka mākslinieki sarīkojuši viņas godināšanas pasākumu un lūguši, lai šajā vakarā viņa izstāda gleznas ar cirka dzīvi. "Tas izskatījās tik labi, ka man un daudziem viesiem bija žēl gleznas tik drīz ņemt nost." Izstāde Cirks Rīgas galerijā veras šovakar un būs apskatāma līdz 26.martam. Tās būs 30 mākslinieces pašas izvēlētas gleznas. Cirku redz kā Fellīni "Manā bērnībā Tērvetē jūlija beigās notika Labrenču tirgus. Balagāna būdas, kā mēs tās saucām, sabrauca jau vairākas dienas iepriekš. Tā atmosfēra mani apbūra: rūc lauvas, akrobāti trenējas, cilvēki ziņkārīgi lūr," stāsta B.Baumane. Tieši balagāniskais ir tas, kas gleznotāju fascinē cirkā. Šajā attieksmē viņa jūt radniecību ar Bergmani un Fellīni. "Kad cirks kļuva arvien kulturālāks, es bēdājos, vai tiešām no cirka izzudīs man tuvais. Bet arī sterilākajā cirka formā es atradu sev tuvo." Gadījās tā, ka viņu kā Latvijas Mākslas akadēmijas studenti reiz aizveda uz cirku gleznot. "Baltajā arēnā stāvēja klauns Rolands ar baltu cepuri, zilā kostīmā, augstpapēžu kurpēs, pie rokas viņam bija melns, ļengans Pjēro ar baltu ģīmi un sarkanām lūpām. Šis skats mani saindēja uz mūžu." Māksliniece reiz teikusi, ka viņu cirks saista kā tēma, kurā parādās dzīves intensitāte. Baumane gan uzsver, ka viņu ne tik daudz saista cirka triki un pārsteigumi kā gleznojamais. Akadēmijas laikā Baumane jo bieži skrējusi uz cirku, noķērusi klaunus, akrobātus un turpat galerijā gleznojusi. Draudzības saitēm nostiprinoties, viņai nav bijušas nekādas problēmas māksliniekus dabūt uz savu darbnīcu. Viņa vienu pēc otra min slavenus cirka māksliniekus: glezna ar Vladimiru Zūrovu atrodas Tratjekova galerijā Maskavā, viņai īpaši paticis latviešu izcelsmes klauns Antonio, savulaik sirdī iekrituši divi slaveni lietuviešu klauni. Māksliniece ik pa laikam izdzīvojusi aizraušanos ar dažādiem zvēriem. Piemēram, tīģeriem: "Burvīgi zvēri! Skaisti bez jēgas! Vai arī paši dresētāji - Šapiro. Kā kņazi! Izrādās, ka viņi patiesi ir krievu aristokrātu pēcteči. Interesanti, ka vairāki cirka mākslinieki nāk no dižciltīgām dzimtām vai arī viņu vecāki ir bijuši aristokrātiem tuvu stāvošas personas." Mākslinieci sevišķi valdzinājusi arī lamas grācija. "Uz tās tirgus kņadas fona viņa ar savām lielajām, dziļajām acīm izskatījās kā svētā."Šos pretstatāmos zvērus viņa reiz attēlojusi diptihā. Vienā gleznā redzams vīrietis kopā ar tīģeriem - plēsoņām, bet otrā sieviete ar lamu - neaizsargāto. Bet sievietes rokās pātaga. Vai pati neesat gribējusi būt cirka māksliniece? "Akadēmijā teicu: cirkā es būtu ar mieru kaut vai par šveicaru strādāt. Bet tik nopietni tas nebija domāts. Esmu Dvīnis - man ir daudz mīlestību." Māksliniece nesen pa radio dzirdējusi aplamu viņas daiļrades interpretējumu, ka viņa glezno cirku, jo tas sasaucas ar viņas agrāko interesi par baletu. "Galīgi šķērsām! Cirks ir kaut kas pilnīgi cits," viņa saka. Suverēna karaļvalsts Biruta Baumane jau no senām dienām deklarējusi, ka viņai "ārkārtīgi nepatīk daudz runāt par glezniecību". Jo, viņasprāt, kur ir švaka glezniecība, tur vajag daudz vārdu. "Īsta glezniecība runā pati par sevi." Jūs esat teikusi, ka māksla sākas tur, kur beidzas vārdi, jautāju. Vai tad var vārdus - domāšanu pretstatīt mākslai? "Glezniecība ir suverēna karaļvalsts. Tā runā jūtu valodā, ne vārdiem. Tikai mūsdienās, kad daudziem pietrūkst šīs jūtu valodas, gleznotāji savos darbos pin iekšā sarežģītas koncepcijas un filosofiju. Filosofija drīkst atklāties gleznā, bet nedrīkst būt glezniecības izejas punkts," pauž māksliniece. Interesanti to dzirdēt, ja ņem vērā, ka viņa pati studējusi filosofiju un romāņu filoloģiju. Viņa atbild: "Tam nav nekāda sakara ar mākslu." Mākslas zinātniece Laima Slava Birutas Baumanes glezniecību raksturojusi kā klasiskajā tradīcijā sakņotu glezniecību, kura paņēmusi daudzus modernistu atklājumus brīvākai valodai. Baumane ir no tiem māksliniekiem, kam laimējies studēt pie slavenajiem Rīgas modernistiem Romana Sutas, Leo Svempa. Viņa ir no tiem, kas uzskata, ja vien glezniecības dzirksts ir dota, tā nevar izdzist. Māksliniece necieš mūsdienu mākslinieku meklējumus pēc oriģinalitātes: "Ja tu glezno pa īstam, tas nāk pats no sevis." Tādēļ viņai pēdējā laikā netīk apmeklēt izstādes, jo par maz šīs dzirksts: "Negribas maitāt dūšu. Glezniecība ir kļuvusi sekla un, es teikšu, provinciāla, kaut gan šie mākslinieki bieži spekulē tieši ar kosmopolītismu." Tomēr ar studentiem strādāt māksliniecei tā īsti nekad nav gribējies: "Vienu brīdi domāju, vai dieniņ, ko gan es visu nevarētu parādīt, bet tas pārgāja." Drīzumā Baumanes darbu izstāde notiks arī Tukuma novadpētniecības un mākslas muzejā. Taujāta Baumane atzīst, ka viņas māksla joprojām ir ļoti pieprasīta. Viņa gan saka, ka skatītāja viedoklis neesot svarīgs: "Man ir sava pasaule, es tajā dzīvoju. Atzinības izteikšanas reizēs jūtos ļoti neērti. [Kurts] Fridrihsons reiz mani pamācīja, lai saku vienkārši: paldies. Bet tik un tā, kad pagājušajā gadā cirks mani izlēma godināt, kauns bija, ka briesmas".