Globālais muzejs

Daži projekti bija veiksmīgi (piemēram, Bilbao), citi sagādāja daudz problēmu (Lasvegasa). Patlaban Solomona R.Gugenheima fonds, kas ir viena no spēcīgākajām un ietekmīgākajām mākslas struktūrām pasaulē, vada piecus Gugenheima muzejus - Ņujorkā, Venēcijā, Berlīnē, Bilbao un Lasvegasā. Fonds īsteno interesantākos izstāžu projektus, un tā darbība attīstās strauji. Tam arī pieder viena no labākajām XIX gs. beigu-XX gs. mākslas kolekcijām: Pikaso, Dali, Sezāns, Kandinskis, Boiss, Klē, Rotko, Poloks, Vorhols. Fondam ir enerģisks un uzņēmīgs direktors - Tomass Krenss, kas veicināja Gugenheima muzeja atpazīstamību ne tikai mākslas, bet arī visplašākajās aprindās. Virziens uz attīstību un paplašināšanos ir tieši viņa iniciatīva un mērķis, par ko Krensu bieži vien nežēlīgi kritizē. Viņam pārmet, ka viņa vadībā cienījamais Gugenheima muzejs zaudējis nevainojamo reputāciju un pārvērties par komercstruktūru, kuras svarīgākais uzdevums vairs nav mākslas vērtību saglabāšana, bet gan biznesa stratēģijas izstrādāšana un aktīvais mārketings. Krensam pārmet, ka viņš pārāk aizraujas ar Gugenheima muzeja jaunu filiāļu atklāšanas plāniem un ka viņa ekspansīvā politika jau nesusi fondam milzīgus zaudējumus. Sekojot Gugenheima piemēram, arī citi pasaules vadošie muzeji iesaistās kultūras globalizācijas procesos. Franciju pēdējās nedēļās pārņēmis skandāls, kas saistīts ar Luvras plāniem atklāt filiāli Abū Dabī - sabiedrība uzskata, ka aizskarts tās nacionālais lepnums. Vairāku franču muzeju vadītāji apgalvo, ka valsts "tirgo savus šedevrus" un nav spējīga aizsargāt nacionālo bagātību. Luvras muzeja nākotne Abū Dabī vēl nav gluži skaidra, bet Gugenheima fonda plāns ir zināms. 2011.gadā Abū Dabī atklās lielāko Gugenheima muzeju pasaulē, tā platība būs 32 000 m2. Celtniecības izmaksas tiek lēstas ap 400 miljonu dolāru. 31.janvārī arhitekts Frenks Gērijs iepazīstināja ar jaunā muzeja projektu. Gugenheima fondam ir plāni arī Baltijā - kopā ar Valsts Ermitāžu tas varētu realizēt kopīgo projektu Viļņā. Par Gugenheima fonda darbības stratēģiju un muzeju attīstības tendencēm Kultūras Dienai stāsta Solomona R.Gugenheima fonda korporatīvās attīstības direktors Eiropā un Tuvajos Austrumos Nikolass Iļjins. Kādas ir Gugenheima muzeja intereses Viļņā? Viļņas pašvaldība vērsās pie Gugenheima fonda vadītāja Tomasa Krensa ar sadarbības piedāvājumu. Jau notikušas abu pušu tikšanās Ņujorkā un Viļņā. Pilsēta vēlas izveidot pasaules līmeņa mākslas muzeju. Tā ir Viļņas mēra Artūra Zuoka iniciatīva, šo ideju atbalsta arī biznesa aprindas Lietuvā. Pilsēta cer uz mūsu padomu un varbūt arī uz sadarbību izstāžu programmu veidošanā. Pērn jauns mākslas muzejs KUMU atklāts Tallinā, Laikmetīgās mākslas muzejs top arī Rīgā, un Viļņa negrib atpalikt. Pārrunās piedalās arī Valsts Ermitāžas direktors Mihails Piotrovskis. Drīzumā plānots parakstīt trīspusēju līgumu starp Viļņas pašvaldību, Gugenheima fondu un Ermitāžu par projekta tehniski ekonomiskā pamatojuma sagatavošanu. Kā jūs redzat Gugenheima muzeja un Ermitāžas lomu šajā projektā - tas būs jūsu kopīgais muzejs? Vēl pāragri spriest, kas tas būs. Mēs pētīsim situāciju, izskatīsim iespējas. Mēs piedalīsimies šajā projektā, bet kā tieši - tas vēl nav zināms. Paredzēts, ka lielāko daļu var ieņemt Ermitāža, bet mums būs mazākā daļa. Daudz atkarīgs no tā, kādas telpas mums būs pieejamas. Ir dažādi sadarbības modeļi. Viļņā ir ideja attīstīt audiovizuālās mākslas segmentu, īpašu uzmanību pievēršot mākslinieku uzņemtajām filmām un filmām par mākslu. Mēs ļoti rūpīgi izskatām sadarbības piedāvājumus. Pie mums bieži vien griežas nekustamā īpašuma attīstītāji no Maskavas: "Mēs te būvējam rajonu Golden City, un mums pietrūkst tikai muzeja." Mums nekas cits neatliek kā teikt: vēlam jums veiksmi, visu labu! Mēs paši neesam īpašuma attīstītāji, mēs esam "mākslas satura" nodrošinātāji, tomēr mēs nevaram sadalīt savu kolekciju mazās daļiņās un visur to izrādīt, mēs koncentrējamies uz saviem pamatprojektiem. Mēs arī neesam monopolisti šajā jomā, pasaulē ir ļoti daudz labu muzeju - Ņujorkas Mūsdienu mākslas muzejs MoMA, Pompidū centrs, Madrides Prado un citi. Jaunu Gugenheima muzeju atklās Abū Dabī. Kāpēc izvēlējāties tieši šo pilsētu? Abū Dabī valdība visā pasaulē meklēja partnerus, kas būtu spējīgi palīdzēt viņiem attīstīt kultūras infrastruktūru, un viņi atnāca pie mums. Nav jau tā, ka mēs paši meklējam organizācijas, ar ko sadarboties. Mums ir ap simt piedāvājumu no dažādām pilsētām, muzejiem un institūcijām, kas vēlētos realizēt kopīgus projektus, mācīties no mums un izprast "Bilbao efekta" būtību. Gugenheima muzejs Bilbao tika uzcelts ekonomiski depresīvajā reģionā, tas bija Basku zemes valdības drosmīgais lēmums būvēt muzeju tieši tur, piesaistot izcilo arhitektu Frenku Gēriju. Viņa projektētā ēka kļuvusi par šedevru, kas pats par sevi piesaista uzmanību. Ekonomiskais efekts bija satriecošs. Muzeju atklāja 1997.gadā, un investīcijas tā celtniecībā atmaksājās trīs gados. Projekta izmaksas bija tuvu 200 miljoniem dolāru. Es nerunāju par operatīvās darbības izmaksām un investīcijām mākslas objektu iegādē, bet tik un tā finanšu rezultāts ir ļoti labs. Projekts tika finansēts no Basku zemes lokālās valdības budžeta. Muzeja parādīšanās veicināja reģiona attīstību, deva nopietnu grūdienu visai pilsētai. Līdzīgus panākumus gaida arī Abū Dabī. Tas ir lielākais no septiņiem emirātiem, kas demonstrē strauju ekonomisko izaugsmi. Tomēr Abū Dabī ir daudz mierīgāks par Dubaiju, kas ir otrais lielākais emirāts. Abū Dabī valdība pieņēma lēmumu investēt kultūrā, kas pozitīvi ietekmēs gan nākamo paaudžu intelektuālo līmeni, gan palīdzēs pilsētai kļūt par Tuvo Austrumu reģiona kultūras centru, kur lielu muzeju līdz šim faktiski nebija (milzīga kultūras centra izveidē emirāta valdība plāno ieguldīt 28 miljardus ASV dolāru - aut.). Kādas kultūras institūcijas tur vēl parādīsies? Blakus Gugenheima muzejam būs vēl trīs. Viens no tiem ir klasiskā tipa muzejs - kā Luvra, Ermitāža vai Ņujorkas Metropolitēna muzejs, tas būs veltīts vecajai mākslai. Šā muzeja projekta autors ir franču arhitekts Žans Nuvels. Vairāki pasaules muzeji ir ieinteresēti piedalīties šajā projektā: to vēlas gan Luvra, gan vēl četras nopietnas mākslas institūcijas - Ermitāža, Vīnes Mākslas vēstures muzejs, Madrides Prado un Stambulas Topkapi muzeji. Otrais būs Nacionālais šeiha Zajeda bin Sultana al Nahajana (bijušais AAE prezidents, kas miris 2004.gadā - aut.) muzejs, kas būs veltīts Abū Dabī vēsturei un tradīcijām. Trešais būs Jūrniecības muzejs, ko projektē japānis Tadao Ando. Pēc Zahas Hadidas projekta šajā rajonā taps izpildītājmākslu komplekss, kurā būs piecas zāles. Abū Dabī rīkos arī mākslas biennāli, tās vajadzībām uzcels 19 izstāžu paviljonus, ko projektēs 19 dažādi arhitekti. Tie visi būs pasaules līmeņa meistari. Pilsētā tiks atklātas ne tikai kultūras, bet arī izglītības iestādes. Jēlas universitāte plāno izveidot Abū Dabī savu struktūrvienību, kur varēs studēt mūziku, dizainu, arhitektūru un mākslu. Tur jau darbojas Sorbonas universitātes filiāle, kas piedāvā pilnu trīs gadu mācību programmu un izsniedz savu diplomu. Tās ir ļoti nopietnas aktivitātes, nevis vienkārši bagātnieku spēlītes. Te nav runa tikai par muzejiem, kas būtu izolēti no citiem pilsētas rajoniem, tā ir plānveidīga, pārdomāta attīstība. Kādi ir jūsu nosacījumi muzeja atvēršanai? Vietējās varas iestādēm pašām jānodrošina muzeja celtniecības un kolekcijas veidošanas finansējums. Gugenheima fondam ir liela mākslas kolekcija, tomēr sadalīt to starp visiem mūsu muzejiem nav jēdzīgi. Katrā muzejā jābūt savai ilgtermiņa attīstības programmai, kas paredzētu arī mākslas darbu iegādi. Mums ir svarīgi, lai katra filiāle būtu neatkarīga, tomēr lai tās varētu koordinēt savu izstāžu politiku. Nopietnas izstādes izmaksā ļoti dārgi. Ja veidojam izstādi, kas veltīta 5000 gadu ilgajai Ķīnas mākslas vēsturei, vai krievu mākslas retrospekciju, kas aptver 800 gadu periodu, mums ir izdevīgi rādīt šo izstādi dažādās pilsētās un mēs varam samazināt savus izdevumus. Piemēram, vērienīgo krievu mākslas izstādi Russia! varēja apskatīt Ņujorkas Gugenheima muzejā un pēc tam arī Bilbao - kopējais apmeklētāju skaits sasniedza miljonu. Ja muzeja izveidi finansē vietējā valdība, kāds ir jūsu ieguldījums šajā projektā? Mūsu know-how un kompetence. Mēs rīkosim izstādes un kultūras apmaiņas programmas, mēs vadīsim šo muzeju. Tomass Krenss ir Abū Dabī valdības konsultants visos kultūras attīstības jautājumos. Mēs palīdzam veidot kontaktus, iepazīstinām viņus ar arhitektiem. Viņi ir gatavi to apmaksāt, viņi gūst lielus ienākumus no naftas ieguves. Abū Dabī valdībai ir lieli plāni nākamajiem 50-60 gadiem. Viņi grib ieguldīt līdzekļus ne tikai luksusa tirdzniecības centru celtniecībā. Patlaban viņi var atļauties investēt kultūrā tik daudz, kā neviena cita valsts. Tā ir ļoti ievērojama iniciatīva. Ne visi Gugenheima fonda projekti bijuši tik veiksmīgi kā, piemēram, Bilbao. Jums bija jāatsakās no ambicioza projekta Lasvegasā. Kādas kļūdas tur tika pieļautas? Mums bija divas izstāžu telpas Lasvegasā, ko projektēja Rems Kolhāss. Viena no tām, kas izrādījās neveiksmīga, bija pārāk liela un ambicioza, bet tā bija lieliska. Izstāžu rīkošana mums tur izmaksātu 10 miljonus dolāru gadā, un tas ir pārāk dārgi. Mēs atteicāmies no šīs telpas, bet mūsu otrā telpa, kas ir Gugenheima muzeja un Valsts Ermitāžas kopīgais projekts, Lasvegasā darbojas visai veiksmīgi. Tur notiek divas trīs izstādes gadā. Rems Kolhāss piedāvājis ļoti radikālu risinājumu: sienas šajā muzejā ir izgatavotas no nerūsējoša tērauda un gleznas piestiprina ar magnētiem. Vai jūs dzirdējāt par Rema Kolhāsa Laikmetīgās mākslas muzeja projektu Rīgā? Jā. Viņš ir izcils arhitekts, ļoti aktīvs. Viņš ir viens no retajiem, kas tiešām iedziļinās urbānās attīstības jautājumos, psiholoģijā un vēsturē. Viņš ir lielisks pasniedzējs. Viņa pieeja vienmēr ir analītiska, viņš allaž ievēro kontekstu. Jauno muzeju projektēšanu visā pasaulē - no Rīgas līdz Abū Dabī - uztic slaveniem arhitektiem. Vai muzejs mūsdienās var būt veiksmīgs, ja tā veidošanā nepiedalās kāda arhitektūras zvaigzne? Tā ir daļa no atrakcijas, jo īpaši tajās pilsētās, kas nav plaši pazīstamas kā tūristu ceļamērķis. Slavena arhitekta jaunbūve pati par sevi piesaista uzmanību. Tomēr tas nav noteicošais faktors, tā nav nepieciešamība. Muzeja telpai jābūt mūsdienīgai un izstāžu rīkošanai labi piemērotai, tad arī slavenības faktors nav tik svarīgs. Lielie vārdi maksā dārgi, ne visi var atļauties tos pieaicināt. Muzeja veiksme ir atkarīga no kolekcijas satura, izstāžu un izglītības programmas kvalitātes. Laba, intriģējoša arhitektūra ir pievienotā vērtība. Protams, ir patīkami, ja izdodas piesaistīt kādu Prickera balvas laureātu, bet tas nebūt nav veiksmes stāsta galvenais nosacījums. Kaut gan tāda tendence pastāv, cilvēkiem jau patīk visi šie lielie vārdi. Cita tendence ir lielo korporāciju un uzņēmēju iesaistīšanās muzeju procesā. Pērn savu laikmetīgās mākslas muzeju Venēcijā atklāja franču miljardieris Fransuā Pino: pārvērst pili Palazzo Grassi par muzeju viņam palīdzēja Tadao Ando. Luksusa preču ražošanas grupa Moet Hennessy Louis Vuitton (LVMH) līdz 2010.gadam atvērs Frenka Gērija projektēto muzeju Parīzē. Daudzi, kas to var atļauties, grib būt tuvāk mākslai, vai ne tā? Kultūra ir dzīvesstila būtiska sastāvdaļa. Lielie modes zīmoli - Prada, Gucci, LVMH - ir saistīti ar mākslu. Robežas starp modi, dizainu, arhitektūru un laikmetīgo mākslu izplūst. Turīgi cilvēki, kas tērē daudz naudas apģērbam, iegādājas dārgas mēbeles, interesējas par dizainu. Viņiem vairs nepietiek izbraukt ar jahtām Vidusjūrā, viņiem vajadzīga kultūras "iesūkšana". Viņiem sagādā baudu rīcība arī mākslas jomā. Tā kļuvusi īpaši aktuāla pašreiz, kad kultūras projekti Eiropā saņem arvien mazāk subsīdiju no valsts vai pašvaldības budžetiem. Privātpersonu vai privātuzņēmumu loma pieaug, tie kļūst aktīvāki mākslas projektu atbalstīšanā, svarīga ir arī sadarbība starp privāto un sabiedrisko sektoru. Muzeji netiek celti tikai bagātiem cilvēkiem, bet, ja bagātie var izveidot muzeju vai galeriju, kas būs atvērta plašākai sabiedrībai, tas ir apsveicami. Pēdējos gados Gugenheima muzeja vadībai adresēta asa kritika: jūs apsūdz pārmērīgā komercializācijā un pat muzeju darbības principu devalvācijā. Tiek uzskatīts, ka izstāde par motocikliem un Džordžo Armani retrospekcija nav pelnījušas vietu kādreiz tik cienījamā Ņujorkas Gugenheima muzejā. Kā pamatojat savu stratēģiju? Ko varat teikt, lai sevi attaisnotu? Jā, jā, par mums mēdz runāt kā par McDonalds tīklu. Žurnālisti, nevēloties iedziļināties lietas būtībā, vienkārši atkārto to, kas par mums rakstīts The New York Times vai The Wall Street Journal. Bet iedziļināties tiešām būtu lietderīgi. Gugenheima muzejs ir zīmols, kas strauji attīstījies pēdējos 20 gados. Tas ir labi zināms visā pasaulē. Tas piesaista daudzu personību un organizāciju uzmanību, kas vēlas sadarboties. Mēs gribam būt globālā kultūras institūcija - tāda ir mūsu stratēģija. Patlaban esam vienīgā starptautiskā muzeju organizācija pasaulē. Mēs gribam būt pārstāvēti Tālajos Austrumos, tieši tur tagad notiek svarīgākie procesi. Mēs būsim Tuvajos Austrumos - Abū Dabī. Tālāk sekos Dienvidamerika. Tomēr mēs neplānojam atvērt muzejus visur kur, jo nespēsim tos efektīvi vadīt un kontrolēt. Tie paši cilvēki, kas mūs visskaļāk kritizē, jau iet mūsu pēdās. Pompidū centrs atklāj filiāli Šanhajā. Luvrai ir desmit gadu sadarbības līgums ar High Museum of Art Atlantā. Par izstāžu programmu varu teikt, ka Armani retrospekcija, kas bija veltīta viņa stila un mākslinieciskās valodas attīstībai 30 gados, bija ļoti populāra. Mēs rīkojam izstādes nevis mākslas kritiķiem, bet cilvēkiem. Publiku neviens nepiespiež apmeklēt muzejus, cilvēki iet, kur viņiem ir interesanti. Mūsu izstāde par motociklu dizaina attīstību 120 gados bija tikpat veiksmīga, tā piesaistīja ļoti dažādu auditoriju, nāca arī baikeri ādas biksēs. Arī Ņujorkas Metropolitēna muzejā tika rīkotas izstādes par modi, tur ir nodaļa, kas veltīta modes vēsturei. Varbūt šo izstāžu laikā mūsu informācijas kampaņa nebija pareiza, ja radās šie pārpratumi. Kā jūs vērtējat muzeja panākumus? Pēc apmeklētāju skaita, un mums šie rādītāji ir ļoti labi. Kā atrast līdzsvaru - būt nopietnai mākslas struktūrai, kas piedāvā kvalitatīvu un interesantu izstāžu programmu, un tai pašā laikā būt arī komerciāli veiksmīgai? Kultūra arī ir izklaides industrija, bet tā ir intelektuālā izklaide ar izglītojošu funkciju. Tā vairs nav tikai senlietu konservācija un nacionālo dārgumu saglabāšana. Tas viss, protams, paliek, un mums ar cieņu ir jāizturas pret pagātni, bet pasaule attīstās. Muzeji ilgu laiku bijuši aizvadītā gadsimta struktūras: pilis, lielas kastes, kas piepildītas ar mākslu. Tagad ir jāskatās uz priekšu, jāmeklē jaunas mākslas izrādīšanas iespējas, un Gugenheima muzejs to arī dara. Pārāk akadēmiskas izstādes nevar uzrunāt lielas skatītāju masas, bet mums ir nopietna intelektuālā bāze. Muzejā strādā kuratori, kas veido un plāno jaunas izstāžu programmas. No viņu idejām tiek realizēti tikai 20 procenti, pārējais paliek sapņos. Iemesli tam var būt dažādi: neizdodas piesaistīt finansējumu vai projekti nav pietiekami intelektuāli saistoši. Cilvēki un viņu ieradumi mainās, laikmetīgā māksla tam arī pielāgojas. Māksla kopumā ir nepieciešama - cilvēkiem joprojām ir vajadzīga mūzika, viņiem XXI gadsimtā ir vajadzīga arī māksla. *** NIKOLASS IĻJINS Dzimis 1944.gada 10.septembrī Parīzē Mācījies Francijā un Lielbritānijā Strādājis tūrisma biznesā un Vācijas aviosabiedrībā Lufthansa, kur vadīja sabiedrisko attiecību nodaļu un izveidoja kultūras projektu sponsorēšanas programmu Kopš 1997.gada strādā Solomona R.Gugenheima fondā Vairāku izstāžu iniciators un organizētājs. Piedalījies M.Šagāla, V.Kandinska, I.Repina izstāžu rīkošanā Eiropā un ASV. Vērienīgās krievu avangarda izstādes Lielā utopija iniciators, kas tika izrādīta Frankfurtē, Amsterdamā, Ņujorkā un Maskavā Organizējis krievu mākslas retrospekciju Russia! Gugenheima muzejos Ņujorkā un Bilbao, kā arī jauno Krievijas mākslinieku izstādi Modus R. Krievu formālisms šodien, kas tika izrādīta Art Basel Miami Beach mākslas gadatirgū 2006.gada nogalē Izdevis fotoalbumu Odessa Memories, bijis grāmatas Pārdotie Krievijas dārgumi līdzautors