Deviņdesmitgadnieks sāk dzīvi no jauna

Ja viņa dzīve būtu veidojusies citādi, iespējams, šodien A.Nusbergs būtu Latvijā pazīstamāko zinātnieku vidū. Tikai 1993.gadā Toronto datorsalikumā tika izdots viņa pusgadsimta garumā vientulībā veiktais pētījums, kas papildina Einšteina teoriju. Profesors Juris Zaķis to uzskata par ļoti būtisku, taču vēl nenovērtētu zinātnisku darbu. Sirmo skolotāju nevar saukt par disidentu tiešā nozīmē. Pēc atgriešanās no Vorkutas, kurp 1952.gadā viņš tika nosūtīts kā Ogres pagasta pašaizsardzības vienības dibinātājs un Latvijas armijas 19.divīzijas Laumaņa bataljona virsniekvietnieks, viņš nav piedalījies aktīvā pretpadomju darbībā, taču ilgus gadus pat savā dzimtajā Ērgļu novadā un vēlāk arī Staiceles pagastā Arvīds Nusbergs savā dvēselē ir juties kā disidents. Protesti izpaudās savdabīgi - viņš dzīvoja pagātnē un nākotnei, jo padomju vara viņam nebija pieņemama. Pēc atgriešanās no izsūtījuma, kaut gan pat Vorkutā A.Nusbergs vienu gadu strādāja skolā un saņēma par šo darbu teicamu atsauksmi, drīz vien viņam tika liegts darbs savā profesijā, bet vēlāk piedāvātie darbi viņam nebija pieņemami. Viņš norobežojās no sabiedrības, viņš uzcēla ap sevi valni, ticot, ka Latvija atkal būs brīva. Nu Arvīda Nusberga un viņa sievas Martas atmiņas un pieredze iegūst jaunu vērtību. Savas dzīves astoņdesmito gadu otrajā pusē, atmodas notikumu iedvesmots, skolotājs pārlapoja savas stenogrammās pierakstītās atmiņu klades. Ar izdevniecības Artava atbalstu šajā gadumijā pie lasītājiem nonāca turpat 800 lappušu biezais A.Nusberga autobiogrāfiskais izdevums Atmiņu zīmējumi. Uz Latvijas vēsturisko notikumu fona autors raksta savu un līdzgaitnieku likteņstāstu. «Viens no pasaules brīnumiem ir tas, ka es vēl esmu dzīvs,» ar mazu ironiju saka A.Nusbergs, un viņa teiktajā ir daudz nopietnības, jo garajā mūžā skolotāju ir vajājušas plaušu un citādas kaites. Viņa dzīvībai nereti draudējušas briesmas. Vienā no pirmajām kaujām Kurzemes frontē viņš guva smagu ievainojumu. Pēc tam ceļā uz Vāciju Sarkanā Krusta kuģis Bremerhaver tika sabombardēts. Toreiz notikumā, kas vēl joprojām grāmatas autoram atgādina baismu murgu, reizē ar kuģi jūras dzelmē nogrima simtiem cilvēku. Uz labu laimi lecot jūrā, ievainoto A.Nusbergu uztvēra stipras un gādīgas rokas. Viņš nonāca Vācijā, pēc tam atpakaļ Kurzemes frontē, un drīz vien nokļuva filtrācijas nometnē Maskavā. Atkal atgriežoties dzimtenē, kurā jau bija iedzīvojusies jaunā vara, A.Nusbergs centās būt iespējami tālāk no mājām un ģimenes, lai neapdraudētu sievu Martu un meitiņu Aiju. Darbā sēklu stacijā Kuldīgā un Saldū kopā ar viņu bija daudz uzticamu draugu. Diemžēl pazīstamajam sportistam neizdevās palikt neatpazītam. Viņu veda uz čeku un ar tribunāla lēmumu tiesāja kā tautas ienaidnieku, piespriežot 25 plus 5 gadus izsūtījuma Sibīrijā. «Šahtā dzīve rit kā frontē starp kaujām: katru dienu kāds kritušais, kāds ievainotais, izlec kāda vagonete no sliedēm, nākošās sagrūžas čupā un, ja gadās kāds gājējs uz dēļu ietves, to saspiež vai nospiež,» Atmiņu zīmējumos raksta šo notikumu aculiecinieks. Līdzīgi kā citi, A.Nusbergs ir pakļauts ne tikai morālam pazemojumam, bet arī dzīvības briesmām no sala, no slimībām, nelaimes gadījumiem un kriminālnoziedznieku uzbrukumiem. Taču lēģerī ir daudz domubiedru, inteliģentu, dažādu tautību visdažādāko profesiju cilvēku, kuru pārliecība nav salaužama. Arī te, aiz dzeloņdrātīm, ienāk pasaules notikumu atbalsis, Solžeņicina un Saharova idejas. 1955.gada 18.novembris lēģerī 1.OLP nāk ar uztraukumu. Sākās amnestijas. «Daudzi latvieši pavakarē sanāk kādā plašā šahtinieku barakā. Nekādas runas nav iespējamas, jo te ir arī krievi. Atrodam izeju. Latviešiem no dzimtenes atsūtītas daudzas grāmatas. To skaitā arī J.Raiņa Spēlēju, dancoju. Sameklēju dažas mūsu apstākļiem zīmīgas vietas un tās nolasu sanākušajiem. Nobeidzu ar vareno beigu ainu: «Savas rokas uzliekam brīvās Latves karogam». Tas ir liels brīdis,» grāmatā vēstī A.Nusbergs. «Vienpadsmit gadus mēs esam pavadījuši šķirti un tikai pa retam ar vistuvāko draugu starpniecību satikāmies kādā iepriekš norunātā vietā,» atceras Martas kundze. Tā viņiem izdevās radīt ilūziju, ka ģimene ir izjukusi. Tā Martu un mazo Aijiņu izdevās pasargāt no Sibīrijas. «Mums bija ļoti dažādas intereses. Viņam svarīgākā bija zinātne, sports, dažādas sabiedriskās aktivitātes. Kad viņš gudroja, kādas sporta sacīkstes apmeklēt, es meklēju koncertu afišas,» atceras kora Dziesmuvara dalībniece Marta. Viņas flīģelis tika atņemts un aizvests uz kolhoza centru. Reiz kādā sarīkojumā Marta nespēja noklausīties, cik nemākulīgi tas tiek spēlēts. Viņa izskrēja no zāles. Kad radās doma to atprasīt un pārvest uz dzimtajām Pelicēnu mājām, viņa saņēma atbildi, ka noilgums - 3 gadi - jau pagājis, tāpēc klavieres vairs neesot atgūstamas. Pirmajos padomju varas gados Martai bija sevišķi smagi. Viņa kopā ar vīriem ir gājusi meža darbos. Vēlāk, priecājoties par iespēju dzīvot vecāku mājās, Marta dzīvei pielāgojās elastīgāk, ne tā kā Arvīds. Skolā Arvīds ir bijis apdāvināts un centīgs skolēns. Vidusskolu beidzot, viņa atestātā bijis tikai viens četrinieks. Studiju gados parādījās arī viņa sportiskais talants un labās organizatora dotības. Jautāts par savu augstāko sasniegumu sportā, A.Nusbergs atceras: «Bija kaut kas līdzīgs olimpisko spēļu kandidātu pārbaudei. Kad ierados stadionā, izrādās - nebiju pieteikts. Pie starta netiku, bet kad sacīkstes bija beigušās, es skrēju ārpus konkurences. Toreiz 100 metrus noskrēju 11 sekundēs. Tas ir mans rekords. Latvijas-Igaunijas valsts sacīkstēs 4 x 100 m stafetē Tallinā labojām Latvijas rekordu, noskrienot 43,8 sekundēs. Desmit gadus šis rezultāts netika pārspēts.» Pēc universitātes beigšanas jaunais fiziķis būtu gājis zinātnes ceļu, ja šos nodomus neizjauktu principiālas nesaskaņas ar kādu no vecajiem augstskolas pasniedzējiem, kuram studenta patstāvīgā doma un spriedumi nebija pieņemami. Nokļuvis Limbažu reālģimnāzijā, A.Nusbergs kļuva ne tikai par visu cienītu skolotāju, bet uzņemas pilsētā pirmās skautu vienības dibināšanu un vadīšanu, māca jauniešiem arī militārzinātnes. Tam seko darbs Rīgas skolās un Valsts tehnikumā. Visu mūžu viņš nav zaudējis saikni ar saviem draugiem - latviešu studentu organizācijas vienotnes Līdums dalībniekiem. Padomju varas gados lauku dzīves apstākļos A.Nusbergs, cik tas iespējams, ar draugu palīdzību studēja jaunāko literatūru par fiziku, asināja prātu un strādāja zinātnisku darbu. «Fizika ir tāda zinātne, kas attīstās vēl šodien. Manu studiju laikā neitroni vēl nebija pazīstami un par relativitātes teoriju vēl nemaz lekcijas netika lasītas, lai gan Alberta Einšteina pirmā publikācija bija lasāma jau 1905.gadā,» stāsta sirmgalvis. A.Nusbergs iedziļinājās Einšteina teorijā, atrada tajā vājos punktus un piedāvāja savu zinātniski pamatotu skaidrojumu. Atmodas gados zinātnieks meklēja dažādus ceļus, kā savu pētījumu publicēt. Viņam atteica Zinātņu akadēmijā, daudzi pazīstami un mazāk zināmi speciālisti Latvijā un ārzemēs, tomēr 1993.gadā Toronto viņa pētījums iznāca 50 eksemplāru metienā. Studiju draugs profesors Aleksis Dreimanis parūpējies par to, lai Laiks un standartkustība tiktu izdots datorspiedumā. «Vispirms mani sajūsmināja tas, ka mūsu tautietim ir tik skaidrs prāts. Es negribu piekrist, ka šeit ir Alberta Einšteina teorijai paralēla gaita, kā uzskata Fricis Dravnieks. Tas ir ļoti veiksmīgs Einšteina pilnveidojums, jo Einšteins tik ļoti bija aizrāvies ar fizikas matematizāciju, ka aiz matemātiskajām abstrakcijām pazaudēja spēju saskatīt ne vienmēr pamatoto pielietojamību. Ja vēl neskaita, ka Einšteinam ir vairākas matemātiskas kļūdas. Nusberga kungs to ļoti labi ir parādījis. Uzskatu, ka Nusberga domas ir vērts apspriest un attīstīt tālāk. Žēl tikai, ka pasaulē nav pieņemts uzklausīt mazu tautiņu atklājumus,» uzskata profesors Juris Zaķis. Ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa palīdzību A.Nusbergs ir uzzinājis, ka izdevniecība Zinātne laistu klajā viņa darbu Latvijā. Par Ls 1500. Pagaidām viņam nav izdevies iegūt šo summu, kaut arī autors ir griezies pēc atbal-sta gan pie autoritātēm, politiķiem un pat pie Valsts prezidenta. Viņš ir spara pilns šos meklējumus turpināt, līdz šim nodomam būs lemts piepildīties. Pēc gariem piespiedu un pašizolācijas gadiem viņš tagad savā brīvajā tēvzemē cenšas sasniegt to dzīves virsotni, kas viņam pienākas kā zinātniekam pēc savas sūtības. Kaut liktenis līdz šim viņam to bija liedzis. Dzirnupēs pensionārēm Martai un Aijai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas piepulcējās arī pensionārs vīrs un tēvs - ģimenes galva. Padomju laikā viņš nemaz nemēģināja tikt pie šādas vecuma kompensācijas. Pagaidām A.Nusbergs nav arī reabilitēto Latvijas pilsoņu skaitā, jo nav spējis samierināties ar pirmo atteikumu, ko saņēma, vēršoties šai komisijā deviņdesmito gadu sākumā. Ikdiena vientulīgajās lauku mājās rit pieticīgi un prasīt prasās pēc jaunu roku palīdzības, taču Arvīds Nusbergs uz dzīvi skatās ar rāmu daudz pieredzējuša cilvēka gudro skatienu. «Aizejošo paaudžu morālais spēks jāmanto jaunajām paaudzēm, citādi tās nejaudās atraisīties no piecdesmit gadu gaitā pielipušajiem sārņiem. Šīm paaudzēm jābūt gatavām cīnīties par mūsu kopīgajiem centieniem, zinātni, darbu, skaidrību, brīvību un tēvzemi,» Atmiņu zīmējumu nobeiguma vārdos saka grāmatas autors. «No morālās līdzatbildības komunisti nevar atbrīvoties, lai kādus amatus ieņemtu,» domīgi saka A.Nusbergs. Pēdējā laikā uz Vīķiem ceļo vēstules gan no Latvijas, gan no ārvalstīm. Lasītāji, paziņas, draugi met atmiņu tiltu un dalās ar autoru savos pārdzīvojumos.