GREIZSIRDĪBAS LAPA

Greizsirdība vieglā formā savā ziņā ir veselīgas izjūtas. Tajā brīdī var būt skumji vai bēdīgi, uzmanība, ko jūs varētu dabūt, tiek kādam citam, un jums ir jāpiestrādā, lai to dabūtu atpakaļ. Tas ir tāds kā stimuls kaut ko darīt. Cita lieta, ja šī greizsirdība ir ļoti liela - kad ir nevis sajūta, ka jāpiestrādā, bet gan pārņem izmisums, ka es neesmu neko vērts. Turklāt rodas sajūta, ka šis cilvēks ir mana personiskā lieta, ko man nemitīgi kāds cenšas atraut. Šāda greizsirdība izraisa dusmas, naidu un izmisumu, kas ir diezgan nepatīkami - gan pašam, jo tas ir mokoši, gan arī otram cilvēkam, kuru patiesībā neadekvāti situācijai apvaino. Un tad viņš ņem un iegāž jums pa ausi. Kurš būtu tas brīdis, kad greizsirdības dēļ jāgriežas pēc palīdzības pie speciālista? Kādu laiciņu pirms tā, kad iegāž pa ausi. Ja greizsirdība ir tikai nepatīkama izjūta, kas kaut kad uzplaiksnī un pāriet, tad nav jāiet pie speciālista. Palīdzība jāmeklē tad, kad greizsirdība pārvēršas par problēmu un savā ziņā cilvēku paralizē. Kad pārņem domas, ka tik atkal kaut kas nenotiek un ko tas atkal nozīmē. Kā rīkoties tam cilvēkam, uz kuru otrs ir greizsirdīgs? Ļoti labi, ja tas, uz kuru ir vērsta šī greizsirdība, tajā brīdī var būt stiprāks un aicināt greizsirdīgo mierīgi izrunāties. Savā starpā ir jārunā, lai saprastu, kas ar abiem notiek vispār. Tikai nevajag mēģināt pārliecināt, ka nekas nav noticis, jo, ja cilvēks jau ir aizdomīgs, pārliecinot viņš kļūs vēl aizdomīgāks. Jāpiedomā, kur slēpjas īstais nesaskaņu cēlonis, un jāmēģina izlīdzināt šo lietu, ja vajag. Varbūt nemaz nevajag un jāsaka sveiki un cauri. Es neticu situācijai, kad savstarpējās attiecībās viss ir ideāli un tam paralēli ir patoloģiska greizsirdība. Vai jaunībā cilvēki ir greizsirdīgāki? Tas tā varētu būt. Jaunībā cilvēks vēl nav sev noformulējis jautājumus, kas es esmu, kā es sevi redzu, kā saprotu savas vajadzības, savu brīvību un saistību ar citiem. Tas ir loģiski. Cilvēkam nav vēl pieredzes, kā šīs attiecības veidojas. Tādēļ sākumā iet mazliet juceklīgi - ir sajūta, ka cilvēks, kurš man patīk, man arī pieder. Šis «viņš man pieder» liecina par zināmu neskaidrību, kas esmu es un kas ir tas otrs. Kā tas ir, ka mēs esam kopā, bet tomēr katrs par sevi. Kā ir būt saistītam un reizē brīvam. It kā pretējas lietas, bet paradokss ir tāds - jo brīvāks tu esi, jo vieglāk ir saistīties. Un otrādi, jo nebrīvāks pats sevī, jo grūtāk saistīties. Tad tās vairs nav normālas sajūtas, bet tādas kā striķis, kā pielipšana. Šim posmam saprātīgi jāiet cauri, domājot, ko es gribu, kā gribu sevi saredzēt kontekstā ar otru cilvēku un ko gribu no viņa sagaidīt. Kas ir greizsirdīgāki - vīrieši vai sievietes? Es negribētu vispārināt savu pieredzi, bet man pašai strādājot gadījies satikt vairāk greizsirdīgu vīriešu nekā sieviešu. Sakarā ar pieredzes atšķirībām sievietei jau no dabas ir ieprogrammēts, ka viņa ļoti koncentrējas uz savstarpējām attiecībām. Tāpēc sieviete vairāk piedomā un cenšas saprast savas izjūtas. Vīrietis tik daudz par savstarpējām attiecībām nedomā, vismaz no dabas ne, bet, ja ir pietiekoši saprātīgs, agri vai vēlu, protams, sāk par to domāt. Tas ir cilvēcīgi, bet vīrietis no dabas ir vairāk privātīpašniecisks. No šā aspekta raugoties vīrieši ir vairāk greizsirdīgi. Cik ilgā laikā var tikt galā ar neveselīgo greizsirdību? Tas atkarīgs no tā, kas tā par greizsirdību. Tā var būt veselīga; smagāka nekā veselīga, bet ne pārāk slimīga; un greizsirdība kā viena no diezgan nopietnu psihisku traucējumu izpausmēm. Tās ir tā saucamās paranojālās idejas - idejas pilnas ar aizdomām, kas nav balstītas īstenībā. Paranojālās greizsirdības ārstēšana aizņem trīs četrus gadus. Ja greizsirdība ir dabiskas jūtas, bet tikai smagākā formā - vajadzīgs būs īsāks laiks. Piemēram, ja bērnībā greizsirdības jūtas (pret māsām, brāļiem) bijušas apspiestas, tad, sākoties partnerattiecībām, tās nāk ārā ar pārāk lielu tvaiku. Cilvēki bieži vien domā: atnākšu pie psihologa, viņš man pateiks, kā darīt, un es būšu laimīgs. Tā nenotiek. Padomus var dot tikai pats sev. Rasma un Andris Lasmaņi, ģimenes ārsti, nosvinējuši sudrabkāzas R.: Pie mana vīra uz vizītēm nāk dažāda vecuma dāmas, viņš ir ļoti laipns pret tām, vēlu nāk mājās (darbs bieži ir līdz pusvienpadsmitiem vakarā), taču man ir laimējies - nav dots pamats nopietnai greizsirdībai. Drīzāk esmu greizsirdīga uz viņa darbu kopumā. A.: Es gan esmu bijis stipri greizsirdīgs. Rasmai jaunībā bija liela piekrišana, vēl nebijām precējušies, un viņa aizbrauca ekskursijā ar plostu ar kaut kādiem svešiem čaļiem... R.: Jā, atceros to braucienu: tā bija veca slēpotāju kompānija, ap 20 cilvēku, plosts bija uz lielajām traktora riepām, aizņēma visu Gauju... Nelikās, ka tur ir pamats greizsirdībai. Tomēr katrai sievietei ir patīkami, ka viņa kādam nav vienaldzīga, ka kāds viņu pavada ar skatienu. Laulībā greizsirdībai jābūt objektīvai. Man nevar būt pilnīgi vienalga, vai Andris atnāk vai neatnāk, vai kaut kur brauc vai ne. Taču, ja es pārspīlētu savu greizsirdību, jau sen būtu janosirmo. Ilze Melgalve, Latvijas Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācijas Papardes zieds direktore Tautā saka - lai būtu īsta mīlestība, jābūt kaut mazliet greizsirdīgam. Domāju, cilvēki mēdz būt greizsirdīgi tad, ja viņi nav droši par savu vietu kāda dzīvē. Ja trūkst mīlestības vai uzmanības. Greizsirdība cilvēku grauj, nevis viņam palīdz. Viņš apzinās, ka ir griezsirdīgs, bet neko nevar darīt. Godīgi sakot, neesmu jutusi, ka kāds būtu uz mani vai manis dēļ ļoti greizsirdīgs. Pati? Jā, esmu tā jutusies, nesaskatot stabilitāti attiecībās. Nevis, noskaidroju patiesību, bet mazākajās niansēs saskatīju kaut ko aizdomīgu. Mani tas nomocīja. Draudzenei savukārt bija ļoti greizsirdīgs puisis. Tās bija nemitīgās scēnas: «Tu uz kādu ne tā paskatījies, ne tā pasmaidīji...» Protams, tās attiecības izjuka. Jaunieši par šīm lietām zvana arī uz Papardes Zieda uzticības telefonu. Kopā izveidojām brošūru Laimīgas attiecības. Tur aprakstītas piecas situācijas. Piemēram, kāds otrā mēģina radīt greizsirdību, lai viņu noturētu. Tas ir vēl muļķīgāk. Nātans Barkāns, rabīns. Ķēniņš Zālamans ir teicis: «Jo stipra kā nāve ir mīlestība, kā elle nežēlīga ir greizsirdība.» Īstenībā jau greizsirdība piemīt gan mīlestībai, gan naidam. Taču tāpat kā grūti noteikt, kurā brīdī tā ir aizraušanās, kurā - mīlestība, tāpat grūti nošķirt, kad tā ir greizsirdība, kad - egoisms, kad - kaut kas cits. Es esmu ļoti greizsirdīgs. Mana dzimtene ir Latvija, bet tēvu zeme - Izraēla, un esmu greizsirdīgs uz visiem, kas grib to iekarot, kas tur grib nolauzt kaut kociņu.