Dzīves sadedzinātās

«It kā» še lietots apzināti. Ikviena publiska uzstāšanās, par kādu uzskatāma arī grāmatas izdošana, pakļauj tās autoru riskam - pašam būt interpretētam ar tām brīva cilvēka tiesībām traktēt un spriest, kuras tikko izmantojis literāts. Tāds nu ir publiskota darba un tā radītāja liktenis. Protams, par mirušajiem ir vieglāk rakstīt, viņi neiebildīs pret faktu sagrozījumiem, neprecizitātēm, ačgārnām notikumu interpretācijām, pret visu to «ieroču arsenālu», kas ir katra rakstnieka rīcībā un kas ir katra rakstītāja tiesības: redzēt to un tā, ko un kā izdevīgi viņa tekstam. Būtībā jau rakstītāju ierobežo tikai pašcenzūra (sirdsapziņa), jo papīrs pacieš visu, savukārt potenciālo lasītāju domas pats Dievs nevar izskaitļot. Tieši tālab arī es, Latvijas teātra ainu pārlūkodams 20 gadu garumā un arī sekodams Liedskalniņas mākslinieces norietam, tiesa gan, tikai uz skatuves (neatzīstu kritiķu deguna bāšanu mākslinieku privātajā sfērā), atļaujos paust viedokli par šo grāmatu. Bestsellera statuss M.Šneideres grāmatu ātrā iekļūšana nacionālo bestselleru saraksta augšgalā ir likumsakarīga, taču tas vēl neko neliecina par literatūru un tās kvalitāti. Arī Endrū Mortona skandalozie opusi par princesi Diānu un Bila K. sekretāri Moniku Levinsku ir pasaules bestselleru topā. Tiktāl būtu skaidrs. Mulsina kas cits - fakts, ka M.Šneidere grāmatā Antra tik dedzīgi brīnās par savu «pēkšņo», pēc Harijam Liepiņam veltītās grāmatas uzbangojušo popularitāti, pieprasījumu doties pie pateicīgajiem lasītājiem, ar prieku atsaukdamās uz tautas mīlas saucieniem un katru izbraukumu fiksēdama Antrā (brīžam pat ieslīgdama Liedskalniņai veltītam tekstam absolūti liekos aprakstos, arī par braucienu uz Vidusjūru), jo pat bērnam ir skaidrs, ka, izvēloties par savas otras grāmatas varoni studijbiedreni un draudzeni Antru Liedskalniņu (nevis, teiksim, tā paša aktieru kursa biedru Zigurdu Akmentiņu), literāte Šneidere ir apzināti mērķējusi uz skandālu. Vai vismaz sensāciju. To viņa arī neslēpj - galvenais pierādījums ir pati grāmatas struktūra - lasītājs, sākot jau ar 20.lpp., tiek regulāri kārdināts ar apsolījumiem «pateikt, kā tas bija...». Šis āķis ir ar diviem žuburiem - Antras Liedskalniņas badu pēc mīlestības un hronisko alkoholismu. M.Šneideres grāmata nav lietišķs pierādījums Antras izcilībai skatuves mākslā (ja tas būtu mērķis, tad aprakstniece detalizētāk aprakstītu Liedskalniņas lomas - sevišķi jau viņas mūža lomu Blānšu Ilgu tramvajā, par lomām vispār rakstīts vispārākajās abstraktu vārdu pakāpēs, bet - it kā starp citu, vairāk paveicies vienīgi Eleonorai no Hamilkāra kunga, tā ka lasītājam, kas nav redzējis aktrisi teātrī, atliek ticēt Šneiderei uz vārda). Vēl ievērojama vieta atvēlēta jaunības romantiskajam laikam, kad, protams, teātris bija daudz «īstāks» nekā šodien (mūslaika mākslas noniecinošā stīga nav pazudusi arī šajā grāmatā). Bet jo sevišķi kolorītas ir lappuses par Veru Baļunu - te atkal dzirkstī Šneideres vērotājas talants. Motivācija Taču kopumā grāmata drīzāk ir pierādījums kam citam. Kam? Grāmata kā paškompensācijas tehnoloģija - tas arī ir vissaistošākais aspekts, domājot par Nacionālā teātra zvaigznei Antrai Liedskalniņai veltīto Dailes teātra skatuviskā likteņa ziņā ne sevišķi lutinātas aktrises Mudītes Šneideres publisko dienasgrāmatu gada garumā (tā ir jau pirmajā Šneideres opusā Dzīves sadedzinātie, sacerējumā par savu vīru, aktieri Hariju Liepiņu, izmantotā grāmatas forma - ikdienas piezīmes). Grāmatas tapšanas psiholoģiskā motivācija ir galvenā ass, kas satur kopā fragmentārās piezīmes. Mazu aizmetni šīs motivācijas skaidrojumā pasviež ļoti interesantā Lauras Dumberes saruna ar M.Šneideri (novembra žurnālā Santa), kuras patoss ir: beidzot brīva! Aktrise neviļus atzīstas, ka tikai pēc Harija Liepiņa nāves un pašas aiziešanas no teātra viņa jūtas kā cilvēks - neviens vairs nav jāuzpasē, nav jāpārdzīvo, kur atrodas viņas talantīgais vīrs alkoholiķis, nav jācīnās par savu vietu Dailes aktrišu Olimpā, - viss šis «mūžs - kaujas lauks» pieder pagātnei, un pagātni viņa ir «norakstījusi nost» Dzīves sadedzinātajos. Tā ir laime, iespējams, jo tu pirmoreiz īsti piederi tikai sev. Taču drīz vien atklājas, ka šai laimei ir otra puse - tā «vairāk dzīve» atrodas atmiņās, pagātnē un zudībā. Tādēļ atšķirībā no pirmās otrajā Šneideres grāmatā iezadzies manierīgs patoss, teksti vispārākajās pakāpēs, uzkrītoši bieži un daudzi vārdi tiek lietoti ir lielo burtu (ko mēdz uzskatīt par sliktu literāru gaumi), it kā mākslīgi tiem piepumpējot klāt saturu. Sarucis aprakstošās daļas (dabas, vides, raksturu, norišu, kompāniju, trāpīgu, smalku dzīves vērojumu) īpatsvars tekstā - kvalitātes, kas patiešām pārsteidza Dzīves sadedzinātajos un liecināja par Šneideres literārās brīvības talantu. Tā visa Antrā ir nepiedodami maz - teksts ir strups, apgalvojošs, bieži - plikas konstatācijas līmenī. Valodas vijīgums un zvīņainība apsīkusi frāžainībā un liekvārdībā, turklāt ļoti būtisks trūkums ir slikta redaktūra - bieži atkārtojumi, ne tikai teikumu, pat epizožu līmenī. Kur patiesība? Neatstāj sajūta, ka grāmata nav rakstījusies viegli, bet ne tai ziņā, ka bijusi jāpārvar kāda ētiska vai morāla pretestība starp Antras Liedskalniņas traģisko dzīves gājumu (no slavas virsotnēm uz totālu morālu un fizisku degradāciju) un viņas publisko lomu, bet vienkārši - īsti nav bijis, par ko rakstīt - pietrūcis citā teātrī strādājošas aktrises «dzīves matērijas». Kaut gan Šneidere raksta, kā viņa tikusies ar Liedskalniņas kolēģiem, neko svarīgu grāmatai neviens (izņemot Jāni Kubili) tā arī nav pateicis. Šneidere sola un sola, ka tiks izstāstīta kāda viņai vien zināma patiesība, taču būtībā piemāna lasītāju, jo tie, kuriem šī grāmata galvenokārt domāta (teatrāļi, Liedskalniņas ekscentrisko izpausmju pazinēji, vienkārši kulturēla publika), neatradīs tajā solītās sensacionālās ziņas. Būs izvērsts izdzerto kafijas kanniņu reģistrs. Zinātāji iegūs tikai apliecinājumu tam, par ko jau sen bijuši informēti - ka Liedskalniņa bijusi «nevainīga» atkarīga alkoholiķe, kura gribējusi, bet nav spējusi atrast spēkus, lai uzvarētu savu slimību (grāmatas otra puse ir Liedskalniņas alkoholisma klīniskās ainas un sadzīves degradācijas apraksti, turklāt ar izbrīnu jākonstatē, ka ārsts atļāvis publicēt piezīmes par savas pacientes slimību!). Paralēli noris grāmatas intīmā līnija - tiek apcerētas slavenās, tautā mīlētās aktrises mūžīgās alkas pēc Mīlestības un Vīriešiem (abi vārdi tekstā visbiežāk ar lielo burtu). Te Šneidere izspēlē īsti velnišķīgu pasjansu - it kā atklāti, ar draudzenes vēlību un visuredzošo aci vēsta par Liedskalniņas neizdevušos personīgo dzīvi, laulībām, kas cietušas fiasko («jo kurš tad kaut ko tādu var izturēt»: pirmais vīrs Elmārs), par Antras totālo nesaimnieciskumu, par neprasmi ģērbties un apieties ar naudu un par paviršību attieksmē pret tuviniekiem un sadzīves gaitām. M.Šneidere ar milzīgu mīlestību uzzīmē baisu nepievilcīgas un nepraktiskas sievietes portretu (attaisnojums «Jo - talants!»). Vismazāk rakstītāja žēlojusi Liedskalniņas dēlu Hariju Ozolu, labsirdīgi veltīdama tam rindas gan par «Dievu, kurš uz ģēniju bērniem atpūšas», gan par dzeršanu kopā ar māti, bet punktu liek optimistisku, gan ne īsti uzticēdamās - Harijs sācis jaunu dzīvi. Daudz piesardzīgāka viņa ir, runājot par Liedskalniņu apsēdušajiem «sātaniem», piemēram, «tēviņu W» (tas arī saprotams, šis cilvēks ir dzīvs), tomēr īsti skaidri kritēriji, pēc kuriem grāmatā Antra vieni dzīves varoņi tikuši atslepenoti, kamēr citi - palikuši anonīmi, kaut ir «plaši pazīstami šaurās aprindās», nav. Taču viskaitinošākais ir svētulīgā poza, kurā, izšļākusi klīnisko patiesību par Liedskalniņas traģēdiju, nostājas M.Šneidere un patētiski sludina - tu, mās, esi svētīta, esi svētīta! Autore pieraksta, cik paraudājusi (bieži), kā aizbraukusi uz kapiem pie Harija un Antras (bieži) un atkal sēžas pie papīra. Un jau pavisam bīstami autore balansē uz fanātiskas pesteļošanas robežas fināla epizodē, kurā viņa apraksta, kā kopā ar dr.Maiju ierodas Tallinā, lai pieprasītu rakstisku (!!!) apliecinājumu aktiera Rūdolfa Allaberta mūža mīlestībai pret Antru. Šī ir groteska epizode savā traģikomismā. Jo pretēji loģiskiem pieņēmumiem par stāsta ideālo romantisko varoni izrādās, ka par varas makti grāmatai nepieciešams autorizēts apliecinājums - ir, ir pasaulē liela mīlestība! Tā, kura nav realizējusies ne dzīvē, ne uz skatuves, kamēr ar taksometra šoferiem iereibusī Liedskalniņa varēja norēķināties ne jau tikai ar dzejolīšu skaitīšanu vien. To visu mēs uzzinām Antras labākās draudzenes grāmatā. Plus Allaberta paraksta faksimils, plus dažu kolēģu nosapņotas Liedskalniņas ciemošanās «no viņpasaules». Plus diezgan sliktā kvalitātē iespiestas fotogrāfijas. Un arī šeit Šneidere nav atturējusies no liekulīgas koķetērijas - grāmatā viņa klīrējas, ka nevajadzētu publicēt Antras un viņas māsas Jogitas foto ar uzblīdušām alkoholiķu sejām, tomēr publicē. Un, protams, blakus - sevi ar dr.Maiju Tallinā - skaistas, ziedošas kundzes. Drīz mūs sagaida vēl viena Liedskalniņas dzīves interpretācija fotogrāfes Džovitas Grebzdes izpildījumā, kurā žurnāliste nav taupījusi enerģiju, lai pat no alkohola reibumā esošās mākslinieces izspiestu intervijas. Galvoju, tas būs vēl viens bestsellers latviešu tautai. Bet galvot nevaru - ko par šīm mūsu rakstnieku un lasītāju izrīcībām teiktu Antra Liedskalniņa...