Groži ir uzlikti

Principā tas ir jautājums - ko nozīmē jēdziens «privātā dzīve»? Vispārējās līnijās mēs tiešām varētu parunāt par notikumu. Iemesls ir priecīgs. Taču neiegrimt detaļās, - tā es biju domājis. Rūta. Zinu, ka šī saruna notiek vairāk Aināra dēļ. Man vienmēr ir bijis grūti pieņemt, ka mūsu attiecības tiek publiskotas. Daļēji arī šā iemesla pēc laulības notika Kolkā. Piekrītu Aināram, ka nevajadzētu pārkāpt līniju, aiz kuras paliek privātais, tikai mums vien zināmais. Kāda bija laulību ceremonija Kolkā? A. Šo baznīcu biju ievērojis, un, domājot par kāzām, Kolka bija pirmā, kas nāca prātā. R. Svinīgi, vienīgi likās savāds teksts no Svētajiem rakstiem, ka vīrs ir sievas galva... A. Bet tu uz to teici - jā. Ainārs ir Kurzemes patriots. Vai tam, ka Rūtas vecmāmiņa ir no Valdemārpils, arī bija kāda nozīme jūsu attiecībās? A. Tādā nozīmē, ka mēs pirmajā reizē vispār sākām sarunāties. Tas notika Gētes institūta organizētajā konferencē. Uzstājoties pie mikrofona, es sevi pieteicu - Ainārs Dimants, Valdemārpils, jo pirms manis noskanēja - Ojārs Zanders, Rīga. Kad par Valdemārpili pateicu, Rūta sāka uz mani skatīties. R. Tiešām? Katrā ziņā es to fiksēju. Man liekas, ka sākums bija, kad tu nosēdies blakus. A. Rūtu ievēroju, kad viņa nāca zālē. Konferences otrajā dienā notika literārs vakars, uz kuru es aicināju Rūtu, un mēs sēdējām blakus. Kad šķīrāmies, viņa ar brāli aizgāja uz mājām, es iegāju īru krogā, pārdomāju dzīvi. R. Tobrīd strādāju Cilvēktiesību birojā un ar presi nebiju daudz runājusies, tāpēc, domāju, man būs jāpārstāv biroja intereses, taču pamazām viņš pārvērtās par cilvēku... Man par Aināru bija izveidojies tēls, kas neasociējās ar dzīvu cilvēku, bet tā notiek ar jebkuru populāru cilvēku. Šis priekšstats bija aplams. Ir darbs, kuru, es uzskatu, Ainārs veic profesionāli, bet dzīvē viņš ir omulīgs un jauks. Kā tu, Ainār, lenci Rūtu? A. Lai viņa pati pastāsta. R. Pirmās sarunas bija par Austrumu, par to, kā Ainārs bērnībā avīzi izdevis... Pēc tam viņš pieteicās apskatīt biroju, bet, kas ir interesanti, - pirmo randiņu Ainārs atcēla, jo viņam vajadzēja iet uz akadēmisko vienību Austrums. Svēta lieta. R. Es tā arī sapratu. Vēl bija gadījums - viņš zvanīja, ka nevaram tikties, jo jārakstot raksts. Otrā dienā atveru avīzi, raksta nav, domāju, redz, kāds gājiens... Bet viņš pierādīja, ka ir rakstījis, taču publicēs nākamajā dienā. A. Man atmiņā palicis kāds cits likteņa gadījums - biju aizbraucis uz Franciju, un atgriežoties mantas ar visu dzīvokļa atslēgu bija palikušas lidmašīnā, respektīvi, tās pienāca vēlāk. Zvanīju Rūtai, man nebija kur palikt... R. Tieši Līgo vakarā! Vienīgais, ko Ainārs bija paņēmis, - franču siers, franču vīns un ķiršu grozs. Tie bija mūsu pirmie kopīgie Jāņi. Vispirms profesija, stāvoklis sabiedrībā un tikai tad ņemt sievu. Vai tā plānoji nākotni vai arī mīlestība nāk kā zibens? A. Faktiski jau ir kāds laiciņš, kopš mēs ar Rūtu kopā dzīvojam - drīz būs divi gadi. Divus gadus kopā, un abi tieši šoruden iedomājāt apprecēties? A. Rūta visu laiku teica - nav kur steigties. Es jau būtu bijis ar mieru agrāk. R. Svarīgi ģimeni nodibināt tad, kad esi gatava bērniem, kad ir pārliecība par otru cilvēku. Man tā bija jau agrāk, bet Ainārs uzsvēra, kas mani mazliet biedēja, ka īsta ģimene ir tikai ar bērniem. Ainārs jau ir liels latviešu demogrāfijas uzplaukuma aizstāvis - bieži piemin pirmo Latvijas prezidentu Jāni Čaksti un viņa astoņus bērnus... A. Par bērniem, protams, dzīve rādīs. Lai rastos ģimene, ir jābūt pamatam. No 1984.gada līdz 1994.gadam es dzīvoju kopmītnēs. Par kādu ģimeni tādā situācijā var runāt? Ap trīsdesmit sāka gribēties to personisko dzīvi... Vai jūs esat greizsirdīgi? Atbildēsiet, vai varbūt tas ir jautājums «aiz līnijas»? R. Nav bijis iemesla. Ainārs nav greizsirdīgs, kas man ir svarīgi. Arī es neesmu greizsirdīga... uz to laiku, kuru nepavadām kopā. A. Diemžēl, bieži gadās, ka pēkšņi ir jāatliek ar Rūtu kopā ieplānotais, jo man ir intervija radio vai kāds cits pienākums. Varbūt prioritātes būs jāpārkārto? A. Tieši to gribēju teikt - kad dzīvo viens, tev ir pilnīgi cita laika plānošana. Es nevaru tik brīvi kā agrāk vakaros un pa naktīm strādāt. Mājās nevaru pārslēgties tikai uz savām domām par darbu. Un arī nevajag! Ja esam mājās, tad esam kopā. Tagad es ceļos no rītiem ap pussešiem un strādāju. R. Man ir grūti, kad Ainārs mājās raksta, jo jūtu - viņš ir darbā, kaut fiziski atrodas te. Jūsu uzskati vienmēr sakrīt? A. Kad mēs ar Rūtu sākām runāt, man patika, ka viņai vispār ir uzskati. R. Ohoho... Vai citām nav? A. Es par kādām citām neko nesaku, bet priecājos, ka mums vienmēr ir par ko parunāt. Parunāt? Tu allaž esi pilns ar idejām. Vai nav tā, ka runā tu un Rūta klausās? A. Ne gluži. Rūta par savām lietām arī stāsta. R. Jau sākumā man iepatikās, ka varam aprunāties un lielās līnijās mūsu uzskati sakrīt. Aināram ir ne tikai draugi, bet arī nelabvēļi. Vai sieva ir gatava vakaros vārīt nomierinošas zāļu tējas? A. Dažreiz vāra. R. Man ir sāpīgi, kad viņam klājas slikti. Ainārs ir patiess un principiāls cilvēks, un es zinu, ka ir lietas, kuras viņš nevar iespaidot. Par ko jūs sastrīdaties? R. Ar Aināru var strīdēties, bet nevar sastrīdēties. Ainārs ieklausās, ja es ko pakritizēju. A. Nav slikti, ja kāds tev ko pasaka. Varbūt es Rūtā pat par daudz ieklausos. R. Tiešām?! Ko gribētu mainīt otra ieradumos? R. Lai viņš visur ierodas laikā. Nezinu, vai gribu to mainīt, bet, ja Ainārs ir ko ieņēmis galvā, tad viņš to izdarīs. Sadzīvē tāda konsekvence reizēm tracina. A. No kurienes tev tāds priekšstats? R. No vecpuiša dzīvokļa un ieradumiem. A. Vēlu iet gulēt un vēlu celties? R. Tu varbūt nejūti, bet sadzīvē tavus ieradumus var labi pamanīt. Atceries, es biju pilnīgi šokā, kad reiz pie tevis nomazgāju virtuvē traukus un tu pēc tam tos saliki pa savam... A. Katram ir savi ieradumi. R. Konsekvents viņš ir visā. Grāmatu kārtība dzīvoklī ir viņa kārtība, tur nejaucos. Kā būs ar bērniem, vai viņi būs tikpat kārtīgi? A. Man ir svarīgi, lai lietas, kuras es nolieku, pēc gada tajā pašā vietā arī atrastu. Kārtība rada sajūtu, ka viss ir kārtībā. R. Mums patīk staigāt. Ainārs vienmēr iet ar karti rokā. Bija tāds mazs kurioziņš, gājām Imantā pastaigāties uz mežu, nav tas liels mežs - stadiona lielumā -, bet viss kartē iezīmēts, takas un celiņi, un mēs staigājam pa to mazo pleķīti pie pieturas otrā pusē - ar karti... Kurš rītos vāra kafiju? R. Kafiju vāra Ainārs. A. Vairāk neko. Man patīk, ja brokastīs ir kas silts, nav svarīgi, kas, brokastis pašas par sevi ir jaukas. Par Rūtu gribu pateikt, ka viņa pēc dabas ir laba un tas izpaužas visā, arī sadzīves sīkumos, brokastīs, piemēram. R. To pašu es varu teikt par Aināru. Un vēl, ka viņam rūp ne tikai sava labklājība, bet viņš domā un uztraucas par Latviju, par sabiedrību. Arī man tas ir svarīgi. Ar Aināru kopā dzīvojot, mans skats kļuvis plašāks. A. Varbūt tas skats nav svarīgākais, bet kopīgā attieksme, ka lielās lietās esam vienoti. Apkārt ir daudz ļaunuma un nenovīdības, un brīnišķīgi, ja blakus ir tuvs un labs cilvēks. R. Pēc kāzām mēs jūtamies vēl tuvāki. A. Jā, kaut kā ciešāk. Tāpēc jau cilvēki precas. Mēs jutām atbildību viens par otru, jau kopā dzīvojot, bet pēc laulībām ir savādāk. Vēl neesmu pieradis pie gredzena - ka tas uz ārpusi rāda atšķirību no iepriekšējā. Jūtu, ka groži man ir uzlikti un ka tas nemaz nav slikti.