Eiropa ir princips

Un mēs esam ne tikai sekmīgi izdzīvojuši, bet esam arī bagātāki nekā visas tās tautas, kuras ir kopš tiem laikiem izzudušas. Tas nozīmē, ka vienīgais veids, kā izdzīvot, ir būt atvērtiem pārmaiņām. Gribētu atgādināt brīnišķīgo simbolisko teicienu no Alises Brīnumzemē - ja vēlies palikt, tev jāskrien ļoti ātri. Man ļoti patīk vēl viena lieta, ko atradu, lasot Vinera Kibernētiku un sabiedrību. Viņš raugās no gluži cita, no bioloģiskā viedokļa. Viņš atzīmē, ka, pat ņemot tik ļoti īsu laikposmu, kāds ir viena cilvēka mūžs - dzīves laikā cilvēka organisms, visas tā šūnas pilnībā nomainās astoņas, desmit reizes. Taču tik un tā jūs pazīst jūsu māte, sieva, bērni. Tāpēc šķiet, ka mēs, cilvēki, plašākā nozīmē esam struktūra, kas pastāvīgi mainās, lai saglabātos. Tāpat ir ar nacionālo identitāti, tāpat arī ar Eiropas identitāti. Jo Eiropai ir sava īpaša identitāte, salīdzinot ar Āfriku vai Āziju, vai Dienvidameriku. Viena no Eiropas identitātes galvenajām iezīmēm ir tāda, ka atšķirībā no daudzām citām Eiropas identitāte spēja saglabāt arī ļoti mazu tautu un kultūru identitātes. Varētu iet pat tālāk. Ja tā padomā, Eiropa patiesībā ir ļoti nabadzīgs kontinents dabas resursu ziņā, šie resursi tagad ir izsīkuši, taču arī pirms cilvēka Eiropā nebija sevišķi daudz dabas resursu. Iemesls, kāpēc Eiropa pašlaik ir bagātākais kontinents ar visstraujāko attīstību, ir - Eiropas kultūra balstās uz ļoti interesantām mazu un lielu tautu savstarpējām attiecībām. Varbūt jāieskatās dziļāk pagātnē, lai saprastu, ka tam varbūt ir ļoti īpašs iemesls, un tas ir - ka Eiropas kontinentā vienmēr bijusi divpartiju sistēma. Kopš pirmsākumiem ir bijuši divi centri - eklesiastiskais un pilsoniskais, Vatikāns un Svētā Romas impērija. Man šķiet, ka šī ir viena no galvenajām Eiropai raksturīgajām pazīmēm, viens no iemesliem, kāpēc Eiropa attīstījās pilnīgi īpašā virzienā. Caur šīm atšķirībām tā guva iespēju sākt strauji attīstīties. Atšķirības rada krāsu dažādību un, jo lielāka krāsu daudzveidība, jo precīzāku kopainu var iegūt. Ja dodam priekšroku simboliskam piemēram. Domāšanas veidu, valodu, paražu atšķirības, tāpat ģenētiskās, antropoloģiskās pagātnes atšķirības, kas arī ir vēstures daļa, ir labākais dzinējs, kas ierosināja Eiropas kontinenta dinamisku attīstību un padarīja to par vadošo kontinentu pasaulē. Ja tagad mēģinām precīzāk atbildēt, - kā jau pieminēju, pēdējos 1600 gadus Eiropa bijusi skaists divpartiju sistēmas paraugs. Skaistākie rezultāti, ko Eiropa spējusi radīt, bija Ruso, Cilvēktiesību deklarācija, Džefersons, Vašingtons. Lafajets devās no Francijas karot par šiem principiem. Citiem vārdiem sakot, nevajadzētu uzskatīt, ka Eiropa ir kaut kas tikai materiāls. Eiropa ir princips. Un šādā nozīmē Savienotās Valstis ir Eiropas daļa, tāpat Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande ir Eiropas daļa. Eiropa ir kontinents, kas pastāvīgi izplešas. Tikai ne vienmēr mēs to paturam prātā. Tikai to nevajadzētu saprast tā, ka esmu Hantingtona grāmatas Civilizāciju sadursme piekritējs. Es nicinu šo grāmatu. Tā ir muļķīga, rasistiska grāmata, ko būtu varējis uzrakstījis kāds stūrgalvīgs XIX gadsimta angļu aristokrāts. Neaizmirsīsim, ka daļa no Eiropas kultūras ir arī islāma kultūra. Neaizmirsīsim, kāda loma bija Spānijai, galu galā - kāda bija Sicīlijai kaut vai mūsu kopējā vēsturē. Tas bija arābu ģeogrāfs no Sicīlijas, kas pirmais uzlika Igauniju un Latviju uz pasaules kartes. Šis Eiropas fenomens mani vienmēr ir fascinējis. Igaunija ir maza valsts, un vai nav tomēr drošāka sajūta, redzot, ka tā atrodas Hantingtona novilktās civilizāciju robežas rietumu pusē? Drošības nekad nebūs pietiekami daudz, pareizāk, tās nekad nebūs par daudz. Un tieši tam vajadzētu būt milzīga optimisma avotam. Līdzko kāda nācija izrāpsies kā jūraslauva krastā slinki pastaigāties spožā saulītē, tai pienāks gals. Mēs nekad nebūsim krastā, kur varētu atpūsties un atteikties no domāšanas pienākuma. Tāds laiks nekad nepienāks, bet, ja pienāks, tad tās būs beigas. Mums vienmēr ir par jaunu jādefinē, dziļāk jāizprot, jāmeklē, kā varam sevi ne tikai atražot, bet arī saglabāt augstu intelekta līmeni. Un īpaši svarīgi ir neuztiept Eiropas dzīvesveidu citiem, kam bijusi cita pagātne, cita vēsture, kuri ir izveidojuši paši savas kultūras, kas atšķiras no mūsējām. Būt citādam nekad nenozīmē būt konfliktā. Man ir dziļa pārliecība, ka atšķirības savstarpēji pievelk cilvēkus. Diezin vai to var teikt par Balkānos pašlaik notiekošo. Vai serbi nejūtas cietēji tieši tāpēc, ka jūtas esam atšķirīgi no visiem citiem? Nē, nē, Dienvidslāvijas gadījumā mums ir viena atsevišķa, ļoti īpaša problēma, un tā ir - viena diktatūra ar ļoti krasām mazas, taču ārkārtīgi negantas koloniālas varas pazīmēm. Tas ir kaut kas tik ļoti novecojis, ka konflikts Dienvidslāvijas sistēmas ietvaros bija neizbēgams. Manuprāt, šajā gadījumā Eiropa izdarīja būtisku kļūdu. Problēma bija pilnīgi acīmredzama vismaz sešus gadus. Aizvērt acis un neredzēt, unemēģināt problēmu risināt nav raksturīgi Eiropai, nav daļa no eiropeiskās identitātes. Laiki, kad valsts zināja savas robežas un varēja paziņot, ka nav jūsu darīšana, kā mēs valdām savā valstī, ir pagājuši. Mēs dzīvojam pasaulē, kas sarūk, un tas nozīmē, ka mainās arī nacionālās suverenitātes jēdziens. Taču tukšums neveidojas, valstiskās suverenitātes jēdziena vietā ienāk Eiropas kopīgo vērtību jēdziens. Un Eiropa nevar paciest, ka pašā tās sirdī ir sala, kurā sistēma mēģina rīkoties pēc citiem noteikumiem, kuriem nav nekā kopīga ar cilvēktiesību un demokrātijas principiem. Kaut arī diktators, Miloševičs tomēr ir vairāk vai mazāk demokrātiski ievēlēts. Vai problēmu var atrisināt, tiekot galā ar vienu pašu Miloševiču, vēl jo vairāk - ar viņu vienojoties? Mums ir ķirurgi, kas sekmīgi operē vēža audzējus, kaut arī šīs slimības iemeslus nezinām. Tā notika, kad tika sagrauts un izoperēts nacisms. Tajā pašā laikā nevajadzētu aizmirst, ka arī pēc nacisma sagrāves, arī pēc Nirnbergas pasaule tomēr nekad nav bijusi tīra no nacisma vīrusa. Nekad nebūs tā, ka mēs dzīvosim nevainojami, klīniski tīrā pasaulē. Mums vienmēr būs pienākums karot pret totalitāro domāšanas veidu. Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Ilvess ir pateicis, ka Igaunija esot Skandināvijas, nevis Baltijas valsts. Kā jūs redzat Baltijas valstu sadarbību nākamajā gadsimtā, un vai jēdziens «Baltijas valstis» būs šo valstu priekšrocība vai trūkums? Man ir pienākums atgādināt, ka mans draugs Tomass Ilvess ir lielā mērā rakstnieks, liriķis ar ļoti romantisku domāšanas un lirisku izteiksmes veidu. Kāds XIX gadsimta baltiešu rakstnieks mēdza salīdzināt Tallinas līci ar Neapoles līci, un pat precizēja, sakot - paraugieties uz šo skursteni - vai tad tas neatgādina Vezuvu? Šādiem salīdzinājumiem ir vienīgi teorētiska vērtība, jo tie raksturo pašas personas domāšanas veidu, nevis realitāti. Tas ir kā pašportrets, dzejolis vienmēr ir dzejnieka pašportrets, kam apkārtējā realitāte ir tikai ierosme. Padomājiet, cik romānu uzrakstīts par Napoleonu! Pieci tūkstoši? Viena un tā pati persona, aprakstīta piectūkstoš dažādos veidos. Kas īsti tiek aprakstīts - vai tiešām Napoleons, vai tomēr ikreiz pats rakstnieks? Domāju, ka tas vienmēr ir pats rakstnieks, temats ir tikai iegansts. Sen pagātnē es pats esmu bijis rakstnieks. Tas ir kopējais noslēpums, ko mēs neatklājam tiem, kuri nedzīvo mūsu ļoti mazajā valstī. Tāda būtu mana atbilde uz šo jautājumu. Vai Baltijas valstu jēdziens saglabās nozīmi arī nākamajā gadsimtā? Ja Baltijas valstis saglabāsies, tad saglabāsies arī visi Baltijas valstu dažādie jēdzieni. Pazīstams igauņu ģeogrāfs ir pateicis, ka trīs Baltijas valstis, kas sākotnēji bija Centrāleiropā, soli pa solim pārtop Ziemeļeiropā. To redzam kaut vai faktā, ka Latvijā Ziemassvētkiem un Līgo ir centrālā vieta. Jo mūsu klimatiskajā joslā Saulei vienmēr bijusi centrālā vieta mūsu dzīvē, tai ir daudz lielāka nozīme nekā pie ekvatora vai pat Itālijā. Nevajag aizmirst, ka mēs tik ilgi esam Eiropas daļa, ka nespējam sevi redzēt no ārpuses, un tieši tas rada daudz vairāk problēmu, nekā varētu likties. Mēs esam bijuši daļa no Hanzas savienības. Mēs bijām daļa no kontinentālā likuma, kas tiek piemērots Eiropā. Mums nekad nebūtu bijis iespējas paraudzīties no ārpuses un pavaicāt, kas būtu Igaunija vai Latvija, ja mums būtu bijusi iespēja saglabāt mūsu, teiksim, aizvēsturisko suverenitāti Eiropas ietvaros. Mums ir iespējas salīdzināt - mēs zinām par mari tautu no senām krievu hronikām. Šī tauta tikai pavīdēja hronikās un tad izzuda, tika ierauta okeānā, kurā ģenētiski šī tauta turpina dzīvot, taču bez jebkādas nacionālās identitātes. Vai dižā vepsu tauta, kas spēja uzcelt vistālāk ziemeļos novietoto internacionālo metropoli, galvaspilsētu Ladogas reģionā. Galvaspilsētu, ko var salīdzināt ar Šlēsvigu, un kas bija austrumu islāma un rietumu kristīgās kultūras krustceles. Arī šī tauta ir izzudusi, tā dzīvo vairs tikai dzejā un islāma hronikās. Tā ir labi zināma, labi aprakstīta. Ir neticami, ka 1821.gadā kāds Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis pēkšņi atklāja viņus no jauna kādus piecdesmit kilometrus uz austrumiem no Sanktpēterburgas. Maza šīs tautas daļa joprojām dzīvoja Ziemeļkrievijas bezgalīgajos mežos, pēdējie, kas bija saglabājuši nacionālo identitāti. Mums vienmēr jāatceras tās tautas, kuras kādreiz dzīvoja, taču vienkārši sevi pazaudēja. Ģenētiski tās dzīvo savas bezgalīgās dzīves, taču tā jau būtu bibliska pieeja, bet mēs stāvam uz mūsdienu politikas ļoti cietās zemes. Tā ka nevajag baidīties - Latvija kļūs latviskāka, jo Eiropa kļūs eiropeiskāka. Jūs pieminējāt zudušu tautu Krievijā. Daži uzskata, ka pašlaik notiek Krievijas valsts bojāeja vai vismaz tās sairšana. Kādas ir Baltijas valstu un Krievijas attiecību nākotnes iespējas, ja nav skaidra pat Krievijas valsts nākotne? Esmu tālu no tā, lai būtu pesimistisks par Krieviju. Krievijai pašlaik ir ļoti grūti laiki. Iespējams, grūtības ir sasniegušas augstāko punktu, iespējams, var nākt vēl lielāki sarežģījumi. Taču XXI gadsimts būs reformētas, skaistas Krievijas gadsimts. Esmu par to pilnīgi pārliecināts, tā nav politiska vīzija, tas ir daudz vairāk - dabas likums, ja vēlaties. Taču tā būs Krievija, kādu mēs neesam redzējuši. Krievijai ir jāizvēlas starp Eiropu un Āziju. Varbūt šodien tā vēl neapzinās, ka izvēle ir tieši tāda. Politiski tas nav vēl noticis. Taču instinktīvi, kultūras līmenī Krievija jau ir izdarījusi izvēli. Balkānu krīze ir nopietns pārbaudījums Krievijai un vēl vairāk Eiropai. Kādu jūs redzat Eiropu pēc šīs krīzes? Viss ir pašu krievu ziņā, un viņi ir uz pareizā ceļa, lai saprastu, ka, ja izdzīvos Krievijas kultūra, un es ļoti ceru, ka tā izdzīvos, ja krievu valoda, krievu tauta izvēlēsies saglabāties, viņiem jāmeklē risinājums, kā radīt valsti, izmantojot pašu zemes cilvēku resursus. Ir, protams, arī cita iespēja. Amerikas Savienotās Valstis ir izteikti multikulturāla sabiedrība, un tieši tāpēc Savienotās Valstis ir tik stipras. Jo multikulturāla sabiedrība balstās uz ļoti stingriem demokrātiskiem pamatiem. Esmu domājis par to, kāds būtu Savienoto Valstu liktenis, ja izšķirīgajā Kongresa balsojumā par valsts valodu būtu bijusi atzīta vācu valoda. Angļu valoda uzvarēja ar, šķiet, vienas balss pārsvaru, ja pareizi atceros. Manuprāt, tam nav būtiskas nozīmes, un mēs tik un tā redzētu ASV demokrātisko valstu pusē karojam pret nacistisko Vāciju. Tas ir principu jautājums. Domāju, ka šeit mēs varam atgriezties pie sarunas sākumā uzdotā jautājuma par mazu tautu lomu un iespējām. Nākotnē mazu tautu loma būs lielāka. Mazas tautas ir demokrātiskas varas garantija. Jo mazām tautām daudz svarīgāki ir principi, un tie ir tie paši principi, uz kuriem balstās Eiropa. Mums nav zemūdeņu, mums nav tanku, taču mums jābūt skaļai balsij, lai vienmēr atgādinātu tiem, kuriem var rasties dažādi kārdinājumi, par tiem principiem, kas ir ielikti Eiropas pašos pamatos.