Dzīvo kolhozos un ceļ baznīcas

Piedzīvojuši krievu atnākšanu, tad vācu okupāciju, ukraiņi cīnījušies gan pret vieniem, gan pret otriem, brīvprātīgi stājušies SS divīzijā Galīcija, izveidojuši Ukraiņu sacelšanās armiju, kas partizānu karu turpinājusi līdz piecdesmito gadu vidum. Pieredzējuši izsūtīšanu lopu vagonos un gulaga plašumus. Tomēr tagad pēc PSRS sabrukuma Ukrainas rietumos ir krietni pieaugusi atšķirība no Baltijas valstīm. Valsts bijušā prezidenta Leonīda Kravčuka tēze par reformām bez šoka šajā reģionā, tāpat kā visā Ukrainā, šķiet, ir atstājusi tikai šoku vien. Rietumukrainā tas varbūt tomēr ir mazāks nekā austrumdaļā. Izbraucot cauri desmitiem ciematu, redzot kārtīgi nokrāsotos zilos vai baltos nameļus, draiskus bērneļus pie ciemata skolas un gandrīz vai katrā ciematā neatkarības gados uzcelto baznīciņu, nepārņem tāda bezcerības sajūta kā valsts aus-trumos. SS emblēmas vietā ukraiņu trejzobis Vienojos par tikšanos ar septiņdesmit piecus gadus veco Oļesu Gumeņuku, vienu no sabiedriskās kustības OUN UPA aktīvistiem (OUN -Ukraiņu nacionālistu organizācija, UPA - Ukraiņu sacelšanās armija). Vēl nebūdams astoņpadsmit gadus vecs, viņš kopā ar tēvu un tēva brāli 1943.gadā devies pieteikties SS ukraiņu divīzijā Galīcija. Pirmajā iesaukšanas punktā nepilngadīgo Oļesu nav pieņēmuši, taču viņš savu panācis, jo devies uz citu pilsētu. Karam beidzoties, atradies mežā, kur vadījis UPA bruņoto vienību. 1945.gada novembrī viņu sagūstījuši sarkanarmieši. Oļess vēl nejūtas atlabis pēc gripas, tādēļ norunājam tikšanos pie viņa mājās, Stepana Banderas ielā. Reiz kādam poļu muižniekam piederējušās četrstāvu mājas kāpnes ir pilnīgi tumšas. Šur tur trūkst kāda stikla. No pirmā stāva dzīvokļa dzirdama skaļa mūzika un jauniešu balsis. Oļess ir sirms vīrs ar smalkiem sejas vaibstiem. Pirms manis pie viņa ieradušies draugi - Vasiļs, nedaudz jaunāks un druknāks vīrs ar sārtu seju, un Justīna, tumšmataina apmēram sešdesmit piecus gadus veca sieviete, bijusī UPA partizānu pārtikas sagādniece un ziņnese. Abi vīri pēc kara bijuši padomju nometnēs, Justīna - Sibīrijā. Es vaicāju, kā valdība izturas pret vecajiem karavīriem un civiliedzīvotājiem, kurus padomju vara savulaik represējusi. «Man piesprieda piecpads-mit gadus katorgas. Tiesāja Ivanofrankovskā, tolaik to sauca par Staņislavu,» stāsta Oļess. «Viņu tur bija trīs, un atveda mūs - desmit cilvēkus. Un visiem desmit uzreiz nolasīja spriedumu, nevis katram atsevišķi.» Oļess parāda man Ivanofrankovskas prokuratūras izdotu izziņu, kurā paskaidrots, ka viņu nav iespējams reabilitēt. «Ivanofrankovskas prokuratūra atzina, ka esmu «notiesāts» pareizi, jo esmu dienējis SS divīzijā Galīcija un nelikumīgajā bruņotajā grupējumā UPA, kas esot atbildīgs par pastrādāto vardarbību. Mums atbildēja - jūs taču karojāt pret PSRS... Tagad jau nepastāvošu valsti. Jūs saprotat, kas sēž šajos amatos. Prokuratūrā ir tie paši čekisti.» Justīna: «Reabilitēja tikai dažus, četras grivnas pie pensijas pielika.» Vasiļs: «Viņi taču par neatkarīgu Ukrainu cīnījās!» Oļess: «Nekliedz, Vasiļ. Neesi taču šahtā.» «Cik ilgi jūs atradāties ieslodzījumā?» «Divpadsmit ar pusi gadu. Noriļskā līdz lielajam streikam. Par piedalīšanos streikā man piesprieda gadu cietumsoda. Un tad vēl divus gadus - viņi to nosauca par huligānismu. Es tur vienu uzraugu traumēju - aci izsitu,» saka Oļess un atturīgi pasmaida. «Vai uzraugi par jums, ukraiņiem, ņirgājās?» Oļess: «Ļoti. Mēs nedzirdējām nevienu kulturālu vārdu.» Vasiļs: «Par banderiešiem, fašistiem sauca!» Oļess: «Nekliedz taču, Vasiļ. Visiem, kas bija Sarkanajā armijā, pat varbūt arī nebija, bet strādāja kolhozā - viņiem visiem piešķīra goda nosaukumu Lielā Tēvijas kara dalībnieks un dažādas privilēģijas, bet tiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kas patiešām karoja par brīvu Ukrainu, gan pret vāciešiem, gan pret sarkanajiem, neiedeva neko.» «Kā jūs nolēmāt pieteikties divīzijā?» Oļess: «Ir vēl lente?» «Jā, lentes ir gana.» Oļess: «Mēs jau kopš bērnības augām patriotiski noskaņoti - par savas mājas, savas nācijas aizstāvjiem. Manam tēvam bija astoņpadsmit gadu, kad viņš devās aizstāvēt Ukrainu. Viņš karoja 1918., 1919. un 1920.gadā. Patriotisms bija viņā saglabājies. Pēc tam viņš bija kļuvis, varētu teikt, par sabiedrisku darbinieku savā ciematā. Pavisam mūsu divīzijā bija piecpadsmit tūkstoši brīvprātīgo. Kad tika izsludināta divīzijas veidošana, pieteicās astoņdesmit tūkstoši, bet vācieši paņēma tikai piecpadsmit. Tieši tāpat bija arī četrpadsmitajā gadā. Toreiz astoņdesmit divi tūkstoši bija gatavi karot Austrijas pusē, aizstāvēt savu zemi, bet austrieši nobaidījās un tika izveidota tikai divus tūkstošus vīru liela vienība.» «Vai tomēr šī cīņa, kurā jūs toreiz zaudējāt, nav bijusi velta?» Oļess: «Nē, tā es nedomāju. Ar šo cīņu mēs esam palīdzējuši uzturēt dzīvu ideju par savu valsti, par neatkarīgu Ukrainu. Kamēr partizāni bija mežos, nevarēja tik daudzus izvest uz Sibīriju. Plāns taču bija izvest visu Galīciju. Jāņem vērā, ka UPA bija skaitliski liela un cīnījās līdz piecdesmito gadu vidum.» Justīna stāsta par to, kā 1949.gadā izsūtīti visi viņas ciema iedzīvotāji. Ļoti pazīstams stāsts - kravas mašīnu kolonna, astoņdesmit seši cilvēki preču vagonā paši izurbj sienā caurumiņu gaisam, nometnes baraka divtūkstoš cilvēkiem, pa kuru utis rāpojušas kā skudras, un visbeidzot - vienā vagonā ar latviešiem un lietuviešiem garais ceļš uz Sibīriju. «Viņi bija ļoti draudzīgi ļaudis,» saka Justīna. «Mēs kopā dzīvojām Irkutskā. Es ļoti pārdzīvoju, kad Baltijā pēc perestroikas bija revolūcija. Es teicu mūsu komunistiem - Baltijā visus komunistus padzina, un tā arī vajadzēja!» «Visus nepadzina...» «Bet gandrīz visus!» Justīna neatkāpjas. «Pie mums visi sēž. Prokuratūrā, kurai vajadzētu reabilitēt tādus kā Oļess, sēž tas pats, kurš viņus arestēja.» «Vai bijušie Galīcijas divīzijas un UPA karotāji pulcējas un rīko publiskas manifestācijas, atceroties kādus vēsturiskus datumus?» «Jā, protams. Mēs pulcējamies 5.martā, UPA ģenerāļa Tarasa Šuheviča nāves dienā. Uzvalkam UPA formas, ejam gājienā, braucam uz vietu, kur ģenerālis gāja bojā - desmit kilometrus no Ļvovas.» «Vai piedalās arī bijušie SS divīzijas Galīcija karavīri?» «Jā. Ejam kopā - viņi, UPA, represēto organizācija un bijušo politieslodzīto organizācija. Taču tā vairs nav divīzija Galīcija. Tā saucas 1.ukraiņu divīzija. Mūsu ģenerālis Šandruks bija rīkojies ļoti tālredzīgi. Saprazdams, kādas sekas būs tam, ka ukraiņu divīzija skaitās SS brīvprātīgo divīzija, viņš 1945.gada 5.aprīlī oficiāli pārņēma divīziju, mainīja tās nosaukumu un struktūru. Vāciešiem tad jau bija vienalga. Kopš tā brīža bija tikai Ukrainas tautas armijas 1.ukraiņu divīzija, kurā iekļāvās visi dzīvi palikušie. Vācu emblēmas tika noņemtas, parādījās ukraiņu trejzobis - Volodimira Lielā ģerbonis. Par šo politiski tālredzīgo rīcību mēs arvien vēl esam ģenerālim Šandrukam pateicīgi. Tāpēc arī Maskava klusē un neskan runas par nacistu maršiem.» Pirogovs neprasīja - ukrainis vai krievs Toties skan runas par piespiedu ukrainizāciju. Satiekos ar pensionēto ķīmijas pasniedzēju Gaļinu Jakubovsku. Viņa ir krieviete, kas Ļvovā nonākusi uzreiz pēc kara 1945.gadā - toreiz Groznijā, naftas institūtā, kur Gaļina iestājās, tika vervēti studenti Ļvovas politehniskajam institūtam. Tukšā pilsēta tika aizpildīta. «Toreiz mūsu fakultātē grupas neveidoja pēc nacionālā principa, bet grupējumi gan tikai pēc tā veidojās: poļi, ukraiņi un mēs, krievi, katrs par sevi,» atceras Gaļina. «Poļu meitenes ar ukrainietēm nemaz nedraudzējās, tad jau labāk ar mums. Bija savstarpēja nepatika. Ukrainietes runāja poliski, ja vajadzēja, polietes ukrainiski - nekad. Ukraiņu inteliģences bija ļoti maz. Inteliģence - tie bija poļi un ebreji, viņi bija Ļvovas mentalitā-tes nesēji. Profesūra vēl bija poļu - iedomājieties, es nezinu pat ukraiņu valodu, bet man lasa lekciju poliski! Drīz poļi aizbrauca. Daudzi ukraiņi ieradās no laukiem, iekārtojās darbā, bet tā jau nebija inteliģence.» Gaļina apprecējās ar Aus-trumukrainas poli, kurš 1946.gadā atgriezās no izsūtījuma, bet ukraiņu valodu tā arī neiemācījās. Viņas meita prot ukrainiski lasīt. Sarunā sajūtams sākumā vārdos neizteikts aizvainojums. «Ziniet, ļoti interesanti ir ar grāmatām. Krievu valodā izdotās grāmatas pērk, bet ukraiņu valodā to pašu autoru darbi stāv un apput. Pat te, Ļvovā.» Gaļina šo apgalvojumu nekomentē, taču ar katru vārdu viņas pozīcija konkretizējas. «Ja cilvēki ielas pārdēvē - pārdēvē Ļermontova, Pirogova, Botkina ielu - tie nav inteliģenti cilvēki, tas ir banāli. Es nerunāju par Ļeņinu un Engelsu, bet Pirogovs taču neprasīja - ukrainis vai krievs, viņš operēja un viss! Krimas karā. Daudzus izglāba. Attieksme pret krievu inteliģenci tagad ir mainījusies. Padomju varas laikā mēs bijām iecietīgāki pret ukraiņu inteliģenci, pret ukraiņu valodu. Es, piemēram, biju noskaņota uz dialogu. Tagad es vairs neesmu noskaņota, jo uz tiešu vardarbību var atbildēt tikai ar... nu, ne ar vardarbību, bet ar pretošanos. Cilvēkam gados ir grūti mācīties valodu. Un, pat ja zini valodu, rodas iekšējs protests, kad spiež ar varu,» - pēdējo teikumu māte un meita pabeidz korī. «Vajadzēja pagaidīt. Austrumukrainā tā nav, tur ir citādi! Rietumukrainā krievu valoda tiek vajāta.» Gaļinas meita Taņa, psiholoģe, Ļvovas augstākajā karaskolā lasa lekcijas nākamajiem militārajiem žurnālistiem. «Studenti vairs nejūt perspektīvu, viņiem saka - jūs «sadalīs» un pēc tam «saīsinās», jo pašu armiju samazinās. Viņi visi ir tādi aizlauzti, noguruši, neko negrib. Noliek galvu uz galda un guļ. Kad es strādāju tehnikumā, tur manā grupā bija talan- tīgi studenti, programmisti. Bija Jura, izcils zēns! Aizbrau- ca uz Poliju. Bija otrs, Ļoša, pēc tehnikuma studēja Maskavā. Aizbrauca uz Vāciju. Bija Ļena, gudra meitene. Aizbrauca uz Kanādu. Te neviens nepaliek.» Par aizbraukšanu ar mani runā arī pajauns krievs rātslaukuma kafejnīcā, kur ceturtdienas vakaros tiek spēlēts džezs un pie sienām karājas ķiploku virtenes Transilvānijas pretvampīru stilā. Viņš izskatās tāds, kam varētu pajautāt, kur var nopirkt Ukrainas avīzes krievu valodā, tomēr viņš to nezina. Izrādās, viņš zina, ka Latvijā sit krievu pensionārus. Un vēl - atceras, ka armijā esot bijis viens pribalts, kas atšķirībā no pārējiem izsmēķus vienmēr metis atkritumu urnā. Painteresējas par lata kursu. Manus komplimentus Ļvovai viņš uzklausa ar skābu smīnu: «Jā? Es nezinu, ko te darīt. Man liekas, ja drīkstētu aizbraukt, visi aizbrauktu.» Latvietim tiek piedots Ļvova ir Ukrainas septītā lielākā pilsēta, tajā dzīvo vairāk nekā astoņsimt tūkstošu iedzīvotāju, bet rentablu uzņēmumu ir maz. Vienu no tiem - kara aviācijas remonta rūpnīcu jau kopš 1976.gada vada latviešu izcelsmes direktors Vjačeslavs Kupčs. Rīgu viņš atstājis jau sen, pēc mācībām aviācijas institūtā 1960.gadā. Sarunāties nākas krieviski. Vaicāju, kā viņam ir izdevies saglabāt rūpnīcu un nodrošināt peļņu. Lai gan uzņēmums ir pakļauts Aizsardzības ministrijai, saimnieciski tas ir patstāvīgs. «Vairs nav valsts pasūtījuma. Kopš 1991.gada mēs paši meklējam pasūtījumus. Remontējam visas MIG modeļa lidmašīnas. Mūsu klienti ir gan bijušajās socbloka valstīs, gan arābu valstīs, arī Āzijā. Cehi nestrādā ar pilnu jaudu, taču turpina strādāt. Mēs pat maksājam trešo daļu algas tiem cilvēkiem, kuri atrodas dīkstāvē. Tādus speciālistus mēs vairs neatradīsim, ja būsim vieglprātīgi un atļausimies esošos zaudēt. Tiem, kas strādā, algu izmaksājam regulāri. Mūsu uzņēmumā vidējā alga ir 326 grivnas (51,7 lati).» «Vai nepaliksiet bez pasūtījumiem, ja bijušajā Varšavas blokā sāksies padomju tehnikas nomaiņa ar rietumu lidmašīnām?» «Šī pāreja jau ir sākusies. Polija, Čehija un Ungārija to darīs, bet tādas lidmašīnas kā MIG- 29 paliks. Vācijā taču palika divdesmit divi migi un vā-cieši tās ekspluatē, remontē, mēs ar viņiem kontaktējamies. Šīs padomju tehnikas ir tik daudz, ka tās pietiks vēl vismaz pieciem desmit gadiem. Mūsu inženieri ir labi izglītoti un mēs varam apgūt arī citu tehniku.» «Vai jūs interesējaties arī par politiku? Kā jūs raksturotu labējos un kreisos politiskos spēkus Ukrainā?» «Vietējie Rietumukrainas politiķi apgalvo, ka šeit it kā būtu izveidota demokrātija. Savukārt Austrumukrainā vairāk vērojamas sociālistiskas tendences. Ja paklausāmies gan vienus, gan otrus, visi domā un runā it kā par vienu un to pašu - par valsti, par ekonomiku, sociālajiem jautājumiem, maznodrošināto aizstāvēšanu. Bet, nopietni ņemot, platformas vai arī sistēmas, ko katra no šīm grupām piedāvātu ieviest, vienkārši nav. Ir ļoti daudz tukšu salmu kulšanas. Manuprāt, šis laiks vienkārši ir jānodzīvo un jāiztur. Es skatos uz šīm lietām ar vēsu galvu. Aizsardzības sistēmā mēs ar politiku nenodarbojamies.» Kad saruna jau iet uz beigām, Vjačeslavs Kupčs pastāsta, ka Ļovas uzņēmumu vadītāju padomē viņš esot palicis vienīgais, kas neprot ukrainiski. Pagaidām viņš saņem tikai draudzīgas piezīmes, jo ir, pirmkārt, labs saimnieks un, otrkārt - latvietis. Jarinovkas Izauras bēdas Braucot pa mazākiem Rie-tumukrainas ceļiem - dažubrīd kāds no tiem sniega dēļ kļūst gandrīz vai neizbraucams - un redzot kārtējo ciematu ar glītām, kārtīgām mājiņām, neliekas, ka no šejienes cilvēki rautin rautos projām. Kaut kur starp Rovnu un Žitomiru, Slučas upes ielejā, esmu izvēlējies pavisam nepiemērotu celiņu un mašīna iestieg dziļā sniegā. Turpat mežmalā redzamas vairākas mājas, sieviete ar spaini rokā pa nošķūrētu pagalmu dodas uz kūti. Paejoties meža ceļa līkumā aiz tuvējiem pakalniem, redzami vēl citi mazi ciemi. Tomēr ir skaidrs, ka ziemā šeit var iekļūt un izkļūt vienīgi ar kamanām. Zirdziņi - pa vienam un divjūgā - šeit redzami katrā ciemā. Man, par laimi, drīz piebrauc jaudīgs baļķu vedējs un divi mežinieki palīdz izkļūt no lielajām kupenām. Neatkarīgās Ukrainas astoņos gados laukos nav notikušas lielas izmaiņas - padomju saimniecības un kolhozi tā arī vēl nav likvidēti. Tagad tur valda neziņa, ko radījusi valsts vadītāju līdzšinējā neizlēmība un bailes atdot zemi privātīpašumā. Kāds Luckas vietējais dzejnieks, bijušais izsūtītais, šajā sakarā sacerējis pantiņu: «Ti kipiš kak samovar Pri slovah: zemļa - tovar, Hoč ļiš pri umovi cij Bude tolk i lad na nij.» Tas būtu apmēram tā - tu vāries kā patvāris, dzirdot vārdus «zeme ir prece», lai gan tikai uz tādas zemes būs jēga un kārtība. Visi nebūt to nesaprot. Taču cilvēki jūt, ka kopīgajai saimniekošanai tuvojas dabisks gals. Beidzamajos gados Rietumukrainas laukos nav uzcelts gandrīz nekas, vienīgi jaunas baznīcas. Taču tas jau nav izdarīts par valsts naudu. Tagad ar jaunām baznīcām var palepoties gandrīz vai katrs ciems. Arī Jarinovkas ciemā redzama sulīgā zilā krāsā nokrāsotā koka baznīciņa. Ir arī privātās iniciatīvas iedīglis - nelielā vagoniņā iekārtota privātā ēstuve ar uzrakstu Šašliki. «Es nezinu, kā dzīvošu bez kolhoza,» man saka pensionāre Varvara, bijusī grāmatvede. «Vai tad agrāk, astoņdesmitajos gados, bija labāk?» «Protams, ka bija. Pensiju izmaksāja kārtīgi tieši trīspads-mitajā datumā. Tagad mēnešiem ilgi nesaņemam.» «Kolhozu jau tomēr laikam likvidēs.» «Ko es tad darīšu. Kā lai es iztieku bez kolhoza? Zirga man nav. Ko es pasākšu ar tiem čet-riem hektāriem, kurus man iedos? Es vienmēr atceros Izauru no filmas. Jā, tad arī man būs par verdzeni jāiet pie svešiem cilvēkiem.» Uzcienāju ar cigaretēm četrdesmit vienu gadu veco mūrnieku Dmitriju, kas šurp atbraucis apciemot savus vecākus. Dmitrijs pastāsta, ka pašlaik viņam neesot darba, bet vasarā bijis ievērojami labāk. Apjautājos, ko viņš domā par nākotni. «Būs grūti līdz 2015.gadam, ja iespējams ticēt prognozēm. Pēc tam situācija mainīsies.» «Kas izteicis šādas prognozes?» «Tā teica mans priekšnieks.» Dmitrija tēvs ir dabūjis lietošanā divus hektārus zemes, taču zirgu nākoties aizņemties no brāļa. Kolhozs, pēc Dmitrija domām, ilgi vairs nepastāvēšot. Jau četrus gadus kolhoznieki nesaņemot algas. Dmitrijs piekrīt nofotografēties un pēc tam uzprasa, vai nevaru iedot viņam grivnu. Iedodu divas. Viņš atvadās un iegriežas tuvējā mājā, kur, iespējams, viņu gaida kāds cits četrdesmitgadīgs bezdarbnieks. Liekas, ka šie vēl jaunie un stiprie lauku cilvēki un kreisi orientētais Ukrainas parlamenta vairākums domā līdzīgi: «Avosj proņesjot!» Tā, lūk - varbūt pēkšņi paveiksies, atbrauks muļķa ārzemnieks un iedos divas grivnas. Ciemata pamatskolas vēstures skolotājam Nikolajam jautāju, kādēļ skolotāji vēl joprojām šādos apstākļos turpina strādāt, ja naudu šogad vēl nav saņēmuši. Ciema skolotāji, kas apkopj arī katrs savu zemes gabalu un lopus, nopelna ap 130 grivnām mēnesī. Pagājušā gada decembrī izmaksātas desmit, bet jūlijā piecpadsmit grivnas. Visu pārējo algu viņi saņem produktos - skolotājiem piešķir cukuru, putraimus, dažreiz miltus. «Viņi jau laikam labāk zina, ko mums vajag,» ironizē Nikolajs. «Jūs vaicājat, kādēļ mēs te paliekam un strādājam. Gandrīz vai visi esam vietējie, no šī ciema. Paliekam, jo žēl bērnu, tur jau tā lieta. Ja zinātu, ka tuneļa galā ir gaisma, tad jau būtu labi.» Kā padzīt panus biedrus Pat Rietumukrainā nav nemaz tik viegli noskaidrot, kas mūsdienās ir ukraiņu nacionālisms. Tad jānoklausās gari un detalizēti stāsti par vēsturi, kuri mijas ar emocionāliem aicinājumiem neaizmirst, ka «moskaļi» ar visu savu valsti ir tikai Kijevas Krievzemes nenozīmīga nomale. Beidzot Ļvovas laikrakstā Za viļnu Ukrainu atrodu kāda, pēc konteksta spriežot, Ukrainas nacionālistu organizācijas atbalstītāja pragmmatisko for-mulējumu: «Ja vajag noskaidrot definīciju, iznāk, ka šodien ukraiņu nacionālisms - tā ir necaurspīdīga robeža ar Krie-viju, neatkarība no Krievijas gāzes un naftas «trubas», zemes privatizācija un visu centrisko un labējo spēku apvienošanās kopējā blokā, lai kļūtu par valstiskuma mugurkau- lu un prezidenta vēlēšanās izvirzītu piemērotu kandidātu, kas spētu «izspiest» «panus biedrus» un sarkani brūno kamarilju.»