Helsinki 86 - pēdējie politiskie trimdinieki

Kaut arī grupas darbība sen izbeigta, mērķi ir sasniegti. Tā bija pirmā politiskā organizācija, ar kuru padomju vara Latvijā mēģināja veikt atklātu politisko cīņu, izmantojot arī represijas. Lai neitralizētu grupu, darbojās gan kompartija, gan tās bruņotais avangards - VDK. Šogad 14.jūnijā aprit desmit gadi, kopš helsinkieši demonstrēja pie Brīvības pieminekļa. VDK zināja par Helsinki 86 rašanos jau no paša sākuma. Tie bija pilnīgi jauni cilvēki disidentu kustībā Latvijā. Aktīvu un ļoti profesionālu pretdarbību VDK sāka tikai tad, kad Helsinki 86 nāca klajā ar aicinājumu visiem Latvijas iedzīvotājiem demonstrēt savu nostāju un pieminēt deportāciju upurus pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Tad aptuveni gada laikā padomju varas aparātam izdevās sagraut Helsinku grupu, tomēr vairs nepietika spēka stāties pretī tiem, kurus Helsinki bija pamodinājusi. To atzīst arī bijušais LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieks, ģenerālis Jānis Trubiņš: «Neviens jau nedomāja, ka viņiem kaut kas sanāks, bet viņi vienkārši izmantoja radušos situāciju. Jau bija sācies Helsinku process - ne jau viņi to radīja. Grupā bija vienkārši cilvēki, kas visu darīja diezgan primitīvā veidā. Tikai pēc tam visa sabiedrība nobrieda līdz ar viņiem.» Par to liecināja nākamie notikumi Latvijā - tā paša gada 23.augustā un 18.novembrī, kuros piedalījās arvien vairāk cilvēku. Pēc 1987.gada 14.jūnija Rīgā masveida demonstrācijas sākās arī Lietuvā un Igaunijā. Tiek iesaistīti LKP CK aģitatori 1987.gada septembrī 212 eksemplāros nāca klajā LKP CK propagandas un aģitācijas nodaļas sagatavotais krājums Arguments, kas bija domāts tikai dienesta vajadzībām un glabājams tāpat kā slepenie dokumenti. To izmantoja galvenokārt mutvārdu politiskajā propagandā. Materiāli, kas ietverti krājumā, ļāva partijas rajonu līmeņa darbiniekiem iepazīties ar Helsinki 86 prasībām un deva paraugu, kā atspēkot, partijasprāt, grupas demagoģiskās prasības par vispārējo cilvēktiesību ievērošanu Latvijā. Pēc 1987.gada 14.jūnija demonstrācijas LKP CK locekļi apmeklēja Liepāju - pilsētu, kurā radās grupa. Liepājas rajona partijas sekretārs tolaik bija Alfreds Čepānis, tagad Saeimas priekšsēdētājs. Viņš atcerējās: «Uz Liepāju atbrauca divi biroja locekļi - otrais sekretārs Vitālijs Soboļevs un ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Otrais sekretārs pēc ranga bija augstāks, viņš atbildēja par pilsētu un runāja ar pilsētas partijas komitejas pirmo sekretāru. Savukārt A.Gorbunovs runāja ar mani. Detaļas neatceros, runājām, ka acīmredzot kaut kas ir jādara, lai Helsinki 86 darbība neizplatītos rajonā. Tā mēs parunājām un šķīrāmies. Vēlāk pie mums atbrauca Antons Gruduls no LKP CK propagandas daļas, salasīja visus mūsu darbiniekus, deva savu vērtējumu 14.jūnija notikumiem Rīgā, kas, protams, bija negatīvs. Gruduls teica, ka esot bijis pie pieminekļa. Tur bijuši ziņkāres dzīti cilvēki un arī tādi, kas piedalījās ar fanātismā un naidā mirdzošām acīm, bijuši arī vienaldzīgie, kas tur nākuši uz riteņbraukšanas svētkiem... Saruna ar viņu notika aptuveni nedēļu pēc 14.jūnija notikumiem.» Neitralizēt nepaklausīgos LPSR VDK centās ar dažādām metodēm neitralizēt un izolēt Helsinki 86 grupas locekļus un cilvēkus, kuri viņus atbalstīja. Piemēram, grupas vadītājs Linards Grantiņš tika arestēts neilgi pirms 14.jūnija par atteikšanos doties uz mācībām PSRS armijā. Ģenerālis J.Trubiņš atceras: «Protams, to organizēja VDK. Konkrēts darbinieks, kas vada lietu, izdomā, ka noteiktajā situācijā kādam konkrētam cilvēkam nevajadzētu atrasties tur un tur. Piemēram, Doroņinas-Lasmanes parādīšanās kādā pasākumā, mūsuprāt, var saasināt situāciju, viņu iesēdina mašīnā un aizved prom...» Daudziem tika piedāvāts izbraukt uz ārzemēm, izdarīts spiediens - draudi apcietināt atteikšanās gadījumā. Pēc šā varas iestāžu spiediena lielākā daļa Helsinki 86 pamatlicēju pieņēma piedāvājumus emigrēt un aptuveni pusgada laikā pameta Latviju. Radio Brīvā Eiropa ilggadējs darbinieks Pāvils Brūveris stāsta: «Latvijas brīvība šo cilvēku apziņā joprojām bija tāls sapnis. Tas lielākoties arī izskaidro viņu ātro izceļošanu uz Rietumiem. Pēc viņu domām, cīņa bija jāturpina no ārzemēm. Visticamāk, grupā valdīja pārliecība, ka agri vai vēlu nāks smaga reakcija. Vienīgi mācītājs Juris Rubenis tajās dienās atzina, ka pārmaiņām jānāk un būtu daudz, ja Latvija neatkarības ziņā sasniegtu kaut toreizējo Ungārijas līmeni.» Eksčekists J.Trubiņš uzskata: «Kas tā par izraidīšanu - ja negribētu, varētu nebraukt.» Rolandam Silaraupam vienkārši pateikuši - brauc prom, netaisi sev liekas problēmas. Tajā situācijā to uzskatījuši par risinājumu. «Pateica - koridors ir vaļā, vari iet uz vīzu daļu un kārtot dokumentus. Radīja iespēju. Vai to izmantot, bija katra paša ziņā. Ne visiem tas tika piedāvāts. Tikai tiem, kas varēja pārmērīgi nokvēlināt situāciju. Kas bija neaprēķināmi. Mums bija jākontrolē visi procesi,» saka J.Trubiņš. Tomēr VDK dokumentos pēc izbraukšanas R.Silaraups tika dēvēts par vidvorennij (izsūtīts - krievu val.), un viņa darbībai trimdas latviešu vidū cītīgi sekoja aģentu modrās acis. Viņš joprojām tika uzskatīta par bīstamu, un jau pēc izbraukšanas tika ierosināta operatīvās izstrādes lieta. Aģenti mērķtiecīgi grāva grupu Pēc Helsinki 86 nākšanas atklātībā grupai sāka izteikt atbalstu. Iesaistīties tajā vēlējās visdažādākie cilvēki, arī, protams, VDK aģenti, jo Helsinki 86 tika uzskatīta par sevišķi bīstamu, proti, tās mērķis bija mainīt pastāvošo iekārtu. Pēc VDK normatīviem, bija jāpanāk, lai Helsinki 86 atbalstītāju vidū katrs piektais būtu aģents. Tomēr atbalstītāju loks kļuva pārāk plašs, lai sasniegtu šo mērķi. Liela VDK uzmanība tika pievērsta, lai neitralizētu emigrācijas pārstāvju palīdzību grupai. Izmantojot grupas locekļu cilvēciskās vājības un izplatot baumas, viņus savstarpēji sanaidoja. Linards Grantiņš atceras (LMM, 18.07.96): «Pēc manas atbrīvošanas daudzi mani kritizēja, kā es esot varējis sadarboties ar VDK. Teicu, ka ar VDK sadarbojies neesmu. Lai kā viņi centās no manis kaut ko izspiest, nevienu nodevis neesmu.» Taču baumas ietekmēja Helsinki 86 darbību Rietumos, uz kurieni VDK spiediena dēļ bija pārcēlies vairākums grupas dibinātāju. Par nesaskaņām atceras Radio Brīvā Eiropa līdzstrādnieks P.Brūveris: «Rožkalns man paskaidroja, ka no kādas Latvijā pazīstamas un respektētas personas N viņš uzzinājis, ka Grantiņš ieslodzījumā esot piekritis sadarbībai ar čeku. To Grantiņš pats personai N pēc iznākšanas no ieslodzījuma stāstījis. Grantiņš gan teicis, ka viņš čekistiem doto solījumu negatavojoties turēt, tomēr, pēc Rožkalna vērtējuma, neatkarīgi no viņa solījumiem neturēt čekai doto vārdu tādam cilvēkam vairs nevarot simtprocentīgi uzticēties. Pēc Rožkalna pārliecības, vienreiz salauzts cilvēks būs salaužams arī otrreiz. Ja Helsinki 86 finanses un visi līdz šim izveidotie sakaru kanāli Rietumu un helsinkiešu starpā nonāktu Grantiņa rokās, tad, kā domāja Rožkalns, čeka atrastu paņēmienu, kā piespiest viņu runāt un darboties savās interesēs.» Totalitāro seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte ir pārliecināts, ka aizdomu atmosfēras radīšana bija viena no iecienītajām čekistu darba metodēm nacionāli orientētu grupu dalībnieku vidū. Čekas mērķis tiek sasniegts Nesaskaņu dēļ uz ilgāku laiku Latvijas brīvības cīnītājiem tika pārtraukta materiālā un tehniskā palīdzība. Par to ar neslēptu prieku VDK darbinieki ziņoja priekšniecībai: «Helsinki 86 nesaskaņu dēļ emigrantu organizācijas iesaldējušas materiālo palīdzību konfliktējošiem grupējumiem. Lai noskaidrotu to būtību, uz Rīgu plāno doties PBLA priekšsēdis Linards Lukss. Viņam divreiz atteikta vīza.» Savstarpējās neuzticības gaisotne vēl ilgi ietekmēja Latvijas un Rietumu latviešu attiecības.