Elles ķēķa vārda burvis - Karkaterra

Mūsu pašu nesen «atkalatrastie» - Linards Tauns, Dzintars Sodums, Olafs Stumbrs un gados pajauns vīrs, kura rakstnieka talants pēdējā laikā saistījis manu sirdi un prātu, - itāliešu cilmes vārda meistars Lorenco Karkaterra. Kino- apmeklētāji droši vien atceras reālistisko un viegli sentimentālo filmu Sleepers, ko pie mums izrādīja ar nosaukumu Slaisti, grāmatmīļi būs fiksējuši, ka beidzot viens no Karkaterras romāniem (Gangsteris, apgāds Kontinents) tulkots latviski, bet par pašu autoru zināms maz. Tāpat kā pasaules slavu guvusī latviešu rakstniece Agate Nesaule, kura romānā Sieviete dzintarā stāstīja par savu sāpīgo pieredzi Otrā pasaules kara laikā un bēgļu gaitās Vācijā un ASV, pēc psihoanalītiķa ieteikuma «norakstot» šīs atmiņas no prāta, arī L.Karkaterra rakstnieka karjeru sāka ar bērnības «norakstīšanu». Strādājot par reportieri New York Daily News, viņš publicēja pirmo autobiogrāfisko darbu A Safe Place, kurā dalījās četrpadsmitgadīga zēna iespaidos par izjūtām brīdī, kad viņš uzzina, ka tēvs reiz sodīts par savas pirmās sievas nogalināšanu. Pirmais Karkaterras romāns Sleepers, lai gan uzskatāms par daiļliteratūru, tomēr ir klaji autobiogrāfisks, tajā atrodams gan slepkava - tēvs, gan Elles ķēķa ikdiena piecdesmitajos sešdesmitajos gados, kad bērni gan auga uz ielas, taču vienmēr tika pieskatīti. «Man bērnībā bija daudz lielāka brīvība nekā maniem bērniem. Mums Elles ķēķī nebija jāuztraucas par laupītājiem, dīvaiņiem un pedofiliem. Vasarās mēs dzīvojāmies pa āru līdz pat vieniem pēc pusnakts, jo visi mūsu kvartāla iemītnieki sēdēja laukā - mums, redziet, nebija tādas lietiņas kā istabas gaisa dzesētāju. Un pieaugušie vienmēr bija lietas kursā par visu, ko mēs darījām, viņi mūs neuzkrītoši pieskatīja. Tagad, pirms ļauju saviem bērniem iziet laukā (un mēs dzīvojam klusā, jaukā piepilsētā!), man viņiem jāatgādina vismaz 57 lietas, no kā jāpiesargās...» - tā Karkaterra izsakās par savu bērnību, kurā netrūka arī šausminošu notikumu, kā var spriest pēc romāna Sleepers. Varmācība ģimenēs bija ierasta lieta, dažiem tēvi vienmēr atradās cietumā, bija mātes, kas nodarbojās ar prostitūciju, un mazā katoļu baznīciņa un bibliotēka bija vienīgās drošās vietas, kur patverties un pasapņot. Taču zinātkārie puiši auga, pieņēmās prātā un izlauzās no apstākļu radītās šaurības, kļūdami par tiem, kas izdzīvo un pierāda pasaulei, ka itālieši nav tikai veikli bandīti, ebreji nav tikai augļotāji un poļi nav vienīgi kašķīgi dzērāji. Lasot Sleepers (žargona vārds, kas tulkojumā varētu nozīmēt «klimsti», no vārda «klimst» - klaiņot), man bija skumji, ka mana dzimtā Maskačka nav izauklējusi nevienu, kas ar tādu garšu un maigumu aprakstītu septiņdesmito gadu bērnību šajā jocīgajā vidē. Par savu biogrāfiju Karkaterra stāsta maz, aizbildinoties, ka viss būtiskais jau ir iekļauts abās pirmajās grāmatās. Lai gan rakstnieka karjeru sācis, lai atbrīvotos no pārdzīvotā, īsā laikā Karkaterra kļuvis par savas vides stāstnieku, kurš vairs neaprobežojas ar savu pieredzi vien, turklāt īsti amerikāniski pamanās šo vidi literarizēt, nebīstoties no šokējoša reālisma. Sleepers izpelnījās arī kinoļaužu uzmanību, un to režisēja talantīgais Berijs Levinsons, pieaicinot tādus aktierus kā Dastinu Hofmani, Robertu de Niro, Minniju Draiveri, Džeisonu Patriku. Par diviem nākamajiem Karkaterras darbiem - Apaches un Gangster - kinoļaudis neizrādīja interesi, lai gan Gangsteris ar lieliskiem aktieriem un uz lielā ekrāna varētu kļūt par vēl veiksmīgāku kases gabalu nekā savulaik Krusttēvs, kas tapusi pēc cita itāliešu cilmes rakstnieka Mario Pjūzo episkā darba. Gangsteris ir romāns, kurā atainota kāda veiksmīga mafijas krusttēva dzīve - sākot ar piedzimšanu ekstremālos apstākļos, mirstošai mātei kuģa bojāejas laikā un beidzot ar vēlmi par katru cenu dzīvot labāk, nekā dzīvo tēvs - īpatnis, kura uzskati par godīgu dzīvi ir tik neparasti, ka attaisno pat dēla slepkavību - ja vien tādējādi bērns paliek «godīgs». Ceļš uz virsotni, no kuras tiek pārvaldīta Ņujorka, nav viegls, tas ir asiņains un vientuļš, tas atņem visu - pat tiesības mīlēt un uzticēties. Vara, nauda un nežēlība - tās ir māsas, kas staigā rokrokā, uzskata Karkaterra, vienlaikus parādot arī tīru dvēseli, kas ir spējīga izdzīvot pat noziedzīgā vidē. Varbūt tas tāpēc, ka pēc pirmajām grāmatām Karkaterra tapa ievietots «kastītē» ar uzrakstu «Ņujorkas dziesminieks», jo arī turpmākajās grāmatās darbības vide bija vecā labā megapole. Pērn iznākušais romāns Street Boys, kura galvenie varoņi atkal ir pusaudži ekstremālos apstākļos, parādījis rakstnieka vēlmi neaprobežoties ar kādu vienu vidi un laikposmu - šā romāna darbība risinās Itālijas pilsētā Nea- polē un darbības laiks ir Eiropai liktenīgais 1943.gads. Šī darba ekranizācijas tiesības jau ir iegādājusies kompānija Warner Bros. Kā atzīst Lorenco Karkaterra, Street Boys ir kā elpas atvilkšana, pirms atkal mesties ar galvu pa priekšu Ņujorkas priekšpilsētu dzīves mutuļojošajās bangās, jo nākamais romāns atkal būšot veltīts ņujorkiešiem. Taču stāsts par Neapoles pusaudžiem, kas apņēmušies aizstāvēt un saglabāt savu pilsētu, cīnoties ar nacistiem, esot Lorenco vecāku un viņu radinieku stāsts. «Kad vēl biju mazs zēns, man par šo laiku stāstīja mamma, viņa ir dzimusi un augusi Itālijā. Man šie stāsti par bērniem, kas karo, likās kā pasaka. Vēlāk, kad izaugu un nokļuvu Neapolē, daudzi cilvēki man stāstīja par tālaika notikumiem. Un tā es radīju savu versiju par karu, ko 1943.gadā izcīnīja Nea- poles bāreņi, ielu bērni,» intervijā Danam Epšteinam atzīstas Karkaterra. Jautāts, vai bērni kā grāmatas galvenie varoņi romānā Street Boys ir tādēļ, lai turētos pie patiesības, vai tāpēc, ka Karkaterra pats ir bijis ielu bērns, viņš nemulstot atsaka: «Taisnība, visās manās grāmatās var sastapt bērnus, kas nonākuši kritiskās situācijās. Tāds bērns attīstības ziņā ir tālu priekšā saviem vienaudžiem, kas auguši rāmā, zaļā priekšpilsētā, - mani iespaido viņa domāšanas veids, kas ir kā pieaugušam cilvēkam, rīcība, kas vairs nav bērnišķīga, un apstākļi, kas veido šo jauno cilvēku.»