Dzijas ziedi nenovīst

Tagad viņa ir sākusi rakstīt un aprīļa beigās piedalās jauno autoru seminārā. Viens Daces stāsts ir publicēts www.satori.lv, mēs piedāvājam vēl vienu No sapņiem atkarīgā, tā par mākslinieci Daci Šteinbergu (27) rakstīts portālā www.hipiji.lv. Šobrīd Olaines muzejā apskatāma Daces izstāde "Ziedi", kurā kopā ar vairāk nekā 200 Daces veidotajām dzijas puķēm ir izstādīti arī vairāku pazīstamu jauno autoru - Kitijas Balceres, Ievas Bites, Gaiķu Māra, Marta Pujāta un Andra Vītola dzejoļi. Izrādās, ka dzejoļi izstādē nokļuvuši pārpratuma pēc, jo sākumā bija doma tamborēto puķu izstādi papildināt ar fotogrāfijām, bet tad "bija tā, ka maketētājs piedzērās un vārda dzija vietā uzrakstīja dzeja, tāpēc nācās vien meklēt un pierunāt dzejniekus. Taču izvēlējos tos autorus, kas man tiešām patīk." stāsta D.Šteinberga. Starp dzejoļu autoriem ir arī Daces vīra Andra Vītola darbi. Prieks un bizness Puķes Dace darinājusi daļēji prieka pēc, jo viņai kopš bērnības patīk tamborēt, daļēji maza biznesa plāna pēc, jo domā darbus tālāk piedāvāt mākslas galerijām un ļoti gribētos sakrāt tādam mazam un stilīgam mocim čoperītim. Tamborēt Dacei iemācīja mamma, taču Dacei pietrūkst pacietības lielajiem darbiem, bet puķes var radīt diezgan ātri. Turklāt dzīvas puķes Daces tuvumā nekad ilgi nepaliek, vienmēr ātri novīst, nograuž kaķis vai vēl kaut kas cits notiek. Vairāk par tamborēšanu Dacei tīk rakstīšana, tāpēc tagad katru sestdienu viņa dodas uz Rīgu un cītīgi apmeklē literārās meistardarbnīcas, jo gribas literatūrā izteikt savas domas un lai tās sadzird arī citi, bet vajag vēl iemācīties pašus rakstīšanas pamatus. Pagājušogad viņa arī piedalījās jauno literātu seminārā. Dzejnieks un tulkotājs Edvīns Raups laikrakstā Kultūras Forums par Daci kā literāti: "Dace pirms apmēram pieciem gadiem skraidījusi pa Vecrīgu ar grebeni un ādas jakā, bet tas tiešām esot "ļoti sen". Taču viņas fantāzijas joprojām ir svaigas, nebūt ne tik vieglprātīgas, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Divi īsie stāstiņi ar saprotamu ironiju apliecina mūsdienu pasaules asmeņu laušanos jauna cilvēka dvēselē. Tā ir realitāte ar sapni par vēlamo īstenību, tas ir, īsto realitāti, kas nemaz nav tik viegli aizsniedzama kā tā realitāte, kas tiešām ir..." Ir un paliek autsaidere Vēl pirms dažiem gadiem jaunā literāte dzīvojās pa pilsētu kopā ar pankiem, kaut tagad cenšoties būt kārtīga mamma, kā pati apgalvo, jo dēla piedzimšana dzīvi ļoti mainījusi. Ja cilvēks jūtas autsaiders, tad tur nav starpības viņš ir panks vai nav panks. Kad dzīvoju Daugavpilī, biju hipijs un man bija puķainas bikses. Tad es atbraucu uz Rīgu, kaut kādā sakarā bezsakarā noskuvu matus un pēc viena tusiņa, kad nebija kur palikt pa nakti, gulējām kāpņutelpā un no rīta tādi saņurcīti sēdējām parkā. Tur bija arī pāris panku, un viens no viņiem uz mani tā paskatījās un jautāja: "Kas tu esi?" Es teicu: "Nu ļoti patīkami, mani sauc Dace." Bet viņš atbildēja: "Nē, tu esi panks." Tā arī kļuvu par panku," smejas Dace. Bet matu noskūšanu Dace uzskata par sava veida atkailināšanās veidu, jo kādreiz, dzīvojot vienistabas dzīvoklītī kopā ar vēl daudziem cilvēkiem, nebija brīža, kad varēju pabūt viena. "Ja es nevaru pa māju viena pati staigāt kaila vai halātiņā tikko pamodusies, tad es vienkārši noskuju matus un visu laiku staigāju ar skūtiem matiem. Tajā laikā arī strādāju bērnudārzā par auklīti un staigāju ar lakatiņu, jo bērniem bija smieklīgi, ka auklītei nav matu. Bet tad 2003.gadā man piedzima dēls, un tas panku laiks beidzās." Kamēr meitene ir meitene un viņai nav bērnu, tad viņa pati ir pasaules centrs. Kad piedzimst bērns, tas pasaules centrs nobīdās uz bērnu un nav svarīgi, vai man ir skūti mati vai nav. Vairāk negribas to tā ārēji demonstrēt kaut gan reizēm jau tomēr sanāk. Iekšēji jau esmu tāda pati jukusī kāda biju tobrīd. Reizēm jau vienalga gadās ko tādu traku nodemonstrēt, solīdā sabiedrībā izspļaujot kaut ko tāāādu...," stāsta Dace. Diena bija pēdējā Pēc intervijas Dace savā draugiem.lv dienasgrāmatā ieraksta: "Nu tā, jāsāk beidzot strādāt. Jāiekārto puķītes siltās vietiņās - mākslas galerijās, un gan jau kāds arī nopirks. Par to vairs nav jāuztraucas. Tikai jāuzzin, kā jānokārto pašnodarbinātības papīrīši. Un tad, beidzot, galviņa atkal būs tīra. Un jāsāk rakstīt, rakstīt, rakstīt. Izstādes organizaurēšana un visi šitie mēdijjociņi jau aiz muguras (cerams, ka Diena bija pēdējā), un nu būs miers un atkal varēs ķerties klāt stāstiņcepšanai. Pēdējais laiks jau. Un tad jau gan jau savu mocīti (vismaz koka) nopelnīšu.