Domas par 1905.gadu

Vācu kungi nenojauta viņiem draudošo katastrofu, tāpēc Piektais gads izraisīja tādu šoku viņu aprindās. Pēc 9.janvāra asiņainās svētdienas Pēterburgā Rīgas sociāldemokrātisko organizāciju Federatīvā komiteja jau 12.janvārī izsludināja ģenerālstreiku, un tam uzreiz atsaucās desmitiem tūkstošu cilvēku Rīgā, Liepājā, Jelgavā. Latviešu strādniecība izrādījās pilnīgi nobriedusi - nevis dumpim, bet organizētai cīņai. Tā sevi pieteica kā organizēts politisks spēks. Turpmākais ir zināms. Kājās cēlās ne tikai strādnieki, būtībā visa Latvija. Bruņotās sadursmes ar veco varu visplašāk notika tieši laukos, mazpilsētās. Par revolucionāru organizētības pakāpi liecina viņu centieni veidot jaunu varu vecās administrācijas vietā. Revolucionārās kustības vērienu Latvijā nevar izskaidrot ar marksistisko dogmu palīdzību. Tās prasītu meklēt īpašu sociālās, materiālās dzīves nomāktību, nesaudzīgās ekspluatācijas izpausmes, sociālšķirisku pretrunu galēju saasinātību. Protams, bija gan ekspluatācija, gan sociālās pretrunas. Taču Latvijā nebija sociālā posta un galīgās nabadzības. Materiālās dzīves apstākļi Latvijas laukos un pilsētās bija labāki, kā citur Krievijā. Strādnieki - Latvieši Bija kas cits. Revolūciju izraisīja vesels cēloņu komplekss, taču pirmšķirīgs izrādījās latviešos ilgi krājies nemiers ar politisko beztiesiskumu savā dzimtenē, ar pazemojošo nacionālo jūgu. Skaļāk sevi pieteica cilvēciska un nacionāla pašcieņa. Revolucionārajiem notikumiem Latvijā bija ļoti liela savdabība salīdzinājumā ar citiem impērijas reģioniem. Tie grūti pakļaujas padomju historiogrāfijas shēmās ierakstītajiem postulātiem. Saskaņā ar tiem visam vajadzēja notikt tāpat kā Krievijas centrā. Galvenais norisinās tur, metropolē, bet citur - tikai atbalsis no tā un pēc iespējas līdzīgākās formās. Citādība pielīdzināma oportūnistiskām kļūdām, par ko mums, tolaik rakstošiem vēsturniekiem, nācās taisnoties. Kāpēc Rīgā 1905.g. decembrī nenotika bruņota sacelšanās tāpat kā Maskavā? Kāpēc latviešu sociāldemokrāti atteicās no agrārās programmas? Kāpēc LSDSP 1904.gadā tapa kā nacionāla partija, kamēr atbilstoši priekšrakstiem tai bija jābūt internacionālai? Latvijas vēstures fakti par sabiedrisko dzīvi un arī revolucionāro aktivitāti XX gs. sākumā runā pretī daudzām toreiz pieņemtajām dogmām. Citāda izveidojās zemnieku loma 1905.-1907.gada revolūcijā nekā Francijā 1789.gadā, kur tā bija izteikti konservatīva un monarhiju atbalstoša, un nekā Krievijas sīkzemnieciskā stihija, kas bremzēja revolūcijas attīstību. Latvijā lauki cēlās vienlaikus ar pilsētām. Citāda nekā caurmērā strādnieku pulki citur Krievijā bija latviešu strādniecība - viens no revolūcijas galvenajiem subjektiem. Nākuši no Kurzemes un Vidzemes kalpu vidus, viņi jau laukos iepazinās ar algotā strādnieka statusu un ātri adaptējās pilsētu industriālajā vidē. Lasītpratēji - viņi drīz tika pie kvalificēta un labāk atalgota darba. Metālstrādnieku vidū 65% bija tieši latvieši. Šādu strādnieku profesiju pārstāvji arī koncentrējās lielajās rūpnīcās, spēja ātri apjēgt savas kopīgās intereses un sākt organizēties. Citu tautību strādnieki bija ienācēji no Kauņas, Viļņas, Vitebskas, Pleskavas un citiem reģioniem, vakarējie sīkzemnieki, nodarbināti mazāk kvalificētā darbā. Topošā latviešu sociāldemokrātiskā partija pilnīgi likumsakarīgi veidojās kā nacionāla partija, jo citu tautību strādnieki atradās uz citas attīstības pakāpes un organizētai darbībai nebija nobrieduši. Latviešu sociāldemokrātija izauga pati no savām saknēm, veidojās pati uz tiem vēsturiskiem pamatiem, kas bija raksturīgi Latvijai. Šo apstākļu rezultātā izveidojās latviešu sociāldemokrātu īstenotais federālisms - savulaik stipri kritizētais. LSDSP savā I kongresā 1904.gadā nolēma palikt patstāvīga nacionāla partija, bet attiecības ar cittautu sociāldemokrātiskajām organizācijām veidot uz federālisma pamatiem, koordinējot un saskaņojot konkrētus praktiskus soļus. Taču tā ir tikai viena jautājuma puse. Kāpēc lai mēs atrautu latviešu strādnieku attīstību no visas latviešu nācijas attīstības? Strādniekiem ir kopīga ar visu tautu izdzīvotā vēsture līdz Piektajam gadam un kopīgas nacionālās tradīcijas. Daudzas latviešu tautas īpatnības radušās ilgi pirms industriālā laikmeta un pirms pievienošanas Krievijas impērijai - Livonijas pastāvēšanas laikā, zviedru valdīšanas laikā Vidzemē. Citāds nekā Krievijā šeit bija izglītības līmenis, jo sen bija stabila skolu sistēma. Sākoties industriālajai attīstībai, iedzīvotāju urbanizācijas līmenis un ražošanas organizācijas tips atgādināja kārtību Rietumeiropā. Strādniekiem un visai latviešu tautai kopīgas bija vēsturiskās un nacionālās tradīcijas. Hernhūtiešu, jaunlatviešu un jaunstrāvnieku atstātais mantojums lika arī strādnieku ģimenēs izglītību uzskatīt par īpašu vērtību. Strādnieki jau agrākās paaudzēs bija pieraduši lasīt avīzes un grāmatas un līdzdarbojās savu pagastu sabiedriskajā dzīvē. Tāpēc arī Rīgā XX gs. sākumā strādnieku ģimene kultūras vajadzībām atvēlēja vairāk nekā jebkurā Krievijas pilsētā - 8% sava budžeta. Latvieši vispirms kļuva par kultūrnāciju un tikai pēc tam sevi pieteica kā revolucionāra tauta. Strādnieki bija šīs kultūrnācijas sastāvdaļa. Juridiski brīvi latvieši bija jau gandrīz gadsimtu pirms 1905.gada revolūcijas. Krievijas plašumos latvieši varēja justies brīvi un sevi apliecināt dažādās nozarēs. Tikai ne savā dzimtenē - Latvijā. Paši savās mājās viņi maz ko varēja noteikt. Visās jomās saimniekoja sveši kungi - baltvācieši vai krievu birokrāti. Šeit valdīja policejiskā uzraudzība pār latviešu sabiedrisko dzīvi un latviešu valoda bija izstumta no skolu dzīves. Tautai ar savu nacionālo profesionālo kultūru un savu intelektuālo eliti grūti paciest netaisnību un pazemojošo atkarību. Šajā apstāklī redzu izskaidrojumu daudzām 1905.gada revolūcijas norisēm Latvijā. Organizētās protesta formas Piekrītu tiem Latvijas vēsturniekiem (Bruno Kalniņam, Fēliksam Cielēnam, Arvedam Švābem un citiem), ka 1905.-1907.gada revolūcija Latvijā daudzās izpausmēs bija latviešu nacionālā revolūcija pret vēsturisko netaisnību un dubulto nacionālo jūgu. Arī baltvācietības apoloģēts A.fon Tranzē-Rozeneks savu grāmatu nosauca Latviešu revolūcija. To apstiprina arī tā laika dokumentu (lapiņu tekstu, mītiņu runu atreferējumu, preses satura) īpaša leksika. Tajā skan latviešiem citkārt neraksturīgā nacionālo jūtu sakāpinātība, nacionālais patoss un ieskanas arī nacionālā naida nots. Smags jautājums vēsturniekiem šodien ir vardarbība revolūcijas laikā. XX gadsimts bija pārpilns ar vardarbību. Nu esam liecinieki tam, ka vēsturiskās pārmaiņas var notikt arī evolucionārā ceļā. Grūti iedomāties, kā tā varēja būt XX gadsimta sākumā - lielo impēriju visvarenības laikmetā. Vardarbību pielietoja abas puses - vecās kārtības aizstāvji un arī revolucionāri. Manā redzējumā latviešu revolucionāriem nevar pārmest musināšanu un pārmērīgu aizraušanos ar varasdarbiem. Ļoti bieži tā bija atbildes reakcija uz muižnieku rīcību vai cara karaspēku uzbrukumiem. Jau pašā revolūcijas sākumā sociāldemokrāti aicināja atturēties no īpašumu postīšanas. Kad laukos spontāni sākās baznīcu demonstrācijas, LSDSP II kongress 1905.gada jūnijā speciāli pieņemtajā rezolūcijā lika vietējiem vadītājiem uzņemties atbildību par demonstrāciju norisi, un atturēties no "nevajadzīgiem un netaktiskiem varas darbiem". Sociāldemokrāti deva priekšroku organizētām protesta formām, kuras iespējams vadīt un kontrolēt: sapulcēm, demonstrācijām, streikiem. Revolucionāru vadītāji neatteicās no sarunām ar vecās varas pārstāvjiem. Rīgas strādnieku delegācija sarunās ar Vidzemes gubernatoru N.Zvegincevu panāca, ka grandiozie mītiņi Grīziņkalnā 1905.gada oktobra beigās notika bez haosa un iespējamā vardarbība tika novērsta. Latviešu revolucionāri nebija pūlis, kas rīkotos, pūļa instinktu vadīts. Ļoti daudzu atmiņu autori, arī no pilsoniskām aprindām atzīst, ka latvieši uzvedās kā disciplinēta tauta. Tai bija savas organizācijas, vadītāji un masa pakļāvās organizāciju lēmumiem: sākt vai beigt streiku, rīkot vai nerīkot demonstrāciju. Par tradīciju kļuvusi pašorganizācijas prasme revolūcijas laikā izpaudās dažādu jaunu sabiedrisku organizāciju veidošanā. Revolūcijas visaugstākā kāpuma brīdī dažas organizācijas sāka pildīt jaunās varas funkcijas: Rīgas federatīvā komiteja, Liepājas apvienotā sociāldemokrātu komiteja, rīcības komitejas pagastos. Vecā vara bija zaudējusi kontroli pār dzīvi Latvijā, un iedzīvotāji ievēroja jaunās varas norādījumus. Taču jaunā vara izmantoja savu autoritāti, lai nepieļautu vardarbību. Strādnieki patrulēja Rīgas ielās, un kaujinieki novērsa ebreju grautiņu briesmas Rīgā un Liepājā. Rīcības komitejas Latvijas laukos (470 kopskaitā, arī Latgalē) aptvēra gandrīz visus pagastus. XX gs. 80.gadu sākumā nāca klajā Igora Greitjāņa sagatavotais dokumentu krājums ar precīzu nosaukumu Tautas vara Latvijas pagastos. Tajā pārliecinoši pierādīta vēsturiska patiesība - latviešu revolucionāri laukos veica radošu pozitīvu darbu. Tur nebija nekā destruktīva, ārdoša. Viņi veidoja jaunas tiesas, veica neatliekamas saimnieciskas funkcijas. Tautskolotāji sāka darbu skolās latviešu valodā. Rīcības komiteju aktīvisti gribēja savos pagastos priekšzīmīgu kārtību, tāpēc vērsās pret alkohola lietošanu tautas saietos. Jaunajai tautas varai Latvijas laukos nebija atvēlēts ilgs mūžs. Soda ekspedīcijas likvidēja rīcības komitejas, un lauku cilvēki (to skaitā daudzi tautskolotāji) dārgi samaksāja par savu uzdrīkstēšanos sajusties saimniekiem pašiem savā zemē. Jā, bet kā tad bija ar muižu dedzināšanu, šodien daudzi jautā. Lai saprastu latviešu zemnieku rīcības motīvus, nepieciešama vācu muižnieku un latviešu zemnieku savstarpējo attiecību rekonstrukcija. Kas bija muiža latviešu (ne tikai zemnieku, jo pavisam nesen visi latvieši bija zemnieki) skatījumā? To skaidri pateica Ernests Rolavs grāmatā Kā izauga Baltijas revolūcija?, ko izdeva pēc viņa nāves 1908.gadā. "Muiža un viņas patvaldīgais iemītnieks," raksta E.Rolavs, "gulēja kā slogs uz visu apgabalu. Tur bija baiļu, briesmu, negoda un izsūkšanas perēklis un centrs." Tikai Baltijā cara vara atzina tādas muižnieku privilēģijas, kādu nebija muižniekiem Krievijā. Un tieši Baltijā izveidojās dzimtbūtnieciskā kārtība, kas līdzinājās verdzībai. Katrā latviešu ģimenē bija nostāsti par izsūkšanu, pēršanām un roku bučošanu. Tāda bija kolektīvā vēsturiskā atmiņa. Rudenī laukos - pilsoņu karš Neaizmirsīsim vācu muižniecības un latviešu zemniecības attiecību morālpsiholoģisko aspektu. Mazskaitlīgā aristokrātiskā kolonija - vācieši arī jutās un uzvedās kā kolonizatori. Tāds bija viņu paštēls, un tāda attieksme pret latviešiem. Minoritāte jutās kā majoritāte, kā vienīgie un pilntiesīgie saimnieki šajā zemē. Feodālisma laikos radies un līdz pat XX gadsimtam saglabājies feodālais rasisms - nicinoša attieksme pret vienkāršiem zemniekiem - nevāciem. Tas pilnībā izpaudās A.Tranzē-Rozeneka, A.Tobīna vai T.Šīmaņa vēsturiskajos darbos. Tādi bija arī vācu mācītāji - vispirms muižnieki un tikai pēc tam mācītāji. Oto Nonācs savācis un publicējis mācītāju liecības par Piektā gada revolūciju Latvijā (viņi vienprātīgi apsveica soda ekspedīcijas), pats secina - cik viņi sveši šai zemei un tās ļaudīm. Vai varam Latvijā iztēloties tādu attiecību modeli kā Somijas zviedriem ar somu tautu? Leo Dribins savā nesen iznākušajā grāmatā Etniskās un nacionālās minoritātes Eiropā apraksta šo attiecību variantu. Krievijas impērijas sastāvā pēc 1809.gada somi un Somijas zviedri prata vienoties un vienoti aizstāvēja savas zemes autonomiju pret metropoles centieniem to ierobežot. Ar laiku somu valoda izveidojās par lingvistisku dominanti, bet zviedru valodai joprojām ir otrās oficiālās valodas statuss. Somu un Somijas zviedru vēsturiskā vienotība (jāatzīst, arī politiskā gudrība) ļāva izveidoties Somijas politiskajai pilsoniskajai nācijai ar divām valodām. Manuprāt, iedomāties tādu konsensu starp Baltijas vācietību un pamattautām ir pilnīgi neiespējami. Vācu muižniecības padošanās aktā Krievijas impērijai no paša sākuma iestrādāts pavisam cits spēku izvietojums un cits attiecību tips. Viņi zvērēja uzticību cara galmam (un patiešām kalpoja tam), prasot par to visu savu privilēģiju atzīšanu, būtībā netraucētu saimniekošanu Baltijā un nedalītu kundzību par latviešiem un igauņiem. Tāpēc arī iznāca, ka vācu muižniecība Latvijā bija carisma galvenā politiskā stute. 1905.gada rudenī Latvijas laukos situācija atgādināja pilsoņu karu. Kā liecina J.Jansons-Brauns savā grāmatā Baltijas revolūcija, junkuri pirmie cēla ieročus, aicinot dragūnus un pārvēršot muižu pagrabus par moku kambariem. Apdzēries dragūns, kas muižas pagrabā ar pletni kapā latviešu zemnieka miesu, iemūžināts Andreja Upīša romānā Ziemeļa vējš. Tādā gaisotnē muižu dedzināšana revolucionāriem nelikās nepieņemama cīņas forma. Nebija latviešu zemnieku vaina, ka vācu muižniecība revolūcijas laikā sajutās katastrofas priekšā - oficieri bez armijas, vieni pretī bangojošam revolūcijas okeānam. Kazdangas muižnieks Kārlis fon Manteifels atzina, ka viņu visvairāk satriecis tas, ka visi viņa zemnieki bijuši pret viņu. Šādu likteni vācu muižniecība nopelnīja ar savu attieksmi pret latviešu zemniekiem. Arī muižu dedzināšana izrietēja no visas iepriekšējās muižnieku un zemnieku attiecību vēstures. Tātad tomēr vēsturiskais revanšs par gadsimtiem ilgušo apspiešanu un pazemošanu. Nākamā vēsturiskā revanša epizode bija agrārā reforma neatkarīgajā Latvijā. To īstenoja, daudz nerēķinoties ar ekonomisko lietderību, bet piesaucot "vēsturisko" un "nacionālo" taisnību, lai galīgi sakautu melno bruņinieku. Sociāldemokrāti un nacionālais jautājums Nevaru piekrist vērtējumam par latviešu sociāldemokrātiem kā nacionāliem nihilistiem, kuri noraidīja pašnoteikšanās tiesības. Tas parādījās vairākās Latvijas vēstures grāmatās jau pēdējos gados. Revolūcijas priekšgalā - antinacionālie spēki, bet revolūcija ieguva spilgtu nacionālu raksturu. LSDSP savā I kongresā 1904.gadā apsprieda, bet II kongresā 1905.gada jūnijā pieņēma savu programmu, kurā četri punkti formulēja latviešu sociāldemokrātu viedokli nacionālajā jautājumā. Tur prasītas pašnoteikšanās tiesības visām Krievijas tautām, provincēm - plašu politisku un saimniecisku pašvaldību (autonomiju), vienlīdzīgas tiesības visām valodām, t.i., sabiedriskajā dzīvē, skolās, tiesās, valdības un pašvaldības iestādēs, kā arī visu pilsoņu pilnīgu vienlīdzību, nelūkojot uz to dzimumu, ticību un tautību. Latviešu Sociāldemokrātiskā strādnieku partija tolaik bija vienīgā politiskā partija Latvijā. Tai bija pienākums aizstāvēt visas tautas intereses. Ja latviešu sociāldemokrāti ignorētu nacionālo jautājumu, viņiem nesekotu tauta un viņi neattaisnotu savas partijas nosaukuma otro daļu - viņi nebūtu demokrāti. Abi visplašākie tautas kongresi - tautskolotāju kongress un Latvijas pagastu delegātu kongress 1905.gada novembrī atbalstīja sociāldemokrātu galveno programmatisko ideju par Latvijas teritoriālo pašvaldību (autonomiju) jaunajā demokrātiskajā Krievijā. Tautskolotāju kongresā ar ziņojumu par Latvijas pašvaldību uzstājās J.Rainis. Tautas sapulču rezolūcijās bieži ieskanējās sociāldemokrātu formulētās prasības. Tā, piemēram, Dienas Lapa nopublicēja Ventspils tautas sapulcē 1905.g. 15.novembrī pieņemto lēmumu. Tajā teikts: mēs paziņojam, ka latvieši negrib atdalīties no Krievijas, viņi prasa pašu plašāko tautas pašvaldību (autonomiju) un katrai tautai pašnoteikšanās tiesības. Sociāldemokrāti pilnībā izprata latviešu bažas par latviešu valodas likteni skolās. Tādēļ Latvijas tautskolotāju kongress nosodīja cariskās administrācijas rusifikatorisko darbību, nolēma kontroli par skolas dzīvi nodot vietējai, demokrātiskai pašvaldībai un mācības veikt latviešu valodā pēc jaunām, mūsdienīgām programmām. Latviešu sociāldemokrāti neprasīja atdalīšanos no Krievijas. To neprasīja neviens latviešu sabiedriskais spēks, vienīgi Miķeļa Valtera rakstos avīzē Revolucionārā Baltija ieskanējās radikālāka ideja par Latviju kā valsti. Savas neatkarīgās valsts ideja latviešu apziņā nav nobriedusi. Laikam arī tāpēc, ka viņu vēsturiskā atmiņā nebija savas valsts tradīcijas, kā poļiem un lietuviešiem. Tāpēc vēl ilgi nebija politiskās kustības par labu neatkarīgajai valstij. Autonomijas ideja bija tā laika maksimālā prasība. Tikai ir viena būtiska atšķirība. Sociāldemokrāti paredzēja Latvijas autonomiju demokrātiskajā Krievijā, bet pilsoniskie politiķi bija gatavi samierināties ar monarhijas saglabāšanu. Lai arī nacionālās valsts ideja Piektajā gadā netika noformulēta, nacionālie centieni spilgti iekrāsoja visas revolucionārās cīņas izpausmes, un autonomijas prasība bija solis ceļā uz politisku nacionālismu. Redzu 1905.gada revolūcijas vēsturisko sasaiti ar neatkarīgās valsts nodibināšanu 1918.gadā. Domāju, ka vajag uzsvērt pēctecību, nevis pārrāvumu dažādu latviešu politisko un sabiedrisko spēku centienos pēc Latvijas un latviešu brīvības. Jaunlatvieši sāka, Piektā gada revolucionāri turpināja, un Latvijas politiķu grupa labvēlīgos starptautiskajos apstākļos nodibināja neatkarīgu Latvijas valsti. Jubilejas gadā ieskanējās arī skeptiski vērtējumi par šo revolūciju - bijuši taču lieli upuri un arī vardarbība. Ja mēs noliedzam savu Piekto gadu, mēs noliedzam arī visu turpmāko. Jaunlatviešu lielais nopelns, ka viņi latviešu tautu pamodināja no verdzības miega. Piektajā gadā tauta pirmoreiz cēlās kājās, saslējās, uzdrošinājās doties pret pārspēku. Tas ir galvenais, nevis vardarbība. Šajās cīņās veidojās pilnīgi jauna pašapziņa - ķīla tam, ka turpinājums sekos.