Etniskā integrācija un skolu politika Latvijā

Otra plaisa ir valdības politikā. Oficiāli saka, ka skolas Latvijā arvien vairāk attīstās plurālisma virzienā, veidojot speciālas minoritāšu skolas mazākām minoritātēm un divvalodīgas skolas krievu bērniem. Faktiski tomēr kustība šai virzienā ir bijusi lēna, jo lielākā daļa mazo minoritāšu pārstāvju arvien vēl tiek pārkrievoti un tikai puse no krievu bērniem integrējas latviešu valodas vidē. Latvijas skolu sistēmā valodas barjeras ir daudz izteiktākas, nekā tas līdz šim atzīts. Blakus skolām ar latviešu mācību valodu Latvijas valsts finansē simtiem krievu skolu, kā arī dažas skolas poļu bērniem un citām minoritātēm. Dažu krievu politiķu apgalvojumi, ka krievu valodā runājošos Latvijā asimilē, ir maldinoši: 94% krievu un 86% citu minoritāšu bērni apmeklē krievu skolas. Asimilācija? 1996./97.mācību gadā gandrīz visi latviešu (93%) un krievu (94%) bērni apmeklēja skolas savā dzimtajā valodā. Ja noteiktas skolas apmeklēšanu var uzskatīt par asimilācijas rādītāju, tad Izglītības ministrijas statistika rāda, ka pat vēl 1996./97.mācību gadā vairāk tika asimilēti latvieši nekā krievi, jo 15 001 latviešu skolēnu apmeklēja krievu skolas, bet tikai 5611 krievu skolēnu mācījās latviešu skolās. Interesanti atzīmēt, ka plašākā sabiedrībā uzskati par šiem jautājumiem ir citādi un izskan raksturīgi apgalvojumi, ka «arvien vairāk un vairāk vecāku krievu un jauktajās ģimenēs izlemj sūtīt savus bērnus skolās ar latviešu mācību valodu.».1 Šo plaisu starp priekšstatiem sabiedrībā un reālo dzīvi var skaidrot dažādi. Kaut arī statistiski šis skaits ir neliels, tomēr katru gadu apmēram par vienu tūkstoti palielinās to nelatviešu bērnu skaits, kas apmeklē skolas ar latviešu mācību valodu, un sabiedrība šai parādībai piešķir lielu nozīmi. Turklāt skolēnu skaits skolās ar latviešu mācību valodu ir pieaudzis (sk. tabulu), un daudzi pārprot šo demogrāfisko tendenci kā etnopolitisku tendenci. Pieaugoša dzimstība latviešu vidū astoņdesmito gadu vidū nosaka to, ka 1996.gadā latviešu skolās bija vairāk skolēnu nekā 1995.gadā. Vēl arī jāatzīmē, ka - sakarā ar emigrāciju un zemāku dzimstību - pēdējos gados ir samazinājies krievu un citu slāvu tautību bērnu skaits. Nav pieejami precīzāki demogrāfiskie pētījumi, bet, pēc maniem aprēķiniem, apmēram divdesmit pieci tūkstoši nelatviešu skolas vecuma bērnu kopš 1991.gada ir izbraukuši no Latvijas.2 Turklāt kopš astoņdesmito gadu vidus mazāks ir bijis krievu ģimenēs dzimušo bērnu skaits. Kaut arī kopējā dzimstība pēdējos gados ir samazinājusies arī latviešu vidū, latviešu skaits jaundzimušo vidū ir pieaugošs: 1995.gadā tas bija 64 procenti, bet 1985.gadā - tikai 51 procents. Tādējādi, kaut arī skolēnu skaits latviešu skolās pēdējos gados ir pieaugošs, tomēr lielākā daļa no tiem ir latviešu bērni. Krievu un citu minoritāšu bērnu asimilācija latviešu skolās ir bijusi minimāla, piemēram, 1996./97.mācību gadā - tikai 9761. Neskatoties uz to, ka sabiedrībā ir izraisījušās debates par sekām, kas varētu būt, ja krievvalodīgie bērni apmeklē latviešu skolas, valdošais uzskats tiklab latviešu, kā arī nelatviešu vidū ir tāds, ka tas rada vairāk problēmu nekā atrisina. Tomēr nav paredzams, ka tuvākajā nākotnē varētu iestāties ievērojamas pārmaiņas. Maz ir mainījies to latviešu (15 001) un citu nekrievu (30 361) bērnu skaits, kas apmeklē krievu skolas. Padomju politika veicināja, lai lielākā daļa mazāko minoritāšu pārstāvju, jo sevišķi ukraiņi un baltkrievi, apmeklētu krievu skolas Latvijā, un lielākā daļa no viņiem (86%) to dara arī šodien. Arī lielais to latviešu bērnu skaits, kas apmeklē krievu skolas, atspoguļo padomju laiku pārkrievošanas politiku, piemēram, to, ka dažviet Latgalē nav pieejamas latviešu skolas. Vai plurālistiskais modelis tiek īstenots? Skolēnu sadalījums skolās pēc mācību valodas pats par sevi vēl neliecina par politiku, kas veicinātu tautību nošķiršanu. Tāds sadalījums var pastāvēt arī plurālistiskas politikas ietvaros. Tomēr plurālistiskas politikas gadījumā attiecīgās valsts valoda, mūsu gadījumā - latviešu, tiek daudz mācīta paralēli minoritātes valodai. Pašlaik tas notiek tikai daļēji. Eksāmenu rezultāti latviešu valodā krievu vidusskolu absolventu vidū 1995./96.mācību gadā rāda, ka tikai 52,9% no viņiem saņēma augstākās atzīmes - no 8 līdz 10. Tehnisko skolu absolventu eksāmenu rezultāti bija sliktāki. Aptauju dati tāpat apstiprina, ka kopumā tikai apmēram pusei krievu pusaudžu ir laba vai ļoti laba latviešu valodas prasme. Apzinoties nepieciešamību kaut komainīt, Latvijas valdība sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Attīstības programmu ir izstrādājusi programmu desmit gadiem latviešu valodas kā otrās valodas mācīšanai skolēniem un pieaugušajiem. Šī programma balstās uz modernu un pragmatisku pieeju valodas mācīšanai, un tās īstenošanas rezultāti būs redzami tuvākajos gados. Cits mēģinājums veicināt latviešu valodas apguvi bija Izglītības ministrijas prasība, ko tā izdeva 1995.gada rudenī, krievu skolās mācīt divus vai trīs priekšmetus latviešu valodā. Sagatavošanās laika trūkuma dēļ tikai dažas skolas spēja īstenot šo norādījumu 1995./96.mācību gadā, un arī iepreikšējā mācību gadā šis jautājums vēl nav pilnībā nokārtots. Debašu ietvaros par latviešu valodas mācīšanas uzlabošanu krievu skolās vairākas krievu kultūras darbinieku grupas 1996.gada maijā nāca klajā ar programmu, kurā tiek ieteikts izveidot «divvalodīgu skolu». Saskaņā ar šo programmu līdzās obligātajiem kursiem dzimtajā valodā notiktu intensīva latviešu valodas mācīšana un latviski vajadzētu pasniegt arī dažus priekšmetus, kas ir tieši saistīti ar Latviju - tādus kā ģeogrāfiju un vēsturi.3 Šī programma ir tuva tai, ko Saeimas komisija paredz ieviest līdz 2005.gadam saskaņā ar pēdējo jaunā valodas likuma projektu. Agrākais priekšlikums, sākot ar 2005.gadu, no valstij nefinansēt vidusskolas krievu valodā ir atmests. Plurālistisku skolu politiku, kurā īpaša uzmanība pievērsta minoritāšu skolām ar integrējošu programmu, Latvija ir veicinājusi kopš pirmā tautas kustību perioda 1988.gadā. Atjaunotās poļu skolas (kurās tagad mācās 844 skolēni) ir plurālistiskās politikas prototips. Šo skolu mērķis ir integrēt bērnus latviskajā vidē, tai pašā laikā kopjot visu, kas ir raksturīgs poļu tautai. Šīs skolas ir saņēmušas skolotājus, mācību grāmatas un cita veida palīdzību no Polijas. Tāds atbalsts ir ļoti svarīgs, jo minoritāšu skolas iznāk gandrīz divas reizes dārgāk par parastajām. Nesen arī Ukraina ir apsolījusi subsidēt jaunu ukraiņu skolu Rīgā ar 2 miljoniem dolāru. Debates par skolu politiku Atbalstu dažādām politikas nostādnēm skolu jautājumos var ilustrēt ar aptauju datiem. Krievu sabiedriskajai domai pamatā ir raksturīgs tas, ka viņi vēlas saglabāt skolas ar krievu mācību valodu, bet tā, lai tajās tiktu labāk un intensīvāk mācīta latviešu valoda. Vislielākais aptaujāto procents atbalsta minimāli plurālistisku politiku, un diezgan ievērojams skaits - arī plašāku valodas plurālismu. Lielākā daļa krievu Latvijā vēlas saglabāt krievu kultūras indentitāti, reizē papildinot to ar latviskām kultūras iemaņām. Taču šis viedoklis retāk izskan sabiedrībā. Krievu politiskie līderi un krievu valodā rakstošā prese reti kad piemin latviešu valodas apguves pozitīvos aspektus. Noteicošais tonis komentāros par Latvijas skolu politiku ir gaušanās un protesti pret it kā krievu valodā sniegtās izglītības ierobežošanu. Reālās politikas un tendenču analīze vai objektīvi komentāri ir reti. Vairāk ir raksturīga emocionāli pārspīlēta noraidoša attieksme pret jaunām skolu politikas iniciatīvām. Piemēram, kāds komentētājs pat apgalvoja, ka valdība aizskar cilvēktiesības, prasot krievu skolām mācīt divus vai trīs priekšmetus latviski. Tikai nedaudzas krievu skolas Latvijā ir tikušas slēgtas, bet - kad tas tomēr ir noticis - komentāri krievu presē arvien ir bijuši ļoti negatīvi, neņemot vērā nekādus argumentus par skolēnu skaita samazināšanos, padomju laika militārā personāla aizbraukšanu un citiem iemesliem. Lēmumu pieņemšanu valdībā kavē etnisko minoritāšu apakšgrupu un pēdējo gadu desmitu iebraucēju pretrunīgā attieksme: kamēr dažas grupas un jo sevišķi līderi pretojas intensīvākai latviešu valodas mācīšanai, citi, turpretim uzbrūk valdībai par to, ka latviešu valoda netiek pietiekami daudz mācīta. Savukārt Izglītības ministrijas amatpersonas ir izteikušas viedokli, ka valsts pienākums ir nodrošināt tādu izglītību, kas ļautu vidusskolas absolventiem normāli atrast darbu un sagatavotu tos studijām augstskolā. Secinājumi Latvijas skolu politika ir tālu no tādas, kas veicinātu asimilāciju, un faktiski cīnās par to, lai izveidotu divvalodību vienvalodīgo nelatviešu vidū. Turklāt oficiālajai politikai ir raksturīga plurālistiska tendence. Kā atzīmēja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komitejas priekšsēdētājs Dzintars Ābiķis, Latvija cenšas lingvistiski integrēt nelatviešus ar skolu palīdzību, tomēr mēģina to panākt, izmantojot speciālas programmas un atsevišķas skolas, nevis vienkārši sajaucot skolēnus skolās ar latviešu mācību valodu.4 Latvijas izglītības sistēmā ļoti maz kas liecina par kustību etniskās integrācijas virzienā homogenizācijas nozīmē, tomēr pastāv integrācija tādā nozīmē, ka plaši tiek akceptēts status qou. Caur mācību valodu nodalītās skolas darbojas kā kultūras indentitātes sargs gan latviešiem, gan arī nelatviešiem. Šķiet, ka tas saskan ar Latvijas iedzīvotāju vairākuma gribu un kalpo kā garantija etniskajam mieram.u 1 Diena, 1996.gada 22.marts. 2 Kopējā migrācija no Latvijas laikā no 1991. līdz 1995.gadam bija 114 968 - Latvijas Centrālais statistikas birojs, Latvijas demogrāfiskā gadagrāmata 1996 (Rīga, 1996). Pēc maniem aprēķiniem, apmēram divdesmit procentu no tiem bija skolas vecuma bērni, jo 1994.gadā 24% no emigrantiem bija vecumā no 7 līdz 19 gadiem - Latvijas Centrālais statistikas birojs, Latvijas demogrāfiskā gadagrāmata 1995 (Rīga, 1995). # S.Bizness & Baltija, 1996.gada 20.maijs. 4 Dzintars Ābiķis, Referāts seminārā par pilsonisko integrāciju, Rīgā, 1996.gada 7.februārī.