Difterija: angīna, no kuras var nomirt

Es šeit nogulēju 32 dienas, - atceras šīs nedēļas sākumā Valsts infektoloģijas centrā (VIC) sastaptais 61 gadu vecais rīdzinieks, pensionārs Vilnis B. Kaut gan kopš slimnīcas atstāšanas pagājis vairāk nekā mēnesis, viņš joprojām dzer zāles, sūdzas par nespēku, kustību traucējumiem, roku un kāju tirpšanu un prāto: «Nezinu, kur es dabūju to slimību. Varbūt autobusā vai trolejbusā? Manā ģimenē neviens nebija slims. Nebiju potējies. Nepiegriezu tam nekādu vērību. Kas varēja zināt, ka tieši es saslimšu?» Difterija Latvijā vēl nav uzvarēta 1986.gadā pēc 17 gadu pārtraukuma, kopš Latvijā nebija reģistrēts neviens difterijas gadījums, atkal parādījās pirmie slimnieki. 1994.gadā februārī šī kaite uzliesmoja pa īstam: bija virkne saslimšanas gadījumu, bet, sākot no tā paša gada septembra, jau katru mēnesi difterija tika diagnosticēta vairākiem cilvēkiem. Pēc Nacionālā vides veselības centra (NVVC) statistikas, no 1993.gada septembra līdz 1997.gada 10.jūnijam difterija atklāta 762 cilvēkiem. 62 no viņiem ir miruši. 1993.gadā slimība piemeklējusi 12 cilvēkus (miruši 5), 1994.gadā - 250 (24), 1995.gadā - 369 (27), 1996.gadā - 112 (4), 1997.gada pirmajos piecos mēnešos - 19 (2). Visaugstākais punkts - 1994.gada decembrī reģistrēti 52 saslimšanas gadījumi. «Difterijas epidēmija tika izsludināta 1995.gadā, kad vidēji mēnesī bija 40 saslimšanas gadījumu. Tagad to vairs nevar vērtēt kā epidēmiju, drīzāk kā ārkārtēju epidemioloģisko situāciju,» secina NVVC epidemioloģe un eksperte Aija Griškēviča, gan piezīmējot, ka «daudzviet Eiropā jau viens saslimšanas gadījums teik vērtēts kā difterijas uzliesmojums.» Saslimušo Latvijas iedzīvotāju vidū pārsvarā (ap 70%) ir pieaugušie vecumā no 30 līdz 50 gadiem. Piemēram, pagājušogad no 112 saslimušajiem tikai 35 bija bērni. Visvairāk (37%) slimojuši cilvēki, kas formāli ir bezdarbnieki, bet bieži vien braukā uz kaimiņvalstīm, nodarbojoties ar sīko uzņēmējdarbību. 13% slimnieku ir apkalpojošās sfēras darbinieki, 9% - strādnieki, 8% pensionāri, 5% - vidējo mācību iestāžu audzēkņi, 4% - skolotāji. Visaugstākā saslimstība (ap 60% no visiem gadījumiem) - konstatēta Daugavpilī un šīs pilsētas apkārtnē. Mediķi uzskata, ka difterijas «renesansei» ir divi iemesli. Viens - migrācija no un uz valstīm, kur difterija vēl nav izskausta, piemēram, Krieviju, Baltkrieviju, Turciju. Otrs - specifiskais slimības raksturs un cilvēku psiholoģija. «Latvijā tik ilgus gadus nebija difterijas gadījumu, ka cilvēki sev uzdeva jautājumu: kāpēc man jāvakcinējas pret slimību, kura vairs neeksistē?» domā A.Griškēviča. «Visu šo laiku bija infekcijas nēsātāji, kuri pat nenojauta, ka viņiem ir difterija. Viņi inficēja citus cilvēkus un, neimūno cilvēku skaitam sakrājoties līdz noteiktam līmenim, parādījās pirmie slimnieki. Kamēr pasaulē kaut kur pastāv infekcijas briesmas, vajag vakcinēties.» Tie 62 slimnieki, kas neizdzīvoja, vai nu nekad nebija saņēmuši nevienu poti, vai bija vakcinēti tik sen, ka bija zaudējuši gan spēju atcerēties šo faktu, gan arī jebkādu imunitāti. Vecākajam no viņiem bija 73 gadi, jaunākajam - tikai viens gadiņš. Tik daudz nāves gadījumu proporcionāli saslimušo cilvēku skaitam kā Latvijā šīs epidēmijas laikā neesot bijis nevienā Eiropas valstī. Arī Krievijā, kur saslimstība iepriekšējos gados bijusi augstāka, fiksēta zemāka letalitāte. Nav izpētīts, cik liels iespaids šeit apkārtējai videi, cik - novēlotam ārsta apmeklējumam. Kā liecina novērojumi, tikai 1/3 difterijas slimnieku mediķu palīdzību lūguši laikus (pirmajās divās dienās pēc slimības sākuma). Slimības baktērijas lido pa gaisu Difterija vairākumā gadījumu aktivizējas rudens un ziemas periodā. Inficēšanās ar šo slimību notiek ar pilienu starpniecību: mikroorganisms, kas mediķu terminoloģijā tiek saukts par difterijas nūjiņu, tiek pārnests ar siekalām: cilvēkiem sarunājoties, otram uzšķaudot, klepojot, skūpstoties. Teorētiski difteriju var dabūt arī no inficētiem pārtikas produktiem un koplietošanas priekšmetiem. Difterijas nūjiņa labvēlīgos apstākļos var saglabāt dzīvotspēju 2-3 mēnešus. Slimības pazīmes parādās piecas līdz septiņas dienas no inficēšanās brīža. Difterija sākumstadijā ir ļoti līdzīga angīnai. Ne velti mediķi cilvēkiem vienkāršoti šo slimību izskaidro kā angīnu, no kuras var nomirt. Kā stāsta VIC ārste Gunta Stūre, difteriju no angīnas vairumā gadījumu var nošķirt tikai ārsts, analizējot slimības gaitu, simptomus, apkopojot informāciju par to, vai slimnieks ir bijis vakcinēts utt. Sāpes kaklā trešajā vai ceturtajā dienā parasti samazinās, bet slimnieka vispārējais stāvoklis kļūst arvien smagāks: pietūkst mandeles un žāva, toksīns, ko izdala difterijas baktērija, rada komplikācijas: sirds, nieru, perifērās un centrālās nervu sistēmas bojājumus. Tie izpaužas kā sirds ritma traucējumi un pat sirds apstāšanās, aizsmakums, rīšanas grūtības, tirpšana, nespēks rokās un kājās, arī paralīze. Šie traucējumi var radīt invaliditāti. Plēvēm aizsprostojot elpošanas ceļus, var sākties smakšana. Gan sirdsdarbības, gan elpošanas traucējumi noved arī pie letāla iznākuma. Ārstēšana Pamanot pazīmes, kas var liecināt par difterijas sākšanos, slimniekam, it īpaši, ja viņš nav vakcinēts, nevajadzētu nodarboties ar pašārstēšanos, bet griezties pie ārsta, kas, ar sterilu vates tamponu pārbraucot mandelēm, savāks laboratorijai nododamu analīzi un nosacīs, vai saslimšanas izraisītāja nav toksigēna difterijas nūjiņa. Ja tā izrādījusies taisnība, kontroles analīzes jānodod arī slimnieka ģimenes locekļiem un kolēģiem, jāveic to telpu dezinfekcija, kurās viņš ilgstoši uzturējies. Slimība var būt nāvējoša vai noritēt ar smagām komplikācijām, ja tā piemeklējusi gados vecāku cilvēku vai zīdaini, tāpat tad, ja smagas difterijas formas gadījumā laikus (līdz 5 dienām no tās sākuma) slimniekam netiek injicēts t.s. pretdifterijas serums, kas neitralizē difterijas toksīnu, veicina difterijas plēvju atdalīšanos, atbrīvo elpošanas ceļus, samazina slimības simptomātiku. Difterijas slimniekus nevar ārstēt mājas apstākļos, tiem jāguļ infekcijas slimnīcās. Pamatslimību parasti ārstē 2-3 nedēļas, ne tikai injicējot pretdifterijas serumu, bet sniedzot arī antibiotiku kursu. Kad pacienta analīzēs vairs nav difterijas baktērijas, viņš var iet mājās. Daudzos gadījumos mājas apstākļos vai stacionārā vairākus mēnešus un vēl ilgāk jāārstē slimības komplikācijas. Difterijas slimniekam jāmaksā tikai par atrašanos slimnīcā, viņa ārstēšanas izdevumus sedz valsts. Viena difterijas slimnieka ārstēšana valstij atkarībā no slimības norises izmaksā no 500 līdz 2000 latu. Vakcinācija ir bezmaksas «Izsargāties no difterijas var tikai vakcinējoties. Citas profilakses nav,» paziņo A.Griškēviča. Arī vakcinēti cilvēki var saslimt ar difteriju, taču viņiem slimība noris ļoti vieglās formās, kas ilgst tikai pāris dienu, izpaužoties kā viegla angīna bez komplikācijām. Pretdifterijas vakcīnu - anatoksīnu - 1920.gadā atklāja franču zinātnieks Ramons. Latvijā sistemātiska vakcinēšana pret difteriju sākta 1955.gadā. Šobrīd apstiprinātais grafiks paredz, ka vakcīna ir jāsaņem, sasnie- dzot 3, 4, 5 un 6 mēnešu, 2, 7 un 15 gadu vecumu un tad ik pēc 10 gadiem. Maldīgs ir uzskats, ka tiek vakcinēti tikai cilvēki, kas vēl nav sasnieguši 65 gadu vecumu. Gan difterijas vakcīna, gan vakcinēšana šobrīd visā Latvijā ir bezmaksas. Vakcīnām jābūt visur, kur vien strādā kāds medicīnas darbinieks. VIC Rīgā, Linezera ielā 3, vakcinēšana pat pieejama ne tikai darbdienās, bet arī sestdienās un svētdienās no plkst.9 līdz 20. Vairs netiek lietotas Krievijā, bet gan Francijā, Zviedrijā un Dānijā ražotas kvalitatīvas vakcīnas. Sekojot vakcinācijas grafikam, līdz 16 gadu vecuma sasniegšanai katru reizi ievada tikai vienu vakcīnas devu, bet pēc desmit un vairāk gadu pārtraukuma, kad imunitāte pret difteriju ir zem vajadzīgā līmeņa, var būt nepieciešamas divas trīs vakcīnas devas. Intervāls no pirmās līdz otrās vakcīnas saņemšanai ir viens līdz divi mēneši, no otrās līdz trešajai - seši līdz divpa- dsmit mēneši. Savu imunitātes līmeni un to, cik vakcīnu nepieciešams ievadīt, bez maksas šobrīd var pārbaudīt NVVC Rīgā, Klijānu ielā 7. Patlaban būtu jāvakcinējas visiem, kas ir vismaz 26 gadus veci un nav saņēmuši aizsargpoti vismaz 10 gadus, taču nav liegts vakcinēties arī jaunākiem. Epidēmijas laikā arī pieaugušajiem starp vakcinācijām tiek rekomendēts nevis 10, bet 5 gadu intervāls. Alerģiskiem cilvēkiem ieteicams jau trīs dienas pirms vakcinācijas un trīs dienas pēc tās lietot antihistamīna preparātus: tavegilu, suprastīnu, fenkarolu pa vienai tabletei pirms gulēt- iešanas. Trīs dienas pēc vakcinēšanās vajadzētu sevi pasaudzēt: neiet pirtī, nepeldēties, neuzturēties karstā saulē, nepieļaut lielu fizisku slodzi, nelietot alkoholu, toties ēst vitamīnus, augļus, dzert tējas un sulas. Difterijas vakcīnu nedrīkst saņemt cilvēki, kam kādreiz tā izraisījusi anafilaktisko šoku -alerģisku reakciju, kam raksturīgs elpas trūkums un sirdsdarbības traucējumi. Pārāk gausi vakcinācijas tempi Pēc Pasaules veselības organizācijas pieņēmuma, difterijas draudi jebkurā valstī ir novērsti, ja 90% iedzīvotāju ir saņēmuši aizsargpotes. Latvijā pašlaik vajadzīgās vakcīnas saņēmuši tikai 57,7% cilvēku. «Ja vakcinēšanas kampaņa turpināsies līdzšinējos tempos, optimālo vakcinēto cilvēku līmeni mēs sasniegsim tikai nākamajā gadsimtā,» saka A.Griškēviča. Difterijas epidēmijas novēršanā Latvijā, galvenokārt dāvinot vakcīnas un šļirces, iesaistījušās vairākas starptautiskas organizācijas. Piemēram, Sarkanā Krusta starptautiskā federācija piegādājusi 1 330 000 pretdifterijas vakcīnas devas. Šī gada janvārī LR Labklājības ministrija, Sabiedrības veselības departaments, Latvijas Sarkanā Krusta biedrība un Sarkanā Krusta starptautiskā federācija parakstījusi memorandu, saskaņā ar kuru no 24.februāra līdz 7.septembrim četras mobilās mediķu brigādes īsteno imunizācijas kampaņu Latvijas lauku rajonos. Izsniegts jau vairāk nekā 39 000 vakcīnu, palielinot pieaugušo vakcinēto cilvēku skaitu par 0,3%. Līdzīga kampaņa notika arī 1995.gadā. Difterijas simptomi * paaugstināta temperatūra, * nogurums, galvassāpes, * sāpes kaklā, * kakla pietūkums, apgrūtināta rīšana, * uz mandelēm un ap tām (nereti - arī uz lūpām, deguna dobumā un zemākajos elpošanas ceļos) - aplikums - biezas, pelēkas plēves, kas noņemot asiņo. Normālas organisma aizsargreakcijas ēc pretdifterijas vakcīnas * neliels (līdz 8 cm) apsārtums, kas injekcijas vietā parādās pēc 6-8 stundām, * vieglas sāpes injekcijas vietā, * temperatūra (līdz 37,5-37,8 grādiem). Šie simptomi var saglabāties trīs dienas. Statistika * 1993.gadā ar difteriju saslima 12 cilvēki. Miruši 5 1994.gadā saslima 250 cilvēki. Miruši 24 1995.gadā saslimuši 369. Miruši 27 1996.gadā saslimuši 112. Miruši 4 1997.gada pirmajos piecos mēnešos saslimuši 19. Miruši