Dzimis desmit dienas agrāk par sevi

Ar nez kur sadabūtu mīkstas drānas gabalu Freibergs noslauka putekļaino zvilni, piedāvā apsēsties. Gaisā tikko jaušami novirmo izsmalcinātas smaržas, atbilstošas Freiberga delikātajai būtībai. Iespējams, smaržu un cilvēku raksturu pasaulē viņš meklējis kādu noslēpumainu, unikālu atbilstību, līdzīgi kā meklējis to mūzikā un scenogrāfijā, veidojot operas un baleta izrādes. «Vai kāds ir spējis telpiski adekvāti ietērpt augstāko, kas manā uztverē var būt, - mūziku?» Freibergs sakrāli jautā. Patlaban viņš strādā tik intensīvi, ka, uzskaitot darbus, mazliet pat sakautrējas. Dailes teātrī top Hamlets, Jaunajā Rīgas teātrī Jūlijas jaunkundze, Nacionālajā Operā Toska, Maskavā Frei-bergs strādā pie izrādes Noziegums un sods. Tikko Freibergam zvanīts no Tallinas, kur veidojis scenogrāfiju izrādei Tēvi un dēli un aizkustinoši cietā krievu valodā informējuši: «Vam tut premija, priježaitje!» Savu pusapaļo jubileju Freibergs smīnot komentē: «Bumbas krīt arvien tuvāk.» Pirms pieciem gadiem, tuvojoties sešdesmit, Ilmārs Blumbergs viņu trāpīgi brīdinājis: «Ceru, ka tu esi pietiekami inteliģents, lai jubileju nesvinētu.» Freibergs nosmaida. Pasē - maldīgi dati Ar Andra Freiberga dzimšanas dienu saistās mistiski notikumi. Par savu īsto dzimšanas dienu viņš uzskata 14.oktobri, kaut pasē rakstīts - dzimis 24.oktobrī. Jādomā, sajukums radies, kad viņš viena gada vecumā zaudējis māmiņu. Abus ar brāli izaudzinājusi tēva, pienotavas vadītāja, strādniece - brīnišķīgs cilvēks, ko mājās saukuši par Mārīti. «Kāpēc viņa uzņēmās rūpes par mums, nezinu, bet domāju, viņa ļoti mīlēja manu tēvu. Kad man bija astoņi gadi, pēkšņi viņai vaicāju: kāpēc visi bērni mammu sauc par mammu, bet mēs tevi - par Mārīti? Tad viņa sāka ļoti raudāt un izstāstīja patiesību,» atmiņās ar maigu, skumju smaidu kavējas Freibergs. Kopā ar Mārīti sagaidījuši Freiberga piecdesmito dzimšanas dienu, tagad viņa jau aizsaulē. Gluži nesen Freibergs dzimto māju mājasgrāmatā atradis ierakstu «Andris Freibergs ienācis šajās mājās 1938.gada 14.oktobrī.» Tā pagaisušas šaubas par īsto dzimšanas datumu. Freibergam ir arī nojauta, no kurienes viņā mākslinieciskie gēni - māte bijusi gudra, izglītota sieviete. To, ka māksla ir īpaša, nesalīdzināmu piepildījuma un jēgas izjūtu sniedzoša dzīves dimensija, viņš sapratis ātri. Piepildījuma ziņā par saviem griestiem viņš joprojām nosauc astoņdesmitajos gados Jaunatnes teātrī tapušo izrādi Trešās impērijas bailes un posts, ar piebildi - par savām labākajām izrādēm neņemoties spriest. «Katra scenogrāfa sapnis un augstākā pilotāža ir veidot izrādes Operā. Man ir bijis tas gods,» Freibergs teic. Ar veselīgu pašironiju turpina - tagad laikam vajadzētu sākt uzdot sev jautājumu: vai mans darbs joprojām ir vajadzīgs? «Pagaidām nav pamata domāt, ka tā nebūtu,» mazliet kautrīgi, bet ar prieku viņš saka, domājot neskaitāmās veiksmīgi radītās scenogrāfijas (kopumā - divsimt) un piedāvājumus, kas straumēm plūst joprojām. «Ir bijuši dzīvē brīži, kad liekas - viss, vairs nevaru. Labāk būtu aiziet,» Freibergs klusi saka. Kad traģiski gāja bojā viņa dēls mākslinieks Kārlis Freibergs, viņš sāka nerimtīgi uzdot sev jautājumus par dzīves un sava darba jēgu un neatbildamo - kāpēc? Izejot cauri dvēseliskām sāpēm, kas bijušas tik spēcīgas, ka kļuvušas pat fiziski reālas, tā ka aiz izmisuma pastāvīgi dreb viss ķermenis, Freibergs sapratis - viņam jādzīvo un jāstrādā dēla dēļ. «Kārlim par godu esmu daudzas izrādes veltījis,» viņš klusi un silti saka, ar pirkstgaliem tikko manāmi pieskardamies acs kaktiņam. Apsēsties pie Hamleta maketa Pēdējā laikā Freibergam bieži uznākuši brīži, kad gribas aizbraukt uz Vecāķiem, «mazo būdiņu», ko viņš īrē, un vienatnē atpūsties. «Sevi pieķeru, ka ļoti labi jūtos pats ar sevi. Varbūt tāpēc, ka diendienā apkārt daudz cilvēku, tiecos pēc pretējā. Cik ilgi izturētu vientulību, gan nezinu,» Freibergs teic, balsī ieskanoties noraidošiem toņiem. Atzīstas - nevar iedomāties, ka ilgstoši nestrādātu. Uzzinot, ka pašreiz Freibergs gandrīz vienlaikus strādā pie četrām izrādēm - Toska un Noziegums un sods pirmizrādi sagaidīs februārī, Hamlets decembrī un Jūlijas jaunkundze jau oktobra beigās, kolēģi scenogrāfi vaicājuši, kā viņš to spēj. «Visi piedāvājumi bija tik interesanti, ka nespēju atteikties,» Freibergs saka. Pie Dailes teātrī topošās izrādes Hamlets baltā maketa viņš apsēdies un sapratis, ka šai izrādei labākā scenogrāfija būtu - neizsakāmais nekas. Negribēdams skaidri atklāt kārtis, Freibergs rāmi uzjautā: «Jūs zināt, ka izrādē piedalīsies simt īsti kareivji?» Pēc pārsteiguma pilnas pauzes viņš vispirms vairākkārt liedzas kareivjus, kas taču ir dzīvi cilvēki, nosaukt par scenogrāfijas elementiem, bet pēcāk dziļdomīgi atklāj - izrādē aktieru ansamblis veidos vienu eksistenciālā ritējuma plūsmu, ko vērtībizpratnē varētu dēvēt par mūžīgo, savukārt kareivju mobilo kolonnu «raksti» otru - statisko, formāli nosacīto. Izrādes veidošanas gaitā Freibergam kopā ar izrādes aktieru ansambli gadījies pabūt Ādažu poligonā. «Tad es skatījos: stāv kareivji, stalti, spēcīgi, tērpušies uniformā, un stāv aktrise Katrīne Pasternaka - emocionāla, trausla, it kā neaizsargāta. Teātris un armija - divas tik ārkārtīgi atšķirīgas pasaules,» kā brīnoties iesaucas Freibergs. Vistuvākā pirmizrāde - Freibergam personīgi emocionāli provokatīvā Jūlijas jaunkundze, pēc paša vārdiem, šķiet mazliet biedējoša. «Izrāde sāksies līdz ar mēģinājumu sākumu. Redzēs, kas tur sanāks...» Freibergs noslēpumaini nogroza galvu. Baltajā mēģinājumu - izrāžu zālē sēdēs arī viņš: skatīsies, kā top lomas, un prātos, kā izrādi ietērpt. Par sevi Freibergs varot droši teikt - tas būs mulsinoši. «Es esmu cilvēks, kurš nespēj atbrīvoties no paškontroles un kur nu vēl citu (skatītāju) klātbūtnē. Taču esmu redzējis, cik viegli un dabiski Māra (izrādes režisore Māra Ķimele) strādā svešu cilvēku klātbūtnē, tā ka, domāju, būs interesanti,» Freibergs spriež. Uz jautājumu, vai, tik intensīvi radoši strādājot, negadās «samežģīt prātu», sākot mākslinieciski konfigurēt lietas un cilvēkus ikdienas dzīvē, viņš ar gardēža smaidu atteic, ka to pie sevis bieži novērojis. «Tagad taisu mājās remontu un man ar meistara aci gribas visu tā... kā man gribas. Skatos, kā nolikta kāda maza lietiņa, un piedomāju: vai tā ir tās īstā vieta un pagrieziens?» Freibergs atzīstas.