Dāvana vientuļam vīrietim

Ja nu tas «kāds» pēc tam zvana, lai pateiktos un caur puķēm norādītu: «Mēs varam būt tikai draugi,» - var sataisīt vientiesīgi vienaldzīgu balsi un atrunāties: neņem pārāk nopietni, tas taču tāpat vien! Galvenais visā šajā pasākumā ir fīlings, nevis tas - sagaidīšu to, uz ko iekšēji ceru, vai ne. Uz ko īsti es ceru? Nu protams, uz to, ka pēc dāvaniņas saņemšanas viņš ieraudzīs manu skaisto dvēseli un iemīlēsies! Droši vien bērnišķīgi, bet uzskatu, ka savos divdesmit gados to vēl varu atļauties - izpaust savas jūtas un censties savērpt attiecības šādā veidā. Tātad fīlings. Vislieliskākais ir mirklis, kad, tuvojoties gada nogalei, izvēlos «upuri». Pareizāk sakot, nevis izvēlos (iemīlējusies taču esmu tikai vienā, nevis vairākos uzreiz), bet sāku pārdomāt, kas būs tas, ar ko šo cilvēku iepriecināšu. Jūtu uzplūdā esmu ar mieru viņa dēļ iztērēt, vienalga cik, lai tikai dāvaniņa izrādītos īstā - tāda, kura patiešām pārsteidz un sagādā prieku. Ir bijušas pat šķiltavas par trīsdesmit latiem, bet, piemēram, pagājušajos Ziemassvētkos tam, kurā biju samīlējusies, izvēlējos sandalkoka bruņrupuci. Lieliska dāvana bruņrupuču kolekcionāram, vai ne? Jau vairākus mēnešus iepriekš apskraidīju visus draugus un paziņas, interesēdamās, vai kāds nedodas uz tālām zemēm un nevarētu man atvest... Galu galā viens tāds - viņš devās ceļojumā uz Indiju - atradās. No viņa arī dabūju koka bruņrupucīti par nieka latu un piecdesmit. Nākamais solis (vispatīkamākais!) bija - to pienācīgi iesaiņot un izdomāt, ko kartītē rakstīt. Rakstīt parasti gribas kaut ko, kas liktu saprast, cik dārgs šis cilvēks man ir. Taču nedrīkstu atļauties aiziet par tālu - ja nu nodomā, ka karos kaklā! Reiz nokļuvu ļoti muļķīgā situācijā: manis rūpīgi vīkstītā un tīstītā dāvaniņa kopā ar sirsnīgo kartīti nokļuva pie mana «mīlas objekta» draudzenes. Viņa (es pat nenojautu, ka viņam ir draudzene, biju pārliecināta, ka viens vientuļš vīrietis -šķīries, ar sagrauztu sirdi) to bija atradusi uz dzīvokļa durvju roktura un atplēsusi. Protams, brīnījusies un prasījusi viņam paskaidrojumus. To uzzināju no mūsu kopējās paziņas, viņš pats pat neatzvanīja. Savukārt pagājušā gada mīla - tas, kuram tika bruņrupucis, piezvanīja. Un pat tā kā solījās revanšēties, aicināja kaut kur... Galu galā tā arī palika - ka viņš man zvanīs, kad būs brīvāks. Biju sacerējusies, gaidīju. Taču nekā. Tas, ka materiālā ziņā no viņiem pretim nesaņemu «neko», mani nesarūgtina. Būtu netaisni prasīt no cilvēka, lai tikai tāpēc, ka esmu viņu apdāvinājusi, viņš atbildētu ar to pašu. Sāp vienīgi tā pieklājīgā vienaldzība. Tu viņam pa puspasauli izmeklējies dāvaniņu, bet viņš tev: «Paldies, bija ļoti patīkami! Vai būsim draugi?» Un viss...»