Grinča sirsniņa

Kas mīt miskastē Džims Kerijs ir Grinčs - zaļš, spalvainais un nejauks radījums, kas dzīvo pilsētas miskastē augsta kalna galā, uzgrauž stiklus un no sirds ienīst pilsētiņas iedzīvotājus, it īpaši visu, kas saistīts ar laiku pirms Ziemassvētkiem. Viņam ir dzelžaini izplānots dienas režīms - vakariņas kopā ar sevi, laiks, kurā ienīst sevi, un viņa vienīgais partneris naida pilnajā miskastes eksistencē ir tāds neholivudiski paplucis lāga suns, kurš laiku pa laikam dabū no sava zaļā saimnieka pa ādu, turklāt ekstrēmās situācijās tiek izmantots vēl arī ziemeļbrieža ampluā. Tātad mazajā pilsētiņā visi gatavojas Ziemassvētkiem, iepērkoties kā traki, un tikai viena maza meitenīte, vārdā Sindija Lū, nespēj noticēt, ka Ziemassvētki ir tikai un vienīgi dāvanas, dāvanas un tikai dāvanas. Un tikai Sindijai Lū ienāk prātā, ka Ziemassvētkos neviens nedrīkst būt viens un noskumis, pat ja tas būtu zaļais un nešpetnais miskastes Grinčs. Jūs jau noprotat, ka, pateicoties Sindijai Lū, Grinča mazā sirsniņa, kuras dēļ viņš nīst visu pasauli un pats sevi, kļūs plaša un liela, ka, pateicoties viņai, Grinčs aizmirsīs seno bērnības traumu - klases biedru ņirgāšanos par viņu un viņa Ziemassvētku dāvanu, ko viņš pagatavoja klases biedrenei, pret kuru nebija vienaldzīgs. Ņirgāšanos, kas viņam lika aizbēgt kalna galā un mist miskastē. Grims trīs stundu garumā Filmas sižeta pamatā ir lielisks un nesamocīts bērnu literatūras paraugs - amerikāņa Teodora S.Geisela 1957.gadā sarakstītā pasaka, kuras ekranizēšanas tiesības tika iegūtas jau pēc rakstnieka nāves samērā nesen. (Vēl gan eksistē animācijas filma, kas veidota pēc grāmatas motīviem.) Secinājumi, uz ko mudina stāsts par Grinču, ir aizkustinoši un rosinoši - tik tiešām nav jau tie Ziemassvētki tikai un vienīgi iemesls histēriskam šopingam. Savukārt filma, kas tapusi uz šīs veselīgās bāzes, būs garšīga skatāmviela gan lielam, kuram īpaši paredzēta daža laba Kerija ironiska frāze un intermēdija, gan bērnam (iespējams, ne jaunākam par gadiem pieciem). Ko vērts ir izknibinātā murmulīšu pasaule, kas ļauj to salīdzināt ar Tima Bērtona gudro pasaku pasaulēm (Eduards Šķērrocis), komplicētais grims, kas veidots ikkatram no pilsētņas iemītniekiem, un ko vērts ir Džims Kerijs. Viņu tiešām var vai nu mīlēt, vai nīst - nīst pēc izpriecām, kas līdzinās Es, es pats un Airīna, un mīlēt pēc jau nosauktajām lieliskajām Kerija izpausmēm gudru režisoru vadībā - tas pats Pītera Vīra Trūmena šovs un Miloša Formana Cilvēks uz Mēness. Nu ir vēl viens arguments mīlēt ekscentriādes ģēniju. Ja pirms filmas noskatīšanās šaubījos par amerikāņu kritiķu jūsmīgajiem izsaucieniem - viņš ir dzimis, lai spēlētu šo lomu -, nu man atliek tikai piekrist. Un pat ja jūsu nemīla pret plaša patēriņa stulbu joku plēsēju Keriju ir nepārvarama, neuztraucieties, daudz no viņa Grinčā tiešām nav redzams. Aktiera grims ik dienu tika veidots trīs stundas - tas ietver sevī gumijas masku, kontaktlēcas, liekos zobus, turklāt šāds sejas noformējums Kerijam nav ļāvis elpot caur degunu, vēl ir zaļās un spalvainā Grinča rokas un kājas, taču tas jau šķiet komfortabls nieks, salīdzinot ar galvas noformējumu. Amerikas visienesīgākā filma (filmas pirmizrāde Latvijā notiek tikai četras nedēļas vēlāk kā tās dzimtenē) tiešām nesabojās jūsu Ziemassvētkus, piemēram, atšķirībā no pašmāju monstrozi butaforiskajām «svētajām ainiņām» pie Jēkaba kazarmām Vecrīgā. Grinčs Kino Oskars Režisors Rons Hovards. Lomās Džims Kerijs, Kristīne Baranski, tekstu lasa Entonijs Hopkinss