Freids - mūžam dzīvs?

Neraugoties uz to, ka Freids ir visbiežāk citētais un pieminētais psihologs, viņš nebūt nav uzskatāms par "svēto govi" psiholoģijā, gluži otrādi - reti kuram psihologam ir adresēts arī tik daudz kritikas kā Freidam. Tas, ka, neraugoties uz šo kritiku, Freida dibinātā psihoanalīze pastāv nu jau vairāk nekā simt gadu, liecina, ka Freida idejās ir kas tāds, kas ir dziļi iesēdies cilvēku prātos. Paši psihoanalītiķi XX gadsimtu reizēm dēvē par Freida gadsimtu. Līdzīgi kā Koperniks mainīja priekšstatus par Zemes vietu Saules sistēmā, Freids mainīja cilvēku priekšstatus par sevi - cilvēka rīcību nosaka ne tikai apzināti mērķi, bet daudz vairāk - neapzinātas vēlmes. Šo neapzināto spēku izpratnei un kontrolei kalpo Freida radītā psihoanalīze. Nereti vārdu "psihoanalīze" lieto kā sinonīmu psihoterapijai, jo Freidu var uzskatīt par mūsdienu psihoterapijas pamatlicēju. Psihoanalīze bija un ir izaicinājums mūsdienu tradicionālajai medicīnai. Tā vietā, lai depresijā, autismā, šizofrēnijā mēģinātu saskatīt neiroķīmiskas dabas traucējumus, kas būtu ārstējami medikamentozi, psihoanalīze piedāvā ārstēt šos nopietnos psihiskos traucējumus ar vārda palīdzību. Cilvēki bieži vien meklē psihoanalītiķa palīdzību tad, kad citi, īslaicīgi ārstēšanas kursi vai medikamenti, ir izrādījušies bezspēcīgi. Freida idejas veicināja tādu jaunu psiholoģijas virzienu rašanos kā Junga analītiskā psiholoģija, Ādlera individuālā psiholoģija, dažādas neofreidisma teorijas (Fromms, Hornija, Salivens). Līdzīgi kā mūsdienu fizika ir gājusi tālu uz priekšu, salīdzinot ar Ņūtona fiziku pirms vairākiem gadsimtiem, attīstījusies ir arī paša Freida radītā psihoanalīze. XX gadsimta otrajā pusē freidisms sazarojās virknē daudzveidīgu pieeju un teoriju - ego psiholoģija (Hartmans, Eriksons), objektattiecību teorijas (Klaina, Vinikots, Kouhuts, Boulbijs). Freida idejām ir bijusi liela ietekme uz Rietumu kultūru XX gadsimtā. No Freida ir ietekmējušies rakstnieki, dzejnieki un dramaturgi (piemēram, Bekets, Bretons, Borhess, Cveigs, Džoiss, Lourenss, Manns, Roberts Muzils), gleznotāji (piemēram, Bekmanis, Dalī, Klē, Miro, Pikaso, Poloks), kinorežisori (Hičkoks). Freids mainīja vārdu krājumu, ar kuriem cilvēki apraksta sevi un citus, arī tie, kas nav lasījuši neko no Freida darbiem 24 sējumos, zina Edipa kompleksu, peņa skaudību, kastrācijas trauksmi, falliskos simbolus, ego, id un superego, izstumtās atmiņas, seksuālo sublimāciju. Kāda ir Freida patiesā ietekme uz mūsdienu psiholoģiju? Izņemot Darvinu, ne ar vienu domātāju gadsimtu mijā nav bijis saistīts tik daudz strīdu kā ar Freidu. Kritika aptver plašu jautājumu loku - no Freida teorijas satura līdz viņa kokaīna atkarībai un attiecībām ar savām pacientēm. Daudzie kritiĶi Viens no ietekmīgākajiem mūsdienu psihologiem Drū Vestens (Drew Westen, Psychology: Mind, Brain, & Culture, 1998) piekrīt, ka Freida teorija ir novecojusi un arhaiska, bet uzskata, ka Freida mantojums turpina pastāvēt virknē ideju. Vestens ir pārliecināts, ka ir pietiekami daudz zinātnisku pierādījumu nozīmīgām Freida atziņām: neapzinātu psihisko procesu pastāvēšana, bērnības konfliktu nozīme, stabilu personības iezīmju veidošanās bērnībā, bērnībā izveidojušos priekšstatu par attiecībām ar citiem cilvēkiem ietekme uz attiecībām pieaugušā vecumā u.c. Vestenam oponē Kalifornijas universitātes profesors, kognitīvo procesu pētnieks Džons Kilstroms (John F.Kihlstrom), kurš uzskata, ka no zinātnes viedokļa klasiskā Freida psihoanalīze ir mirusi gan kā psihes teorija, gan kā psihoterapijas metode. Nav empīrisku pierādījumu, kas apstiprinātu kādu no Freida apgalvojumiem, vai pierādījumu tam, ka psihoanalīze ir efektīvāka nekā citi psihoterapijas veidi. Nav pierādījumu, ka rezultāti tiek sasniegti ar to mehānismu (transference, katarse) palīdzību, kurus paredz Freida teorija. Kilstroms noraida iebildi, ka Freida teorija un metodes bija adekvātas tā laika Eiropas kultūrai XIX un XX gadsimtu mijā, lai arī tās nav atbilstošas mūsdienām. Pēc viņa domām, jaunākie vēsturiskie pētījumi parāda, ka Freids kļūdaini interpretēja faktus, atrazdamies savu maldīgo bezapziņas konfliktu un infantilās seksualitātes ideju varā. Freida idejas nebija vienkārši sava laika produkts, tās bija maldinošas un kļūdainas jau tad, kad viņš tās publicēja (Freud Still Alive? No, Not Really, 2003). Lai arī Freidam ir bijusi milzīga ietekme uz XX gs. kultūru, Kilstroms uzskata, ka viņš ir bijis lieks balasts XX gs. psiholoģijai. Plašie temati, par kuriem raksta Vestens, ir bijuši psiholoģijā jau pirms Freida vai arī radušies nesen bez Freida ietekmes. Labākajā gadījumā Freids psihologos var izraisīt tikai vēsturisku interesi. Viņu ir labāk pētīt kā rakstnieku filoloģijas un literatūras katedrās, nevis kā zinātnieku psiholoģijas katedrās. Patiešām, 1928.gadā Freids tika nominēts Nobela prēmijai literatūrā, ko gan viņš nesaņēma. Toties 1932.gadā viņam tika piešķirta Gētes balva literatūrā. Psihologi, pēc Kilstroma domām, var iztikt bez Freida. Zinātnes filosofu nostāja ir vēl noraidošāka. Jau Karls Popers savā pazīstamajā darbā Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki (The Open Society and Its Enemies, 1945) norāda, ka psihoanalīze ir pseidozinātne, jo tās atziņas nav atspēkojamas (falsificējamas). Piemēram, ja Freids apgalvo, ka visi zēni bērnībā pārdzīvo Edipa kompleksu, tad būtu jābūt kādai iespējai arī atspēkot šo apgalvojumu. Par pierādījumu Edipa kompleksa pastāvēšanai psihoanalītiķi uzskata bērnības atmiņas par attiecībām ar vecākiem. Ja šādās atmiņās Edipa komplekss neatspoguļojas, saskaņā ar Freida teoriju tas ir izstumts no apziņas. Tātad jebkurā gadījumā tiek konstatēts, ka šis komplekss pastāv, un pretējo pierādīt nemaz nav iespējams. Līdzīgā veidā ir formulēti arī citi Freida teorijas pieņēmumi, līdz ar to tie nav atspēkojami, saskaņā ar Poperu - nezinātniski. Viens no niknākajiem Freida kritiķiem ir zinātnes filozofs, Pitsburgas universitātes (ASV) profesors Ādolfs Grīnbaums. Ja tiek apgalvots, ka notikums X izraisa citu notikumu Y, tad gan X, gan Y ir jābūt identificējamiem. Freida teorija piedāvā lielumus, piemēram, izstumtos neapzinātos konfliktus, kā cēloņus, kas nav tieši novērojami. Par tiem var spriest vienīgi pēc to izraisītās uzvedības, piemēram, neirozes. Analītiķis nesaka: "Šis ir neapzinātais cēlonis (no apziņas izstumtais konflikts), un šī ir tā radītā uzvedība (neiroze)", bet gan: "Šī ir uzvedība (neiroze), tātad ir jābūt neapzinātam tās cēlonim (konfliktam)." Līdz ar to Grīnbaums secina, ka ne Freids, ne kāds no viņa sekotājiem nekad nav spējuši pierādīt savus apgalvojumus par noteiktu cēloņsakarību pastāvēšanu, piemēram, starp izstumtajām atmiņām un neirozēm. Pēc viņa domām, neviena no Freida izvirzītajām hipotēzēm nekad nav guvusi vērā ņemamu apstiprinājumu (Validation in the Clinical Theory of Psychoanalysis, 1993). Freids pats ir radījis drošu aizsardzību pret jebkuru kritiku. Tā tiek skaidrota viņa paša teorijā kā "pretestība", pati pretestība kalpo par pierādījumu Freida argumentu patiesumam. Psihoanalīzes sekotāji un piekritēji analizē savu kritiķu motivāciju pašas kritizētās teorijas ietvaros (piemēram, psihoanalīzes argumentu uzskatīšana par nepieņemamiem - "izstumšana", vēršanās pret Freidu - neatrisināts "Edipa komplekss" u.tml.). Vai atmaksājas? Daudzi Freida aizstāvji izmanto argumentu, ka psihoanalīze ir īpaša - "hermeneitiska" zinātne un tai nav piemērojami tradicionālās empīriskās zinātnes kritēriji. Psihoanalīzes kā hermeneitiskas zinātnes uzdevums ir izprast un skaidrot cilvēka psihi un uzvedību, nevis izvirzīt empīriski pierādāmus apgalvojumus. Tiek uzskatīts, ka psihoanalīze ir interpretatīva zinātne un tajā, tāpat kā, piemēram, vēsturē, kauzālās sakarības nevar tikt pārbaudītas (validizētas) ar tādām metodēm, kas tiek izmantotas fizikā un citās dabaszinātnēs. ASV viens no galvenajiem faktoriem psihoanalīzes popularitātes krituma faktoriem bija apdrošināšanas kompāniju attiekšanās apmaksāt psihoanalītiskās terapijas rēķinus (vairāk nekā 2000 USD mēnesī, vidēji psihoanalīzes kurss ilgst 4-5 gadus), jo vairāk tāpēc, ka trūkst pierādījumu šādas terapijas efektivitātei. Terapijas efektivitāte parasti tiek noteikta, izmantojot kontroles grupu - pacienti ar konkrētu diagnozi, kuri tiek ārstēti ar noteiktas metodes palīdzību, tiek salīdzināti ar pacientiem, kuriem ir tāda pati diagnoze, bet kuri tiek ārstēti ar citu metožu palīdzību vai netiek ārstēti vispār. Šādas klīniskas pārbaudes ir parādījušas, ka psihoanalīzes rezultāti būtiski neatšķiras no spontānas izveseļošanās rezultātiem vai rezultātiem, kas iegūti ar citām ārstniecības metodēm. Līdz ar to jautājums par psihoanalīzes efektivitāti paliek atvērts. Psihoanalītiskā terapija lielā mērā ir balstīta uz no apziņas izstumto atmiņu pastāvēšanu, kas ir pretrunā ar priekšstatiem par atmiņas funkcionēšanu mūsdienu psiholoģijā. Atmiņa nedarbojas kā audioieraksts vai videoieraksts, kurā tiek fiksēts viss notiekošais un ko nepieciešamības gadījumā var "pārtīt" atpakaļ. Atmiņa ir rekonstruktīva un dinamiska. Cilvēki konstruē savas atmiņas atkarībā no situācijas un savām vēlmēm. Tieši izstumto atmiņu teorija XX gs. 90.gados smagi iedragāja freidisma reputāciju Rietumos. 1984.gadā Džefrijs Mesons (Jeffrey Masson) savā grāmatā The Assault on Truth apgalvoja, ka fundamentālais psihoanalīzes princips par infantilās seksualitātes izstumšanu ir balstīts uz patiesības slēpšanu un meliem. Freids sākotnēji esot bijis pārliecināts, ka pieaugušu cilvēku neiroze ir sekas seksuālai izmantošanai bērnībā, bet, lai nešokētu tā laika sabiedrību un neapdraudētu savu zinātnieka karjeru, vēlāk atteicies no šīs idejas. Tā vietā Freids esot izvirzījis tagad pazīstamo pieņēmumu par edipālajām fantāzijām. Pēc šīs grāmatas iznākšanas ASV un dažās citās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, uzplauka tā sauktā atgūto atmiņu terapija (recovered memories therapy). Tā sauktie terapeiti aktīvi iedrošināja savus klientus "atcerēties"ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus bērnībā. XX gs. 90.gados tūkstošiem cilvēku ASV un Lielbritānijā, pateicoties "atgūto atmiņu terapijai", sāka apgalvot, ka bērnībā ir cietuši no vecāku un citu ģimenes locekļu seksuālās uzmācības, bet šīs atmiņas bijušas izstumtas no apziņas. Šo terapeitu spiediena dēļ cilvēki sāka sacerēt visneiedomājamākos stāstus par izvarošanām, sātaniskiem rituāliem, kanibālismu u.tml., ko viņi ir pārdzīvojuši bērnībā, tad aizmirsuši, bet tagad ar terapeita palīdzību "atcerējušies". Balstoties uz šiem apgalvojumiem, tika izjauktas daudzas ģimenes, tēvi un mātes tika apvainoti seksuālās darbībās ar saviem bērniem. Frederiks Krūvzs (Frederick Crews, The Memory Wars: Freud's Legacy in Dispute, 1995) šajā šarlatāniskajā praksē vaino tieši Freidu, uzskatot, ka tā ir Freida teorijas un prakses turpinājums. Freids izvirzīja virkni nepamatotu pieņēmumu, kas tieši apstiprina "atgūto atmiņu" ideju: izstumšana ir cilvēka normāla atbilde uz traumu; bērnības iespaidi rada ilgtermiņa atmiņas, kas var tikt akurāti izgūtas gadu desmitiem vēlāk; pieauguša cilvēka psiholoģiskās problēmas var tikt droši saistītas ar konkrētiem aizmirstiem bērnības notikumiem; simptomi ir "atmiņas", kas ļauj iegūt visu informāciju par to izcelsmi; atmiņu izgūšana ir nepieciešama, lai atbrīvotos no simptomiem. Pēc Krūvza domām, tieši Freids arī praktizēja "atgūto atmiņu terapiju" vissliktākajā tās variantā, un mūsdienu psihoanalītiķi ir pilnībā pārņēmuši šo praksi. PopkultŪras mĪti Freida idejas ir iespaidojušas arī joprojām sabiedrībā cirkulējošo mītu par iespēju ar zemsliekšņa jeb subliminālo ziņojumu palīdzību iespaidot cilvēka rīcību (24.kadrs). Latvijā daudzi cilvēki joprojām ir pārliecināti, ka iespējams ietekmēt uzvedību ar informācijas palīdzību, kas tiek uztverta neapzināti. Zemapziņā uztvertie ziņojumi ir vārdi vai attēli, kas netiek uztverti apzināti, bet it kā ietekmē cilvēku uzskatus, attieksmes un uzvedību. Tiek uzskatīts, ka šādus paņēmienus plaši izmantojot TV, tiek minētas arī kinofilmas, piemēram, Aplis, kurās tiek izmantoti zemsliekšņa ziņojumi. Zemsliekšņa uztvere kā cilvēku "zombēšana" ir aprakstīta Aleksandras Mariņinas romānos un redzama pēc viņas darbiem uzņemtajos seriālos. Pēdējā laikā Latvijā plaši reklamētā svešvalodu apguves metode Quick Teacher piedāvā izmantot divdesmit piektā kadra principu, kas esot plaši aprakstīts populārajā un zinātniskajā literatūrā, un apgūt svešvalodu dažos mēnešos. 1957.gadu vidū amerikāņu reklāmas speciālists Džeimss Vikerijs (Vicary) apgalvoja, ka ir slepus iemontējis kinofilmā kadrus ar uzrakstiem "Esi izsalcis, ēd popkornu!", "Esi izslāpis, dzer kokakolu!", kas ekrānā bija redzami 1/3000 sekundes. Kokakolas pārdošana esot palielinājusies par 18%, bet popkorna - par 58%. 1973.gadā nāca klajā Vilsona Keja (Wilson Bryan Key) grāmata Zemsliekšņa pavedināšana (Subliminal Seduction), kas pasludināja, ka zemsliekšņa ietekmēšanas tehnikas plaši tiekot izmantotas reklāmā. Tas izraisīja skandālu Rietumu sabiedrībā, un subliminālās reklāmas izmantošana XX gs. 70.gados tika aizliegta ASV, Austrālijā un Lielbritānijā. Neraugoties uz aizliegumiem izmantot subliminālos ziņojumus reklāmā, to plaši sāka izmantot dažādos psiholoģiskās pašpalīdzības līdzekļos. Pārdošanā nonāca dažādi audio un videoieraksti, kas palīdz paaugstināt pašcieņas līmeni, uzlabot atmiņu, samazināt lieko svaru, kontrolēt negatīvās emocijas, paaugstināt seksualitāti, pārvarēt seksuālas vardarbības rezultātā gūtās traumas. Vikerija eksperiments vēlāk izrādījās mistifikācija. Viņš pats atzinās, ka ir sagrozījis un pārspīlējis iegūtos rezultātus, citi pētnieki konstatēja, ka Vikerija minētajā kinoteātrī šādi eksperimenti patiesībā nav notikuši, Vikerijs ir izmantojis krāpniecību, lai palielinātu savas marketinga konsultācijas firmas popularitāti. Zemsliekšņa uztveres ietekme uz cilvēka motivāciju un uzvedību nav apstiprinājusies nevienā pētījumā. Vēl 1992.gadā ASV Nacionālā zinātņu akadēmija un Britu Psihologu asociācija nonāca pie slēdziena, ka subliminālajiem pašpalīdzības ierakstiem nav nekādas psihoterapeitiskas vērtības, to šķietamo efektivitāti izskaidro "placebo" efekts. Atsevišķi pētījumi laboratorijas apstākļos parāda neapzināti uztvertās informācijas īslaicīgu ietekmi uz atmiņu un spriedumiem. Eksperimenta laikā cilvēki no piedāvātā saraksta spēj vieglāk iegaumēt tos vārdus, kas viņiem ļoti īsu laika sprīdi (dažas milisekundes) tika demonstrēti jau iepriekš, neapzināti uztvertie vārdi spēj ietekmēt piedāvāto argumentu izvēli u.tml. Šie efekti bija novērojami tikai stingri kontrolējama eksperimenta laikā, un tie neparādījās ārpus eksperimenta situācijas. Iespējams, ka šo pētījumu rezultāti masu informācijas līdzekļos tika skaidroti sagrozītā, pārspīlētā veidā, dodot tiem vēlamo sensācijas garšu - zombēšana! Latvijā mazpazĪstams Freids un viņa mācība nenoliedzami ir XX gs. pasaules kultūras daļa, bet vai tā tas ir Latvijā? Vai Latvijā ir rakstnieki, dzejnieki, dramaturgi vai mākslinieki, kuri būtu ietekmējušies no Freida? Gandrīz ikviens ir vismaz dzirdējis Freida vārdu, bet cik daudz cilvēku patiesībā zina par Freidu un viņa uzskatiem? Lielai daļai zināšanas par Freidu ir anekdošu līmenī, kurās Freids visbiežāk parādās kā "jokains, ar seksu apsēsts, vecs, bārdains žīds". Šad un tad parādās cilvēki, kuri dēvē sevi par "psihoanalītiķiem", šādu "psihoanalītiķu" pakalpojumi joprojām tiek piedāvāti zīlēšanas salonos un "netradicionālo psiholoģiju" centros. Freida pieminēšana un viņa ideju izmantošana Latvijā bieži vien ir visai komiska. Tā pirms dažiem gadiem medijos parādījās vietējo "psihoanalītiķu" secinājums, ka pie kūlas dedzināšanas pavasarī ķeras tie, kuru "zemapziņā gruzd" bērnībā pārdzīvotas traumas... Pirms Otrā pasaules kara latviski tika izdota tikai viena Freida grāmata (Trīs apcerējumi par seksuālo teoriju. Apgāds Ēra, 1935). Tā kā Freidu neatzina ne padomju vara, ne nacistu režīms, sākot no 1940.gada līdz pat 80.gadu vidum, Latvijā par Freidu un freidismu netika publicēts itin nekas. Šī gandrīz 40 gadus ilgušajā informācijas vakuuma dēļ Freida ietekme uz Latvijas kultūru ir minimāla, ja par to var runāt vispār. Arī pēc neatkarības atjaunošanas ir izdoti tikai daži un nebūt ne nozīmīgākie Freida darbi. Pašlaik Latvijā ir tikai daži cilvēki ar atbilstošu, ārzemēs iegūtu psihoanalītisku izglītību. Tomēr mēģinājumi izmantot Freida idejas ir plašāki, jo no vairāk nekā desmit Latvijā praktizētajiem psihoterapijas veidiem vismaz puses ir vairāk vai mazāk cieši saistīta ar Freidu. Neraugoties ar saikni ar Freidu, tās praktiski neizmanto freidisko terminoloģiju, līdz ar to atšķirībā no Rietumu sabiedrības Latvijā tā joprojām ir sveša. Populārākais vārds laikam būs "zemapziņa", un arī tas, runājot par Freidu, tiek lietots kļūdaini. Freids bija pret apzīmējuma "zemapziņa" (das Unterbewusste) lietošanu. Pēc viņa domām, tas pieļauj kādas citas apziņas, kas atrodas zem parastās apziņas, pastāvēšanu. Freida lietotais das Unbewusste latviski drīzāk ir tulkojams ar varbūt mazāk ierasto vārdu "bezapziņa". Neraugoties uz visu kritiku, gan pats Freids, gan viņa idejas joprojām ir ļoti populāras. Kādi ir iespējamie šīs popularitātes cēloņi plašākās aprindās? Psihoanalīze piedāvā saviem pacientiem "labu stāstu", kas ļauj raudzīties uz savu dzīvi kā likumsakarīgu notikumu attīstību, ļauj tajā saredzēt jēgu. Psihoanalīze vismaz pagaidām spēj aizpildīt "baltos plankumus" mūsu zināšanās par cilvēka psihi. Kā ir izteicies viens no ievērojamākajiem amerikāņu zinātnes žurnālistiem Džons Horgans (John Horgan), modernajai zinātnei joprojām ir problēmas ar psihes izskaidrošanu un viens no šo problēmu simptomiem ir tas, ka psihoanalīze šodien joprojām pastāv.