Grāmatas Par Rīgas mūziku un kumēdiņu spēli fragments

Zināms, ka Anglija ir teātra zeme,un var jautāt, kāpēc šie angļi nav palikuši tur, kur viņu valodusaprot, bet braukuši uz turieni, kur angļu valoda vēl bijusi lielsretums. Būtiskākais iemesls angļu teātra trupu ceļošanai bijaAnglijā pašā: pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, jau XVIgadsimta pirmajā pusē bez darba palikušie pārpludināja ceļus unpilsētas un nereti mēģināja nopelnīt, rādīdami dažādus kumēdiņus:kaut ko no akrobātikas, kaut ko no mūzikas, jokiem, īsām komiskāmspēlēm. Londonas maģistrāts visbeidzot nekārtību radītājus untautas naudas izspiedējus nolēma ierobežot; 1576.gadā publicētsaizliegums spēlēt atklātībā. Ja nu kāds dižciltīgais gribētu redzētteātri, tad viņam nāktos algot sev spēlētājus pašam. Komediantugrupām neatlika nekas cits, kā doties meklēt laimi, veiksmi unpeļņu ārpus Londonas, bet vēlāk - ārpus valsts. Pret teātraspēlēšanu iestājās arī baznīcas pārstāvji: izmantojot seno baznīcastēvu - Tertuliāna Kartāgā (III gs.) un bīskapa HrisostomaKonstantinopolē (V gs.) - uzskatus, teātri dēvēja par "izlaidībuģimnāziju" un "velna baznīcu". Teātra piekritēji, kuru netrūka arībaznīcas kalpotāju vidū, savukārt varēja atsaukties uz Akvīnas Tomu(XIII gs.), kas bija atzinis: nelielās devās teātris dod cilvēkadvēselei nepieciešamo atpūtu, tādējādi tam ir dievišķs uzdevums.Angļu kalvinisti, tā sauktie puritāņi, gāja teātra noliedzējupriekšgalā, un beidzot cīņas rezultāts bija puritāņiem labvēlīgs:1642.-1660.gadā Anglijā bija spēkā vispārējs teātra aizliegums. XVIgadsmita otrajā pusē trupās, kas Eiropas dažādās zemēs sevisaukušas par angļu komediantiem, patiešām spēlējuši angļi unholandieši; trīs trupu vadītāju vārdi no šiem angļiem jo biežiparādās un nozūd te vienas, te citas Eiropas pilsētas annālēs:Roberts Brauns, Johans/Džons Spensers un Džons Grīns. Pēdējais arsavu trupu bijis itin tuvu Rīgai: divas reizes Dancigā, no kurienesvēlāk ļoti daudzu komediantu ceļi vedīs uz Rīgu, - Džona Grīna ceļivarbūt vēl ne. Jau ap 1600.gadu angļi sāk uzvest izrādes vācuvalodā, tā ka ar saprašanu nekādu problēmu nav. Gan laikabiedriapgalvo, ka angļu komediantu uzstāšanās bijusi tik izteiksmīga, aržestiem, mīmiku, akrobātiku, dziedāšanu un instrumentu spēlipārpilna, ka valodas nesaprašana nemaz nav traucējusi. Turklātangļi nereti uzveduši publikai labi zināmus sižetus, teiksim, parpazudušo dēlu, par bagāto vīru un nabaga Lācaru vai citus. Teātrisgan, tāpat kā mūzika, esot universāla valoda, tomēr daudz labāk irto saprast nekā nesaprast vai pārprast. Kāpēc angļu komediantivisur izpelnās lielu ievērību? Neba nu tā iemesla dēļ, ka viņiemlīdzi ir dejotāji, akrobāti, ekvilibristi, paukotāji un jokuplēsēji, - pēdējos nereti sauc tautiskā vārdā Pickelhering.Iespējams, ka Pikelhērings nemaz nav angļu izdomājums, bet aizņemtsno vācu un flāmu meteņu spēlēm XV gadsimtā: tur par Pikelhēringusaukts vājš, izbadējies āksts, kas gavēņa laikā drīkst ēst vienīgizivis; viņa pazīšanās zīme esot bijusi sālīta siļķe (Hering vācuval. - siļķe). Bet dažādu kūleņu metēju, ākstu, voltižētāju, virvesdejotāju jau nekur nav trūcis, tātad angļu panākumu noslēpums ircitur. Izrādās, ka viņi ne vien izklaidējuši publiku ar trikiem,bet spēlējuši īstas izrādes: gan vēsturiskas drāmas par patiesiemnotikumiem, teiksim, Mārlova traģēdijas par 1572.gada Bērtuļa naktiParīzē vai karaļa Anrī III nogalināšanu 1589.gadā, gan īpašiasiņainas drāmas, kurās nav tieša vēsturiska notikumaatspoguļojuma; to tipisks piemērs ir T.Kida Spāņu traģēdija:pazemes gari, pakāršanas, vājprātības un vispārēja asinspirts iršīs traģēdijas saturā. Arī Šekspīra Hamletu varētu piepulcināt šaigrupai, kā arī sižetus no Bībeles, kur Pazudušais dēls, Ādams unIeva un tamlīdzīgi motīvi bija populāri jau skolu drāmās. Pazudušādēla sakarā izteikts pieņēmums, ka Angļu komēdiju un traģēdijuizdevumā (1620) ievietotās lugas autors droši vien pazinis BurkardaValdisa 1527.gadā Rīgā rakstīto un uzvesto Meteņu spēli.