Domstarpības par Annu

Beināres romāna Rīgas Dievmātes klosteris. A.Brenčs to neatzīst, jo viņš pats esot pētījis vēsturiskos materiālus par mūķeni Annu Notkenu, kas ir šā darba galvenā varone, un pats rakstījis filmas scenāriju. Turklāt Anna Notkena esot vēsturiska persona, par kuru jebkurš drīkstot veidot savu māksliniecisko versiju. Mani apzaga «Aloizu Brenču es pazinu jau no tiem laikiem, kad viņa meita mācījās Rīgas 7.vidusskolā, kur es strādāju par skolotāju, un Brenčs darbojās vecāku komitejā. Tolaik Brenču iepazinu kā godīgu cilvēku,» Dienai stāstīja A.Beināre. «Latvijas Kultūras fonds (LKF) 1990.gadā man piešķīra Spīdolas stipendiju materiālu apzināšanai kultūrvēsturiskajam romānam par XVI gadsimtu, par tā laika mūķenes Annas Notkenas mūža stāstu,» stāsta A.Beināre. Par savu nodomu uzrakstīt grāmatu A.Beināre pastāstījusi A.Brenčam, kurš tūlīt ieinteresējies un, pēc A.Beināres vārdiem, 1990.gada decembrī, kad rakstniece tikusies ar nākamajiem grāmatas lasītājiem, A.Brenčs, jau iepazinies ar manuskripta fragmentiem, klātesošajiem paziņojis savu vēlmi veidot filmu pēc minētā darba motīviem. A.Beināre stāsta, ka romāns drīz vien pabeigts un A.Brenčs sācis rosīties filmas veidošanai. Rakstnieka Antona Stankēviča filmas scenāriju akceptējis arhibīskaps Jānis Pujats, un studija Dekrim 1992.gada 6.aprīlī ar rakstnieci noslēgusi līgumu. «Toreiz lūdzu, lai režisors filmā neatkāpjas no grāmatas satura. Darbs nav rakstīts naudas dēļ. Tas ir dvēseles kliedziens, apliecinājums tam, ka, ja tautai draud bojāeja, tai palīgā nāk senči un Dievs. Brenčs apsolīja, ka lūgums tiks izpildīts, es parakstījos, un filmas redaktore ierakstīja, ka par to, ka filma tiks uzņemta pēc mana darba Rīgas Dievmātes klosteris, man pienākas 5000 Latvijas rubļu (tagad - aptuveni 22 lati), kurus tūlīt steidzās izmaksāt administrators Māris Kursītis. Taču diemžēl tolaik naudas trūkuma dēļ darbs pie filmas netika uzsākts,» stāsta A.Beināre. 1992.gadā pirmoreiz un 1993.gadā atkārtoti tiek izdota A.Beināres grāmata Rīgas Dievmātes klosteris. 1995.gadā tā tiek tulkota vāciski. A.Beināre saka, ka akadēmiķis Jānis Stradiņš, kā arī J.Pujats par šo grāmatu devuši labas atsauksmes. Darbs vairākkārt esot arī apbalvots. Filmas sponsorēšana saistīta ar Saifuļinu A.Beināre stāsta, ka 1994.gada pavasarī A.Brenčs rakstnieci lūdzis viņam iedot dokumentus par romānu, jo viņam radusies iespēja no firmas SBS Company Ltd., kuras vadītājs ir skandalozais biznesmenis Mihails Saifuļins, dabūt vienu miljonu dolāru filmas uzņemšanai. Pēc sarunas ar grāmatas autori sponsora pārstāvis, pēc A.Beināres vārdiem, bijis apmierināts ar grāmatu un filmas veidošanas ieceri. A.Beināre lūgusi LKF filmu iekļaut Rīgas 800 gadu jubilejas pasākumu sarakstā. Tomēr sadarbība ar LKF nav īstenojusies. A.Beināre apgalvoja, ka sadarbību ar LKF pārtraucis A.Brenčs, bet A.Brenčs sacīja, ka sadarbība nenotikusi līdzekļu trūkuma dēļ. «Pēc neilga laika Kursītis man paziņoja, ka viņi saņēmuši 700 000 dolāru un līdz ar to viņiem ar Brenču no manis jāšķiras, jo tagad ar filmu nodarbošoties pavisam cita firma, nevis Dekrim, kas esot likvidēta. Tas jau nekas, ka jaunajā firmā darbojās tie paši cilvēki, kas Dekrim. Kad prasīju, vai līgumā ar jauno firmu nav juridiski jānostiprina arī mans ieguldītais darbs, Kursītis atbildēja noraidoši. Viņš arī paziņoja, ka Brenčs pats rakstīšot scenāriju pēc vēsturiskajiem avotiem. Bet es jau 1992.gadā režisoram biju iesniegusi arī savu scenāriju,» stāsta A.Beināre. «Kad satiku Brenču, viņš man jautāja: «Kurš dabūja naudu? Es! Ar jums man vairāk nav ko runāt. Un, ja jūs sāksiet cīņu par autortiesībām, tad...» Sekoja tādi kā draudi,» atceras A.Beināre. Pēc tam jau 1996.gada maijā «kāds cilvēks man uzdāvināja ielūgumu uz filmas pirmizrādi. Tad arī redzēju, ka titros ne mans vārds, ne romāna nosaukums, pēc kura filma veidota, neparādās,» saka A.Beināre. Noslēpuma apvīta ir arī filmas tālākā dzīve, jo tas, ka filma netiek demonstrēta Latvijā, vedina uz baumām. A.Brenčs, jautāts par to, kādēļ filma netiek demonstrēta Latvijā, sacīja, ka filma esot katoļu baznīcas pasūtījums. «Es neesmu filmas īpašnieks. Filma pieder baznīcai, tā domāta baznīcas iekšējām vajadzībām, tādēļ tā netiek demonstrēta plašākai publikai.» A.Brenčs apliecināja, ka filma veidota ar baznīcas atbalstu un līdzekļiem. «Vislielākā materiālā palīdzība nāca no Altenburgas klostera Austrijā. Tur arī tika filmēta lielākā filmas daļa, tādēļ ka Latvijā nav baznīcu, kas būtu piemērotas filmēšanai,» stāsta A.Brenčs. Viņš saka, ka filmēšana noritējusi kā pasakā, jo filmas veidotājiem par naudu neesot bijis jāuztraucas - filmēšanas vietās viņus sagaidījuši mūki, kas nodrošinājuši filmēšanas grupas prasības. «Uzturēšanās, ēdināšana, rekvizīti, interjeri - viss bija par brīvu,» sacīja A.Brenčs. Viņš atzina, ka daļu līdzekļu devuši sponsori, iespējams, arī M.Saifuļins. Taču ar naudas lietām nodarbojies producents M.Kursītis. Kaut arī A.Brenčs apgalvoja, ka viņš nezinot, kur tagad M.Kursīti atrast, Dienas reportierei bija iespējams pārliecināties par kādu dīvainu maskarādi. Aizejot uz interviju pie A.Brenča, režisors lūdza, vai reportierei nebūtu iebildumu, ka sarunā piedalās arī kāds viņa kolēģis, kura vārdu gan viņš nenosauca, bet kolēģis pats sevi dēvēja par Arni. Pēc dažām dienām, pētot tālāk minēto lietu, Diena atklāja, ka kolēģis Arnis ir neviens cits kā M.Kursītis, kura atrašanās vietu A.Brenčs teicās nezinām. Diezgan dīvaina ir filmas veidotāju nevēlēšanās atklāt savus sponsorus, jo Dienai bija iespējams iepazīties ar bukletu par filmu Anna, kurā skaidri un gaiši rakstīts, ka filmas sponsors - firma Pattyranie & Co AB. Pēc Dienas rīcībā esošām ziņām, šajā firmā puse pieder M.Saifuļinam un puse - kādam zviedram Johanam Patiranijam. A.Brenčs: Tā ir mana versija Atšķirīga ir A.Brenča versija par notikušo. Režisors Dienai sacīja, ka filmas veidošanas sākumā viņš mēģinājis sastrādāties ar A.Beināri, taču viņas grāmatu filmā nevarējis izmantot, jo «man bija cita dramaturģiskā pieeja šim darbam». Tādēļ A.Brenčs pats studējis vēsturiskos avotus par Annu Notkenu un tā laika vēsturisko situāciju un pats arī uzrakstījis scenāriju. A.Brenčs uzskata, ka A.Beināre nav izdomājusi šos cilvēkus, tās ir vēsturiskas personas, tādēļ ikvienam ir tiesības veidot savu māksliniecisko versiju gan par tā laika notikumiem, gan šo personu dzīvi. «Tā ir mana versija, un es neapvainošos, ja vēl kāds uztaisīs filmu par mūķeni Annu,» sacīja A.Brenčs. Viņš arī atzīmēja, ka A.Beinārei, sākot nodarboties ar rakstniecību, pats esot devis padomu rakstīt «arī par mūķenēm un klosteri». A.Beināre Dienai to noliedza. A.Brenčs stāsta, ka materiālus par Annu Notkenu, kā arī mūziku un liturģiskos dziedājumus viņš saņēmis no Vatikāna, un, rakstot filmas scenāriju, izmantojis vēsturiskos materiālus, kas stāsta ne tikai par Annu Notkenu, bet arī par katoļu baznīcas vēsturi un tā laika Rīgas kultūrvēsturisko vidi. «Tie ir salti meli!» Dienai sacīja A.Beināre. Viņa apgalvoja, ka materiāli par Annu Notkenu atrodami tikai vienā klosterī Eiropā un pārējo Annas dzīves stāstu viņa uzzinājusi no vīzijām. «Nevienā literatūras avotā nav sastopams tieši tāds Annas Notkenas dzīvesstāsts, kāds ir grāmatā un kas ar dažiem izkropļojumiem pārnests filmā, jo Māte Anna pie manis atnāca sapnī, izvadāja pa seno, aizmirsto klosteri un pastāstīja tikai man vien zināmos notikumus. Laikmeta raksturojums un pārējo varoņu biogrāfijas ir studētas literatūras avotos,» saka A.Beināre, atgādinot, ka sponsori «naudu nedeva tukšai vietai, bet gan grāmatai». Svētās Marijas Magdalēnas baznīcas bīskaps Jānis Cakuls Dienai nevarēja precīzi nosaukt avotus, no kuriem varētu uzzināt par Annas Notkenas dzīvi. Viņš sacīja, ka pašas Annas rokraksti nepastāvot un pamatmateriālu par Annu, iespējams, var izlasīt tikai jezuītu rakstītajās annālēs. Kam taisnība? Pašlaik grūti pateikt, kam taisnība, jo reti kurš Latvijā ir pētījis materiālus par Annu Notkenu. Kā Dienai paskaidroja autortiesību aģentūras AKKA/LAA direktore Inese Paklone, izveidojušos konfliktu no autortiesību likuma viedokļa iespējams komentēt tikai tad, ja izdarīta ekspertīze, kuras laikā speciālisti pētī vēsturiskos avotus un salīdzina literāro materiālu ar filmu, nosakot, cik daudz un kādi no romānā izmantotajiem materiāliem parādās arī filmā. I.Paklone arī ieteikusi grāmatas autorei, ja viņa ir tik pārliecināta par savu taisnību, ar savu prasību griezties tiesā. Taču A.Beināre Dienai paskaidroja, ka tiesas procesam viņai nepietiktu līdzekļu. Kinokritiķe Daira Āboliņa, kas lasījusi grāmatu un redzējusi arī filmu, Dienai sacīja, ka viņa filmu skatījusies pirms gada, tomēr, pāršķirstot romānu, saskatījusi atsevišķas līdzības, ko A.Brenčs nebūtu varējis izlasīt nevienā vēsturiskajā avotā. D.Āboliņa minēja, ka gan filma, gan arī grāmata sākas līdzīgi - ar sižetu, ka meitenīte Anna tiek atrasta karalaukā. Filmā pamatā esot izvērsta liriskā tēma - mūķenes mīla pret mūku Tomasu. «Un arī filmā, līdzīgi kā grāmatā, tiek parādīts, kā viņi tiekas, skatienu spēle. Arī tas, kā darbojas personāžs, kā parādās Dievmāte. Diez vai Brenčs to būtu varējis izlasīt kādā vēsturiskajā materiālā,» domā D.Āboliņa. Bet A.Beināre, kas uzskata, ka viņa vistiešākajā veidā ir apzagta, saka: «Mākslinieks - tā ir patiesība. Tagad jāsāk domāt, vai šie cilvēki vispār kādreiz ir bijuši mākslinieki un varbūt arī padomju laikā viņu darbu padarīja kāds cits?»