Etniskie balsojumi par ES

Tik pat liela daļa Latvijas krievu vēlētāju šoreiz izvēlējās it kā aizstāvēt Latvijas formālo neatkarību un tālab neļaut tai iesaistīties nekādās savienībās, izņemot varbūt vienīgi kādu «neatkarīgo valstu savienību». Igaunijā balsojumā viszemākā balsotāju aktivitāte vērojama Idas-Viru apriņķī, kur balsoja tikai 56% vēlētāju. Lielākajā apriņķa pilsētā Narvā piedalījās tikai 52% no vēlētājiem. Jāatgādina, ka apriņķa iedzīvotāju lielākajai daļai (55%, bet Narvā pat 64%) nav Igaunijas pilsonības, līdz ar to arī viņi nevarēja piedalīties referendumā. Toties tajās pašvaldībās, kur pilsoņu sastāvā vairākums ir krievi - vecticībnieku apdzīvotie pagasti un mazpilsētas gar Peipusa ezera krastu, visur pārsvarā tika balsots pret Eiropas Savienību. Visvairāk eiropesimistu bija Peipsiērē (76%), Kallastē (63%), Alajē (61%), Kesepē (59%) un Mustvē (55%). Ņemot vērā, ka absolūtam krievu vairākumam Igaunijas austrumdaļas pilsētās ir vai nu Krievijas vai Igaunijas nepilsoņa pase, redzams, ka tikai ar niecīgu pārsvaru par ES ir balsots Narvā (51%), Kohtla-Jervē (52%), Sillamē (54%) un Mārdū (54%). Visaktīvāk referendumā piedalījās Tallinas (69%), Harju apriņķa (68%), Hīumā (66%) un Tartu (65%) pilsoņi. Šīs pašas vietas jāmin arī kā visvairāk ES atbalstījušās - Tartu tādu bija 73%, Harju apriņķī 70%, Tallinā 69% un Hīumā 68% vēlētāju. Maksimālais atbalsts ES reģistrēts Harju apriņķa Vīmsi pagastā (78%), kā arī Harku un Saues pagastā (76%). Līdzīgi arī Tallinas privātmāju rajonos Piritā un Nommē ir visvairāk eirooptimistu (attiecīgi 76%-75%). Toties galvaspilsētas lielākajā padomju laika blokmāju rajonā - Lāsnamē par ES balsoja vismazāk - tikai 61% no pilsoņiem. Līdzīga ir arī Lietuvas referenduma par ES balsotāju aktivitāte un viņu lēmums. Kā zināms, Lietuvā 91% no pilsoņiem, kas piedalījās referendumā, atbalstīja iestāšanos ES, un Kauņā tādu bija pat 95% - neticami augsts rādītājs! Lietuvas poļu apdzīvotajos Šalčininku un Viļņas rajonā par ES nobalsoja relatīvi mazāk - tikai 79% un 81% vēlētāju. Vismazāk ES atbalstītāju bija pārsvarā krievu apdzīvotajā atomstacijas pilsētā Visaginā (78%), kur tikai 37% pilsoņu piedalījās referendumā. Tomēr no tiem, kas balsoja, izteikts vairākums bija par Lietuvas pilsētās un rajonos. Latvijā ES balsojumā vērojams daudz izteiktāks etniskais princips. Salīdzinot latviešu īpatsvaru pilsoņu starpā, kas nobalsoja referendumā, atklājas, ka korelācija ir tuvu maksimālajai. Ja kāds aplūko tikai rajonu līmeņa rezultātus, varētu domāt, ka etniskais faktors nav izšķirīgs, jo var maldīgi šķist, ka laikam arī Latgales latvieši ir balsojuši līdzīgi turienes krieviem, taču, papētot atsevišķu pagastu, vai atsevišķu iecirkņu rezultātus, etniskais faktors ir īpaši izteikts. Piemēram, Daugavpils rajonā vienlīdz nabadzīgajos latviešu vai krievu pagastos ir diametrāli pretējs balsojuma rezultāts. Latviskajos Bebrenes, Vaboles un Dvietes pagastā par ES balsoja 77-78%, kamēr Biķernieku, Skrudalienas, Vecsalienas un Laucesas pagastā tas nepārsniedza 25%, jo latviešu īpatsvars tur ir vēl zemāks. Būtībā, sastādot pagastus dilstošā secībā pēc ES atbalstījušo pilsoņu skaita, tiek iegūta tāda pati secība, kas veidojas pēc latviešu īpatsvara tajos. Līdzīga aina paveras pārējos Latgales pagastos un pat visā valstī. Pat tajos nelatviskajos Krāslavas rajona pagastos, kur dominē katoļticīgie - Kalniešos, Indrā, Robežniekos un Piedrujā, balsojums par ES tomēr ir bijis minimāls - no 24% līdz 38%. Viszemākais atbalsts ES starp Latvijas pagastiem dots Ludzas rajona Lauderos (15%), Rēzeknes rajona Silmalas pagasta Kruķu iecirknī (21%) un Daugavpils rajona Biķerniekos (21%). Šajos pagastos ar lielu pārsvaru (virs 80%) dominē Latgales senie krievu iedzīvotāji, un nevienā no tiem nav pat latviešu valodas klasītes, kurās varētu mācīties nedaudzie turienes latvieši. Tajos dažos pagastos, kur ir vairāki vēlēšanu iecirkņi ar atšķirīgu iedzīvotāju etnisko sastāvu, ir arī krasas atšķirības par vai pret ES balsojumā. Piemēram, Rēzeknes rajona Sakstagala pagastā starp trijiem iecirkņiem latviskākajā Ciskādu iecirknī par nobalsojuši 62%, vidēji jauktajā Sakstagala iecirknī tieši 50% un krieviskajā Uļjanovas iecirknī - tikai 30%. Līdzīgi kā Latgales pagastos arī Rīgas dažādos rajonos ir krasi izteikta polarizācija balsojumā par ES. Visos iecirkņos, kuru apkārtnē ir aptuveni vienāds latviešu un krievu iedzīvotāju skaits, balsotāji ar nelielu pārsvaru atbalstījuši ES. Nedaudzajos rajonos ar izteiktu latviešu pārsvaru bijis arī maksimālais ES atbalstītāju skaits - Zemgales priekšpilsētas Bieriņos (Angļu ģimn.) pat 78%. Toties visos Rīgas iecirkņos, kur latviešu ir vismazāk, par ES nobalsots vismazāk: Daugavgrīvā (36%), Bolderājā (35%), Pļavniekos (ap 40%), Purvciemā pie Mēbeļu nama, Zolitūdē, Grīvas ielā, Juglā I, Ziepniekkalnā, Jaunmīlgrāvī, Vecmīlgrāvī, Maskavas vecajā priekšpilsētā utt. Arī citās lielākajās pilsētās nelatviskākajos iecirkņos atbalsts ES bija vismazākais. Jūrmalā, Slokas un Kauguru iecirknī, ES atbalstījuši tikai 49% un 52% vēlētāju, Jelgavas RAF rajona iecirknī ap 48%, Liepājas Laumas un Ķempes ielas iecirknī tikai mazliet virs puses, salīdzinot ar vairāk nekā 80% latviskajos pilsētas iecirkņos. Lielākajā daļā latviskajos rajonos ir arī maksimāli augsts balsotāju īpatsvars par ES. Visaugstākais tas bijis Valmieras rajonā (83%), Kuldīgas, Limbažu un Valkas rajonā (pa 82%), arī Cēsu, Talsu, Liepājas un Ventspils rajonā (pa 80%). Atšķirībā no Igaunijas, kur pat starp igauniskajiem iecirkņiem bijis viens vienīgs neliels iecirknis Sāmsalā, kur nobalsots pret ES, Latvijā tādu neatradās. Vienīgais iecirknis Latvijā ar izteiktu latviešu pārsvaru vēlētāju starpā, kur gandrīz virsroku ieguvuši ES pretinieki, bija Liepājas rajona Grobiņā ar 51% par balsotāju. Jāgaida Centrālās vēlēšanu komisijas oficiālie rezultāti, jo tā var būt arī datu apkopošanas kļūda vai arī tomēr grobiņnieku īpatnība. Diemžēl tādi ir fakti, ka vismaz pagaidām Latvijas pilsoņi ļoti izteikti nodalās pēc to politiskajām simpātijām atkarībā no etniskās piederības. Tā tas bija neatkarības balsojumā, un tā tas notiek katrās Saeimas vēlēšanās, un balsojums par ES tam ir tikai vēl viens pierādījums. Var dažādi diskutēt par tā iemesliem un veidiem, kā šo nošķirtību varētu mazināt, taču to nevar noliegt, un pie šīs problēmas būs smagi jāstrādā. Ar varu mīļš nekļūsi, un ar varu mūsu krievus nevarēs piespiest novērtēt Latvijas neatkarību, kā to reizumis dzirdam iesakām. Te ir vajadzīga ilgstoša un mērķtiecīga valsts politika ar ievērojamiem finanšu līdzekļiem, ja mēs tiešām vēlamies, lai šī informācijas nošķirtība mazinās. Diemžēl valsts viedoklis par daudziem etniskajiem un valodas jautājumiem līdz krievu sabiedrībai nokļūst salīdzinoši reti un fragmentāri, tāpēc valstij būtu jāgādā par to, lai arī tiem, kas latviski nekad neiemācīsies, būtu iespēja izvēlēties iegūt informāciju ne tikai sava izolētā etnolingvistiskā mazākuma ietvaros vien, kā to vietējais plašsaziņas līdzekļu tirgus vieņiem piedāvā.