Empātija un tās trūkums

Patiesībā mēs visu mūžu vadām vienā no šiem diviem stāvokļiem - vai nu noliecamies pie kāda, vai pēc tā ilgojamies paši. Gan gluži individuāli, gan valstiski. Bet šī spēja ir sevī jāraisa un visu mūžu jāuztur. Tādas dienas kā 14.jūnijs un 25.marts ir sava veida lakmusa papīrs - tās rāda ne tikai to, kas kādreiz ir noticis, bet arī to, kas notiek ar mums šodien, kāds ir mūsu sirds stāvoklis pagātnes priekšā. Kā mūsu vārdos un darbos atbalsojas netaisnība, vardarbība un arī varonība. Iespējams tāpēc daudzi, apzinādamies, ka viņu vārdi un darbi ir nesavienojami, par labāku uzskata šos datumus izlikties neredzam. Piemiņas zīmes atklāšana pie Stūra mājas bija notikums ar dziļi simbolisku nozīmi. Šajā namā padomju laikā spīdzinātajiem toreiz prātā nevarēja ienākt, ka kaut kas tāds kādreiz būs iespējams. Kā teica kāda represētā: «Mēs neticējām, ka šeit kādreiz dziedāsim Dievs, svētī Latviju! Tagad viņi var justies morāli gandarīti - ļaunums ir nosaukts vārdā. Nožēlojami, ka šo notikumu ar savu klātbūtni nepagodināja neviens no Rīgas domes, kaut bija aicināti. Bet dome taču pārstāv valsti. Vai varbūt tomēr valsti valstī? Tādā gadījumā jautājums, kuru? Mūsu rīcību nosaka rakstītie un nerakstītie likumi. Izskatās - pasauli kopā satur tieši nerakstītie. Piemēram, pēdējo cieņu aizgājējam bēru gājiena laikā dzīvie parāda, apstājoties un noņemot cepuri. Arī tad, ja viņi to cilvēku nav pazinuši. Tā mēs mācāmies dzīvi. Un arī nāvi. Katru dienu pa druskai. Par vēstures nezināšanu un pilnīgu godbijības trūkumu liecina grandiozas izpriecām, pirkšanai un pārdošanai domātas izrādes, kā šā gada 14.jūnijā jauna lielveikala Maxima atklāšana. Ne dienu agrāk vai vēlāk. No gada trīs simt sešdesmit piecām dienām tikai kādas piecas ir tādas, kurās vajadzētu pieklust un izslēgt skaļruņus. Lēnām, bet jūtami notiek arī pretējais - interese par iepriekšējā gadsimta traģēdijām aug, top pētījumi, grāmatas un lugas. Gan jau kādreiz sagaidīsim arī mākslas filmas, kuru veidotājiem pirmajā vietā būs nevis tas, kā vairāk biļešu pārdot, bet gan kā dziļāk skart sirdi, dvēseli un prātu. Jo tikai tā var mācīt un mācīties dzīvi. Apgūstot tik milzīgu mantojumu, kādu mums ir atstājis pagājušais gadsimts, vesels apvērsums vispirms notiek to cilvēku apziņā un uzskatos, kas šim darbam ķeras klāt. Pagātnes pieredze ir koncentrāts, ko izšķīdinot savā ikdienā, mēs iegūstam sātīgu garīgo barību, ar kuru nespēj konkurēt masu kultūra. Sibīrijas bērniem veltītajā konferencē Mēs neesam aizmirsuši bija runa par posttraumatiskā stresa sindromu ne tikai pašu cietušo apziņā, bet arī nākamajās paaudzēs. Daudzi jo daudzi nesekmīgi gadiem ilgi mēģina ar to tikt galā paši. Cik nav to, kas savā pagātnē joprojām ir ieslodzīti kā cietumā un, paši to neapzinādamies, liek ciest citiem. Viņiem vajadzīga ne tik daudz mantiskā, cik dvēseliskā reabilitācija. Plašs darbalauks garīdzniekiem, ārstiem - psihoterapeitiem un arī - šarlatāniem. Te nu vajadzētu sev jautāt: «Vai es esmu tas cilvēks, kas spēj noliekties pie miesas un dvēseles sāpju nogurdinātiem? Vai eju pie viņiem kalpot mīlestībā vai tikai sava labuma dēļ?»