Francijas ceļš

Svētdien notiek Francijas parlamenta vēlēšanas, un, kā norāda Aivars Stranga, vēsture ir sāpīgi dzīva pat šajā rietumu demokrātijā... Franču politologs Remons Arons, vērtējot XX gadsimta trīsdesmitos gadus Francijā, rakstīja: Būtībā Francijas vairs nebija. Tā pastāvēja vienīgi kā viena francūža naids pret citu. Dekadence Lielo katastrofu - nacistiskās Vācijas iebrukumu - Francija sagaidīja, ievainota dvēselē, garā un miesā. Milzīgās armijas vadība bija noziedzīgi nekompetenta, atpalikusi, sastingusi vecās dogmās - tāpat kā Napoleona III aprobežotie maršali 1870.gadā Franču - prūšu kara priekšvakarā. Politiski republika bija sašķelta kā nekad. 1936.gadā sociālists Leo Blūms izveidoja pirmo valdību ar daudzmaz skaidru programmu un parlamentāru vairākumu, taču to neieredzēja pārāk daudzi: komunisti no kreisā spārna nespēja piedot Blūmam sociālistiskās partijas nosargāšanu no komunistu uzmākšanās un nepietiekošu kreisumu; labajā spārnā kritiķu un ienaidnieku bija vesels pūlis, sākot ar armijas ekstrēmo virsnieku kagulāru (la cagoule - kapuce) slepenu sazvērestību līdz visdažādākajos slāņos izplatītajam antisemītismam. Blūms bija tikai trešais premjerministrs - ebrejs Eiropas vēsturē (pēc Dizreilja Lielbritānijā un Lucati Itālijā), un naids pret viņu dvesa pat no cienījamiem akadēmiskiem izdevumiem un no nākamo Francijas Akadēmijas locekļu mutēm: viņš ir ļaunums, bojāeja, marionete ar «Palestīnas ķēves galvu...». Galu galā visdziļākās brūces bija tieši franču dvēselē - pārliecības par sevi trūkums, kolektīvas iracionālas bailes, šaubas un aizdomas. Tieši antisemītisms būs liktenīgs Francijas traģiskajā gaitā vistuvākajā nākotnē. Francija bija pirmā valsts Eiropā, kas bija emancipējusi ebrejus jau 1791.gadā, un Francijā antisemītisms sāka uzplaukt visvēlāk - tikai XIX gadsimta astoņdesmito gadu beigās, kad tas jau bija dziļi iesakņojies Vācijā, Krievijā, Austroungārijā. Tieši Francija bija visdevīgākā, atverot savas robežas ebreju ieceļotājiem un pat bēgļiem: tikai piecdesmit tūkstoši XIX gadsimta beigās, 1939.gadā viņu skaits bija jau 330 000 - 8% no valsts iedzīvotājiem. Kā nevienā citā valstī ebrejiem bija visas iespējas - no tradicionālā biznesa (trešdaļa banku Parīzē 1939. gadā piederēja ebrejiem), brīvajām profesijām, mākslas un politikas līdz visaugstākajam akadēmiskajam godam. Neviena joma nebija slēgta, un Francija noteikti bija taisnīgāka, salīdzinot pat ar ASV un Lielbritāniju; 1938.gadā republika spēja pieņemt jaunu preses likumu, aizliedzot rasistiski motivētus uzbrukumus indivīdam. Taču Francijas devīgums bija arī posta priekšvēstnesis. Liela daļa ebreju nebija integrēti Francijas sabiedrībā: 40% no viņiem bija nesenie ienācēji, daudzi - 1927.gada liberālā naturalizācijas likuma mantinieki ar vājām franču valodas zināšanām un pieticīgu iztiku. Aptuveni 40-50 tūkstoši bija bēgļi no hitleriskās Vācijas, okupētās Austrijas, Čehoslovākijas - bēgļus nemīlēja nekur. 1939.gada septembrī, kad Vācija iebruka Polijā un Francija bija spiesta negribīgi pieteikt Vācijai karu, vairāki tūkstoši ebreju bēgļu tika internēti koncentrācijas nometnēs kā ienaidnieka valsts pilsoņi, attieksme pret viņiem nereti bija brutāla. Vislielākās briesmas tuvākā nākotnē uzglūnēs tieši ārzemju ebrejiem un nesenajiem ieceļotājiem. Francijas ebreji ar senām saknēm valstī toties bija pārliecināti, ka viņiem, pilnīgi integrētiem un lepniem par savu piederību Francijai, nekas nedraud. Tieši tāpēc vēl traģiskāka būs viņu vilšanās un vēl lielāks Francijas kauns, ka tā neattaisnoja daudzu tūkstošu ebreju ticību Francijai. Bezdibenis 1940.gada 10.maijā Vācija iebruka Francijā, nāvējošu triecienu dodot tur, kur franči - pēc izlūkdienesta ziņām neefektīvām kā nekad - to nevarēja iedomāties: piecas vācu modernāko tanku divīzijas šķērsoja Ardēnu kalnus un mežu Sedānas apkaimē, kur viņiem pretim stājās viena no vajākajām franču vienībām - 9.armija. Francijas, kuru dažbrīd uzskatīja par Eiropas hegemonu, liktenis tika izšķirts 48 stundu laikā: frontes pārrāvums bija baisms, franču ģenerāļi - paralizēti savās dogmās un nekustībā, vācu vilnis - neapturams: vienā kauju dienā, 16.maijā, vācu ģenerāļa Ervīna Rommela karaspēks saņēma gūstā 10 000 franču karavīru, zaudējot vienu vācu virsnieku un 40 zaldātu. Šajā pašā dienā, tikai sestajā pēc iebrukuma, franču virspavēlniecību jau bija pārņēmis kapitulantisms. 1939.gada septembrī franči bija atstājuši Hitlera un Staļina rokās savu sabiedroto Poliju, nepalīdzot tai. Tagad Francija piedzīvoja katastrofu, nesalīdzināmu ar poļu pretošanos: Francija tika sakauta ātrāk nekā par atpalikušu uzskatītā Polija. Nekā tamlīdzīga kā Vesterplates aizstāvju varoņdarbs vai poļu pretuzbrukums vāciešiem pie Kutno, sagādājot viņiem lielākos zaudējumus Otrajā pasaules karā līdz pat krievu kampaņai 1941.gadā, nebija Francijā. 16.jūnijā legāli Francijā pie varas nāca kapitulantu kabinets ar veco maršalu F.Petēnu priekšgalā. Tikai sešas nedēļas bija vajadzīgas, lai pilnīgi sakautu Franciju, sešas - tāpat kā 1870.gadā. Lielā katastrofa ievadīja smagāko franču identitātes krīzi visā XX gadsimtā. 1940.gada 22.maijā tika parakstīts pamiers, kurš sadalīja Franciju divās daļās - lielāko ar 23 miljoniem iedzīvotāju Vācija okupēja, mazākajā, dienviddaļā, ar 17 miljoniem izveidojās patiesi autonoms režīms ar galvaspilsētu nelielā pilsētiņā Višī, pazīstamā tikai kā ūdens procedūru kūrorts, arī - ar dubļu vannām... dubļu... Valdības sēdeklis atradās viesnīcā l'HĶtel du Parc, kas deva režīmam operetisku izskatu. Tā būtība un rīcība tomēr nepavisam nebija operetiska. Jau 17.jūlijā tika pieņemts likums, kas aizliedza valsts dienestā strādāt cilvēkiem, kuru vecāki nebija etniski francūži; nedaudz vēlāk radās aizliegums viņiem darboties brīvajās profesijās. Tas bija apvērsums Francijas likumdošanā: nekad tajā nebija bijis etniskā aspekta. Nākamie likumi nepārprotami liecināja, ka Višī režīms bez jebkāda spiediena no Vācijas vārtās rasisma dubļu vannās: tika atcelts 1938.gada likums, kas aizliedza rasismu presē, atņemta pilsonība ebrejiem un citiem ieceļotājiem, kuri to bija saņēmuši pēc 1927.gada, un tad, 1940.gada 3.oktobrī, tika pasludināti pirmie ebreju statūti, kas definēja piederību ebrejiem vēl rasistiskāk, nekā to bija darījuši nacisti (1941.gada 2.jūnijā pieņemti otri vēl drastiskāki). Likumu bija izstrādājuši vietējie franču antisemīti Rafaels Alibērs un Ksavjē Valā; tas bija Višī pasludinātās Nacionālās revolūcijas saturs, īsta franču iniciatīva. Tagad Francijas tiesībās parādījās rases jēdziens - de race juive. Sākās ebreju uzskaite, viņu īpašumu nacionalizācija; 3400 ebreju tika padzīti no profesijām, ko vēl nebija skāruši 17.jūlija noteikumi. 3000 ebrejus, kuri bija ieradušies Francijā kā bēgļi vai bija nesenie ieceļotāji, ieslodzīja koncentrācijas nometnēs; vienā no tām nonāca arī slavenais vācu rakstnieks un antifašists Lions Feihtvangers, kuru paspēja izglābt ASV vicekonsuls Marseļā. Neviens katoļu bīskaps neprotestēja pret rasistiskajiem likumiem un koncentrācijas nometņu izveidošanu. Tas vēl bija tikai sākums nenovēršamajam ceļam pretim lielajam noziegumam - ebreju iznīcināšanai. Francijas ebreji, savas dzimtenes patrioti, bija šokēti: viņu ticība Francijai tika sagrauta. Kad 1941.gada 15.martā Petēns sarunā ar Francijas virsrabīnu Jesaju Švarcu paziņoja, ka tuvākajās dienās tiks izveidots ebreju lietu ģenerālkomisariāts (du Commissariat gēnēral aux questions juives), virsrabīns spēja tikai uzdot jautājumu: tas nozīmē, ka mēs tiekam atdalīti? Ebreji bija domājuši, ka viņi ir tādi paši kā visi citi, ka viņi arī ir Francija un tās nācija. Ne tikai nacistu okupanti, bet autonomās Višī Francijas vadoņi lika saprast, cik traģiski viņi ir maldījušies. 1941.gada 14.maijā vācieši veica pirmās ebreju masveida apcietināšanas Parīzē; 1942.gada 27.martā, personīgi klāt esot Teodoram Dannekeram - augstākajam nacistu virsniekam, atbildīgam par Francijas ebreju iznīcināšanu, pirmie Parīzes ebreji tika deportēti uz Aušvices nāves nometni. Taču jau no pirmajām holokausta dienām vāciešiem bija jāatrisina smaga problēma: vācu policistu un drošības dienestu darbinieku skaits okupētajā Francijā nebija pietiekošs, lai iznīcinātu tik lielu ebreju kopienu. Višī režīma policistu, kuri darbojās arī okupētajā zonā vācu uzraudzībā, palīdzība bija neatliekama, un tā ar entuaziasmu tika sniegta. 1942.gada 2.jūlijā tika parakstīta vienošanās starp vācu SD komandieri Francijā Kārli Obergu un Višī režīma policijas priekšnieku Renē Buskē (d'accords Bousquet - Oberg), kas ne tikai paredzēja franču policistu aktīvu piedalīšanos ebreju iznīcināšanā vācu okupācijas zonā, bet arī ebreju izdošanu vāciešiem no Višī teritorijas; 3.jūlijā vienošanos apstiprināja pats Petēns. Jau 1942.gada 16.-17.jūlija arestos Parīzē, kuros tika notverti un vēlāk deportēti uz Aušvici 13 000 ebreju, ieskaitot 3500 bērnu vecumā līdz divpadsmit gadiem, piedalījās franču policija, kā pārziņā bija arī deportējamo sarakstu sastādīšana. Parīzes ziemeļaustrumu piepilsētā Dransī tika izveidota milzīga tranzītnometne ebrejiem, kuru ceļš tālāk veda uz nāvi Aušvicē; Dransī nometni apsargāja un pārraudzīja franču policisti. 42 000 ebreju tika nosūtīti uz Aušvici 1942.gadā, ieskaitot 10 500, kurus Višī režīms nogādāja no savas teritorijas. Beidzot 1942.gada augustā atskanēja pirmā protesta balss no katoļu baznīcas - ebreju iznīcināšanu nosodīja Tulūzas arhibīskaps, līdzjūtība pret ebrejiem pārņema arvien lielāku franču skaitu, arvien vairāk no viņiem, īpaši vienkāršie zemnieki, sāka glābt ebrejus, taču Višī režīms - kopš 1942.gada 11.novembra jau kā pilnīga vācu marionete - nepārtrauca savas policijas un administratīvo dienestu sadarbību ar vāciešiem ebreju iznīcināšanā: 1944.gadā, kad atbrīvoja Franciju, bija nogalināti jau 80 000 ebreju. Lēnā atveseļošanās Pēc Francijas atbrīvošanās no nacistu okupācijas 1944.gadā valdošais noskaņojums valstī bija aizmirst Višī noziegumus un kaunu cik vien ātri var. Ģenerālis Š.de Golls, kurš 1940.gada jūnijā bija devies uz Londonu un no turienes vadīja Pretošanās kustību, kuru tomēr līdz 1943.gada nogalei atbalstīja franču mazākums - tagad pasludināja: Viši, tā nebija Francija (Vichy n'etait pas la France); Francija - tā esot bijusi tikai viņa Pretošanās kustība. Neviens nepieķērās šim jaunradītajam mītam tik dedzīgi kā Višī kolaboracionisti. Daži patiešām, jūtot vācu varas galu, bija sākuši 1944.gadā sadarboties ar Pretošanās kustību, citi sāka stāstīt, ka patiesībā no paša sākuma, esot bijuši slepeni pretošanās dalībnieki un grāvuši Višī režīmu no iekšienes. Sabiedrība bija gatava viņiem ticēt: 1949.gadā pat Renē Buskē pārliecināja tiesu, ka arī viņš ir bijis slepens cīnītājs pret nacistiem. Moriss Papons, kurš bija deportējis 1500 ebreju uz Aušvici, kļuva par tuvu de Golla līdzgaitnieku un viņa prezidentūras gados sasniedza politiskās varas augstākos līmeņus. Tas pats bija ar sociālistiem, kuru līderis un nākamais valsts prezidents F.Miterāns bija Višī ierēdnis, lai arī noraidījis piedāvājumu strādāt ebreju lietu ģenerālkomisariātā. Pat ebreji vēlējās ātrāk aizmirst Francijas nodevību un pieņēma jauno valstisko identitāti, kurā visi un vienmēr ir bijuši nelokāmi demokrāti, republikāņi un antifašisti. Tikai septiņdesmito gadu sākumā vispirms akadēmiķi (Ž.P. Azema, M.O.Baruhs un īpaši nenogurstošais S.Klarsfelds ar saviem izcilajiem pētījumiem par tēmu Višī - Aušvice), tad prese, TV sāka pievērsties Višī sindromam, bet bija vēl jāgaida līdz 1995.gada 16.jūlijam, kad tikko jaunievēlētais prezidents Žaks Širaks spēra drosmīgu un godīgu soli, atbilstošu īstām republikas tradīcijām: pārtraucot savu priekšgājēju de Golla, Pompidū un Miterāna tradīciju, viņš atzina, ka tā ir Francijas valsts, nevis kaut kāda maza nožēlojamu kolaboracionistu saujiņa, kas ir atbildīga par antisemītismu un savu pilsoņu bojā eju. Kritika tūlīt nāca no visām pusēm, arī no toreizējā sociālistu premjerministra L.Žospēna, kurš turējās pie de Golla koncepta. Sāpīgās atmiņas no jauna uzjundīja Lepena negaidītie panākumi šogad; ASV Ebreju kongress - nereti arogants un galīgi nekorekts - pat aicināja boikotēt Kannu festivālu, raksturojot stāvokli Francijā tuvu tam, kas esot bijis Višī un nacistu laikā. Tie ir absurdi apvainojumi, ko daudzi izcili Francijas ebreji kategoriski noraidīja kā zaimus un melus. Tiesa, Lepens bija izteicies par holokaustu kā nenozīmīgu vēstures detaļu; tas ir pretīgi. Taču pat Lepens, viltīgs hameleons, prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas laikā nepievērsās antisemītismam - galvenie ienaidnieki bija emigranti, arābi. Tomēr pat viņa iepriekšējie antisemītiskie paziņojumi bija pietiekoši, lai no viņa novērstos daļa no tiem, kuri varbūt būtu par viņu balsojuši. Vēl līdz šim laikam nav pietiekošu pierādījumu, ka Lepena piekritēji noteikti un vienmēr ir antisemīti. Jā, Francija piedzīvoja neredzētu uzbrukumu vilni ebreju sinagogām, sabiedriskām vietām: līdz šā gada aprīļa sākumam, kad notika uzbrukumi sinagogām Marseļā, Lionā un Strasbūrā, pēdējā pusotra gada laikā bija notikuši vismaz 330 antisemītiski incidenti (ziņas no Le Monde, 2.apr.), kurus bija veikuši arābu izcelsmes ekstrēmisti. Francijas 600 000 lielā ebreju kopiena - iespējams, lielākā Eiropā - ir uztraukta, taču ne nomākta vai zaudējusi ticību Francijai (tas, kas uztrauc ne tikai viņus, ir spēcīgs pret Izraēlu vērsto noskaņojumu pieaugums visā Eiropā; šie noskaņojumi var pāraugt arī nepatikā vismaz pret vietējiem ebrejiem). Domāju, ka Francijas lielajiem ideāliem uzticību nav zaudējis arī valsts iedzīvotāju absolūtais vairākums. Ne tikai franči, bet katrs, kam šī valsts asociējas ar Brīvību, Brālību, Vienlīdzību, ar uzmanību sekos Francijas gaitai. Aivars Stranga, LU Latvijas vēstures katedras vadītājs un Jūdaikas studiju centra valdes loceklis. Valsts prezidentes vēsturnieku komisijā kopā ar Marģeru Vestermani koordinē holokausta izpēti