Dzīvs gan

Kā tad ir īstenībā? BEZ IZBRAUKUMA KOMISIJAS Lai gan patiesībā tik traki nemaz nav, tomēr ceļot pa «trešās pasaules» valstīm nenoliedzami ir savādāk nekā pa Eiropu vai Ameriku. Tāpēc mana pieredze varbūt noderēs tiem, kas miegainās Skandināvijas vietā savam ceļojumam izvēlēsies Indiju, Filipīnas, Indonēziju vai vēl kaut ko eksotiskāku (piemēram, nerēķinoties ar pilsoņu karu, badu un ebola epidēmiju, tomēr sadūšosies doties uz Ruandu apskatīt kalnu gorillas). Atšķirībā no padomju laika, kad katram ceļotgribētājam ar partijas komitejas raksturojumu saujā neizbēgami nācās stāties «izbraukuma komisijas» priekšā un atbildēt uz āķīgiem jautājumiem par ārzemju radiem un neierašanos uz Pirmā maija demonstrāciju, šodien aizbraukt uz jebkuru pasaules vietu ir tikai vēlēšanās, gribas un naudas jautājums. Tāpēc vispirms jāpieņem lēmums, kā, kur un uz cik ilgu laiku jūs gatavojaties braukt un cik esat gatavs par to maksāt. Vispirms - kā? Pats uzskatu, ka individuāla ceļošana bez organizētas tūristu grupas sniedz ne tikai brīvības sajūtu, bet arī ļauj pamatīgāk iepazīt vietējos apstākļus. Savu Indijas ceļojumu noorganizēju pilnīgi patstāvīgi, nesaistoties ne ar vienu tūrisma aģentūru. Tāpat nav nozīmes braukt uz vienu nedēļu, kā nereti tiek joņots cauri Eiropai tūristu autobusā («šodien Berlīnē, rīt Parīzē!»). Lai vispār saprastu, kas notiek tādā zemē kā Indija, tajā ir jāpavada vismaz mēnesis. Kad braukt? Vislabākais laiks - vēls Latvijas rudens vai ziema. Ceļojums uz tropiem dod iespēju izbēgt no garās Latvijas ziemas. Pie tam Indijas vasarā vai musonu periodā pie mūsu klimata pieradušiem nav ko meklēt (+40° pēc Celsija un slapjš!). Par naudu. Aviobiļete līdz Bombejai vai Madrasai, saprotams, maksā dārgāk nekā brauciens ar prāmi līdz Stokholmai. Tomēr to atsver apstāklis, ka nedēļa Indijā maksā tik, cik diena Londonā vai Berlīnē, kamēr iespaidu ziņā jūs Indijā vienā dienā gūstat tik, cik Vācijā vienā nedēļā. AR KO SĀKT? Pats nepieciešamākais jebkuram ceļojumam - informācija. Pēc manas pārliecības, neaizvietojams pavadonis individuālam tūristam ir ceļvedis Lonely Planet (Vientuļā planēta). Šīs sērijas grāmatās ir absolūti nepieciešamā informācija par visu pasaules valstu viesnīcām, transportu, muzejiem, restorāniem, cenām, iespējamām briesmām, vietējām paražām utt. Jaunākais Indijai veltītais izdevums ir ap 1200 lappušu biezs! Uz šo grāmatu var paļauties arī tāpēc, ka katru no tām raksta simtiem cilvēku, kas iesūta savus ziņojumus par redzēto un piedzīvoto. Latvijā Lonely Planet ceļvežus iespējams iegādāties Jāņasētas grāmatnīcā Berga bazārā. Par valodu. Indiju jūs lieliski varat izbraukāt ar angļu valodas zināšanām. Sevišķi Indijas dienvidu pilsētās angliski runā gandrīz visi. Pie tam valodai nemaz nav jābūt perfektai, jo paši indieši runā ļoti īpatnējā angļu valodā ar daudziem jaunvārdiem un neatkārtojami dīvainu, bet savā ziņā šarmantu izrunu. NAKTĪ KĀ UZ SOČIEM Ar Lonely Planet un kartes palīdzību ieteicams jau iepriekš sastādīt ceļojuma maršrutu laikā un telpā, pie kura gan nav nepieciešams krampjaini turēties. Mana pieredze liecina, ka pat tik apdzīvotā valstī kā Indija jebkurā pilsētā pārdesmit minūšu laikā vienmēr iespējams atrast numuru viesnīcā un nopirkt biļeti uz vajadzīgo vilcienu vai autobusu. Zināšanai - ļoti daudzus vilcienu un pat autobusu kustības sarakstus jebkurā pasaules nostūrī var atrast internetā. Lai taupītu laiku un naudu, Indijas ceļojuma sākumam un beigām izraudzījos dažādas pilsētas. Vispirms ielidoju Indijas dienvidu pilsētā Madrasā, tad, palēnām izmetot loku caur Tamilradas un Keralas štatiem, devos uz Kalkutu, Varanasi un Deli, kopumā mēneša laikā nobraucot ap 4000 kilometru. Garākos ceļa posmus centos veikt ar nakts vilcieniem, kas atsauca atmiņā studenta laiku braucienus plackaršu vagonā maršrutā Rīga-Soči. Vienīgā atšķirība ir tā, ka Indijā pirmās klases vagonos ir gaisa kondicionēšana (sarakstos tie atrodami ar šifru 1.class 2 tier AC.) Vagonu pavadoņi ir ļoti kārtīgi un nemitīgi piedāvā pasažieriem tēju un pusdienas. Īsākos ceļa posmos var izmantot vietējos autobusus vai nolīgt rikšu, kas pats par sevi jau ir piedzīvojums. Pavisam ir trīs veidu rikšas - autorikšas (uz motorollera uzlikta kulba, ļoti efektīva blīvā satiksmē un lēta), velorikšas (ritenim aizjūgti ratiņi, ļoti lēts, ļoti lēns, bet interesants brauciens) un cilvēkrikšas (cilvēka vilkta kulba, kurā laikam jau ētisku apsvērumu dēļ ārzemnieki nebrauc). Kāpēc es savam ceļojumam izvēlējos Indijas dienvidus? Indijas pirmiedzīvotāju dravīdu apdzīvotie dienvidu štati nekad nav piedzīvojuši musulmaņu iebrukumus, tāpēc senā hinduisma kultūra tieši šeit redzama pilnā krāšņumā. Pat virtuve ir veģetāra, un tikai reti restorāni jau pa gabalu brīdina: «Non veg.» Tieši dienvidos ir visskaistākie tempļi un asākie ēdieni, mūžam silts okeāns un kokospalmu meži tā krastos. Galvaspilsēta Deli pēc dienvidiem jau šķita garlaicīga un dūmgāzēm piesārņota. DIEVS SARGĀ PIESARDZĪGOS Uzreiz vēlos pateikt - Indijā man neatgadījās nekas slikts, nekādas aplaupīšanas, apzagšanas vai vardarbība, ja neskaita dažus samērā nevainīgus apkrāpšanas mēģinājumus. Arī ar veselību (gremošanas sistēmu ieskaitot) viss bija pilnīgā kārtībā. Tomēr vienmēr der atcerēties seno sakāmvardu: «Dievs sargā to, kas pats sevi sargā.» Arī Indijā ir vietas, kur terorisma dēļ labāk nespert kāju, un nezinātājam pietiek ar īsu peldi šķietami nevainīgā saldūdens dīķī, lai uz mūžu iedzīvotos briesmīgos parazītos. Vissliktākais, kas ar latvieti Indijā var notikt (neskaitot saslimšanu, protams), ir naudas un dokumentu nozaudēšana (vai nozagšana). Problēma ir tā, ka Latvijai Indijā nav vēstniecības, tikai goda konsuls Deli, bet pati valsts ir milzīgi liela un gandrīz pie jebkuras darbības (naudas maiņa, iekārtošanās viesnīcā, dažkārt arī pērkot vilciena biļeti) nepieciešams uzrādīt pasi. Mans padoms ir šāds: naudu glabāt vairākās vietās, kā arī iegādāties ceļojumu čekus, kas nozagšanas gadījumā tiek aizstāti. Man līdzi bija arī kredītkarte, taču to izvairījos lietot. Jāsagatavo kopijas visiem dokumentiem, lidmašīnas biļetēm un ceļojuma čekiem, jau Rīgā jāsameklē Latvijas konsulāta Deli adrese un telefoni. Pasi vislabāk glabāt uz kakla pakārtā somiņā (ķengura soma uz vēdera pārāk piesaista uzmanību), bet naudas rezervei iesaku iešūt nelielu kabatu džinsos jostas rajonā. AR VIENREIZĒJO ŠĻIRCI Pats pirms braukšanas konsultējos ar ārstu Šmerļa infekcijas slimnīcas tropu slimību kabinetā, kur pie reizes saņēmu arī vajadzīgās potes pret hepatītu (dzelteno kaiti), vēdertīfu un dzelteno drudzi, kā arī iegādājos malārijas profilakses tabletes. Līdzi jāņem arī zāles dizentērijas un citu infekciju gadījumiem (konsultējoties ar ārstu vai Lonely Planet), kā arī vienreizējas lietošanas šļirces - ne jau narkotikām, bet gan gadījumam, ja pēkšņi jāinjicē kādas zāles un vietējā ārsta piedāvātās adatas jums nešķiet pirmā svaiguma. Absolūti nepieciešams ir rehidrona pulveris (nopērkams aptiekās), jo iespējamās caurejas un vienkārši karstā klimata dēļ organisms zaudē sāļus. Tāpat kuņģa dezinfekcijai nedrīkst aizmirst iegādāties viskiju Rīgas lidostas bezmuitas veikalā! Un, protams, nepieciešams apdrošināties. Lai kaut ko svarīgu neaizmirstu mājās, iesaku katram uzrakstīt īpašu pakošanās listi un ar tās palīdzību aizpildīt somu. Jārēķinās arī ar to, ka vismaz daži higiēnas standarti Indijā, maigi izsakoties, atšķiras no Eiropā pieņemtajām normām. Tā vīriešiem nokārtot mazās vajadzības turpat ielas malā ir pavisam parasta lieta, bet mazliet nomaļākās vietās (parasti žogmalēs) manāmi arī tradicionālie Indijas «tupētāji», ar kuriem gan pašvaldības policija cenšas cīnīties. Ceļveži Indijā iesaka ēst tikai svaigi pagatavotus ēdienus, vislabāk - karstā eļļā vai uz atklātas uguns gatavotus. Nedrīkst pusdienot it kā greznā, bet tukšā restorānā, jo nekad nevar zināt, vai ēdiens nav uzsildīts un pirms tam pamatīgi nostāvējies. Kā likums - nedrīkst dzert krāna ūdeni, ēst saldējumu, svaigus salātus un augļus bez mizas (piemēram, vīnogas). Minerālūdeni Indijā var nopirkt uz katra soļa, tāpat brīnišķīgus apelsīnus, banānus, ananāsus. AMATNIECĪBAS IMPĒRIJĀ Saskaņā ar ANO statistiku pusei Indijas iedzīvotāju ienākumi ir mazāki par 1 ASV dolāru dienā. Ierādņi, policisti un skolotāji saņem ap 100 dolāru mēnesī, kas skaitās laba alga, un vispārējais cenu līmenis Indijā atbilstoši ir krietni vien zemāks nekā Latvijā, par Eiropu vai ASV nemaz nerunājot. Indijā nav arī īpašas tūristiem domātas paaugstinātas cenas muzejos vai viesnīcās ka Krievijā vai Ukrainā. Vienkārša, bet pieklājīga viesnīca maksā no 5 līdz 10 dolāri dienā, pusdienas uz ielas - dolāru, restorānā - divus. Arī sabiedriskais transports - vilcieni, autobusi - ir krietni lētāks nekā Latvijā. Autorikša par braucienu, kas atbilstu attālumam no Juglas līdz Rīgas centram, prasa ap dolāru. Vienīgais, ar ko jārēķinās, - dažām precēm un pakalpojumiem, kas netiek uzskatīti par pirmās nepieciešamības vajadzībām, tiek pieskaitīts luksusa nodoklis (luxury tax). Ar šo nodokli, kas parasti ir ap 5%, apliek arī restorānu un viesnīcu rēķinus. Augstā akcīzes nodokļa dēļ astronomiskas salīdzinājumā ar vidējiem ienākumiem šķiet alkohola cenas: pudele alus veikalā maksā dolāru, restorānā - divus. Kā jau katrā zemē, viena no lielākajām atrakcijām ir veikalu un tirgu apmeklējums. Man vislabāk patika iepirkties valsts veikalos, kam dots lepns nosaukums Valsts amatniecības impērija (Government Handicrafts Emporium). Cenas tajos ir stingri fiksētas un izliktas pie precēm un preču kvalitāte nevainojama. Bez tradicionālajiem suvenīriem (dabiskas smaržas, rotaslietas, gliemežvāki, akmens figūriņas, batika) Indijā var lēti iegādāties ļoti labas kvalitātes vilnas un kokvilnas drēbes. BEZ FASĀDES GLANCES Man dzīvē ir palaimējies ceļot un redzēt diezgan lielu daļu no pasaules. Taču Indija ir vienīgā zeme, kuru es atceros kaut reizi dienā, tik spēcīgi ir tur gūtie iespaidi. Kur slēpjas Indijas fascinācija? Patiesi dzīva reliģija, svētās govis un atklāta cilvēku kremācija, vareni tempļi, burvīgas pludmales un fantastiska virtuve, 13 miljonu apdzīvotā Kalkuta ar savu koloniālo šarmu, ubagiem un graustiem - tas viss patiešām tur ir. Bet ne tikai. Tagad, kad no ceļojuma pagājis jau pusgads, aizvien vairāk pārliecinos - Indijas pievilcība pirmām kārtām ir šīs zemes vienkāršībā un cilvēku dabiskumā. Indija pavisam nav tā zeme, kur viss pakļauts tūristu ērtībām un iegribām kā Kiprā vai Kanāriju salās, kur, pēc dažu sociologu uzskata, masu tūrisma industrija radījusi jau neatgriezeniskas pārmaiņas cilvēku uzvedībā un domāšanā. Indija, gluži tāpat kā Latvija, ir tāda, kāda tā ir, bez tūristiem domātas fasādes glances. Neapšaubāmi, pēc Indijas skats uz pasauli ir savādāks, līdzšinējā dzīves pieredze tiek transformēta jaunos mērogos. Pavisam citādi iespējams paraudzīties uz nabadzību un bagātību, nelaimi un prieku, arī uz dzīvību un nāvi. Keralā, Koči pilsētā okeāna krastā, ir nesen iestādīta aleja, kur kokiem piestiprinātas plāksnītes ar uzrakstiem malajalamu un angļu valodā: «Nevis zeme pieder mums, bet mēs piederam zemei.» Tikai viena no daudzajām indiešu atziņām, kuras derētu biežāk atcerēties arī mums. Indija Indijas vīza vēstniecībā Stokholmā - 50 USD Aviobiļetes ar British Airways Rīga-Londona-Madrasa un Deli-Londona-Rīga tūristu klasē 1100 USD. Ceļš ar Aeroflot caur Maskavu -ap 700 USD, bet to sadārdzina Krievijas vīza un ceļš līdz Maskavai. Lēta, bet pieklājīga viesnīca 10-15 USD Pusdienas ielas ieskrietuvē 0, 5-1 USD Pusdienas vienkāršā restorānā 2-5 USD Pudele alus restorānā - 2 USD Vilciena biļete Madrasa-Kalkuta (1700 km) pirmās klases guļamvagonā ar gaisa kondicionēšanu - 25 USD Muzeja apmeklējums - 10 centu Dienas ekskursija, ieskaitot pusdienas 5-10 USD Minūti ilgs zvans uz Rīgu - 2 USD Matu apgriešana - ap 30 cent