Hemingvejs mīlā un karā

gadu Holivudas lolojumu Krisa O'Donela un Sandras Bullokas veidolus. Taču, šķiet, interesantāks par uz reāliem faktiem balstīto filmu ir pats «patiesais stāsts», kura darbība risinājusies 1918.gadā Itālijā, bet tā sekas tālu ietiekušās abu varoņu dzīvē un, starp citu, arī literatūras vēsturē. Tiek uzskatīt, ka toreiz 26 gadus vecā Agnese, kuru deviņpadsmitgadīgais Hemingvejs satika hospitālī Milānā, ir viņa 1929.gada grāmatas Ardievas ieročiem varones - medicīnas māsas, kas mirst dzemdībās, Ketrīnas Bārklijas prototips. Pati Agnese šim pieņēmumam vienmēr pretojusies. Būdama astoņdesmitgadīga vecenīte, kas dzīvo Floridā, viņa apgalvojusi, ka neesot bijusi tāda bezrakstura svilpaste kā Ketrīna, piebilstot, ka Hemingvejs šo romānu nebūt nav iecerējis jau toreiz, 1918.gadā hospitālī. Viņš esot bijis pārāk aizņemts ar visu citu, ne jau ar domām par literatūru. Hospitāļa luteklis Ar ko tad bijis aizņemts Hemingvejs, kas, pametis reportiera darbu Kanzasā, azartiski meties daudz saistošākā spēlē - karā. Kā uzsver kāda viņa mīlas romāna aprakstītāja Fransuāza Djuka, izmantojot izdevību izsprukt no mātes dzelžainā tvēriena. Atzīts par karaklausībai nederīgu vārgās redzes dēļ, Ernests tiek pieņemts Sarkanajā Krustā, kur viņam uzticēti ne īpaši prestiži darbi - strādāt virtuvē, evakuēt ievainotos... Viņš pats tiek ievainots, par ko lepni ziņo vēstulē mātei: «Es esmu pirmais amerikānis, kas ievainots Itālijā.» Grāmatas Hemingvejs mīlā un karā: Agneses fon Kurovskas pazaudētā dienasgrāmata autori H.Vilards un Dž.Nāgels, pēc kuras ir veidota R.Atenboro filma Mīlā un karā, dramatiski apraksta gan kājas amputācijas draudus, no kuras, pēc Hemingveja apgalvojumiem, esot izvilktas 227 šķembas, gan medicīnas māsas Agneses cīņu, lai šī operācija netiktu izdarīta. Savukārt jau pieminētajai F.Djukai interesants šķiet pavisam kas cits - kopš savas parādīšanās Milānas hospitālī Hemingvejs liek lūst māsiņu sirdīm, regulāri viņu apgādājot ar kategoriski aizliegtajiem stiprajiem dzērieniem. Agnese, Agija, Aga Agnese fon Kurovska dzimusi Amerikā, taču viņas dzīslās rit poļu un vācu asinis. Pēc medicīnas skolas diploma iegūšanas viņa par varītēm raujas uz Eiropu. Agnesei, tāpat kā Hemingvejam, hospitālī ir piekrišana. Agija, Aga - tā mīļvārdiņos bruneti dēvē daudzi, cerot uz viņas labvēlību, arī Agneses kvēlākais hospitāļa pielūdzējs, kāds Anrī Vilards. Taču šis romāns nevelkas ilgi, jo nez kāpēc viss, ko iekāro jauniņais Hemingvejs - no deficītās apelsīnu sulas līdz Agnesei -, kļūst viņam viegli sasniedzams. Taču, kā apgalvo «kara un mīlas» aprakstītāji, Agnese esot bijusi gana gudra sieviete, lai saprastu jauniņā Ernesta infantilismu un instinktīvo vēlēšanos pakļauties mātes vai vecākas sievietes diktātam. 1918.gadā Agnese azartiski piedalās bohēmiskajās hospitāļa ballītēs, taču jau mēģina ieņemt Hemingveja aizgādnes lomu. Māsiņu mīlulītis Agnesei pat apsola, spēlējot pokeru ar hospitāļa biedriem, vairs iedzert tikai vienu glāzīti un ne piles vairāk. Viņa Hemingveju dēvē par Dear Bambino - mīļo puisēnu, kurš gan bieži mēdz uzvesties kā kaprīzs bērns. Hospitāļa bohēma turpinās, karš ir kaut kur tālu, Hemingvejs raksta vēstules uz mājām, taču ne ar vārdu nepiemin Agnesi fon Kurovsku un savus nākotnes plānus. Iespējams, te vainojama arī pati Agnese, kura puisēnām mīl stāstīt par pielūdzējiem un vismaz trim citām aktuālām partijām. Taču pienāk brīdis, kad vēstulē kādam savam draugam Hemingvejs uzgavilē - Agnese viņu mīlot. Viņš pat aicina draugu uz viņu abu iespējamajām kāzām Amerikā. Visā vainojiet Agnesi Kādas ir bijušas Agneses un Ernesta attiecības, to vairs nepateiks neviens, taču dažu sacerējumu autori piedāvā visai skarbus spriedumus. Piemēram, F.Djuka: «Hemingveja pirmie tuvības mēģinājumi bija vairāk nekā kautri. Savās attiecībās ar sievietēm, no kurām daudzas bija pērkamas, viņš vienmēr ir bijis pakļautā pozīcijās. Viņa četras likumīgās sievas - Hedlija Ričardsone, Poļina Feifere, Marta Gehorna un Mērija Velša - to izbaudīja uz savas ādas. Agnese fon Kurovska - viņa pirmā un galvenā skolotāja - tikai veicināja viņa seksuālo apātiju...» 1918.gada novembrī Agnesi aizsūta darbā uz Florenci, Hemingvejs paliek Milānā un gaida viņas vēstules, kurās parasti ir gan mātišķi padomi «mazulim», gan mājieni uz viņas dēkām. Hemingvejs negrib neko saprast, viņš ir izveseļojies, gatavojas atgriezties Amerikā un grib noskaidrot, kad pie viņa brauks Agnese. 1919.gada janvārī Agnesi pārceļ uz kārtējo hospitāli, viņai sākas romāns ar kādu itāļu virsnieku, hercogu Domeniku Karačolo. 1919.gada janvārī Hemingvejs atgriežas Amerikā, atgriežas kā varonis, piedāvājot ieinteresētajiem klausītājiem retušētu versiju par savām kara gaitām. Tajā pašā laikā Agneses iecerētā hercoga ģmene kategoriski iebilst pret viņa laulībām ar «vieglas uzvedības ārzemnieci». Savukārt Hemingvejs izmisīgi pārdzīvo sava tēva Klarensa Hemingveja pašnāvību finansiālo sarežģījumu dēļ un turpina rakstīt Agnesei. Viņa pavelk svītru. Vēstulē, kas datēta ar 1919.gada 1.martu, viņa raksta: «Es nebūt neesmu tā ideālā sieviete, kuras tēlu Jūs esat izveidojis. Mana īstā daba, tā, kas vienmēr ir bijusi mana būtība, liek sevi manīt. Es esmu ļoti ļauna, tā ka paliec sveiks, mazuli. Mīlot - Aga.» Hemingvejs jūtas satriekts, saslimst un gulšņājot kaļ atriebības plānus. Taču pēc kāda laika, 1919.gada jūnijā, pienāk Agneses vēstule - mīļākais viņu ir pametis. Hemingvejs ir samulsis, nesaprotot - žēlot vai gandarīti līksmot. Uzvar aizvainotā patmīla - Agnese taču bija tā, kas viņu pameta. Viņu tālākās attiecības jau iezīmējas ar pārtrauktu līniju. Pēdējo Agneses vēstuli Hemingvejs saņem 1922.gadā, pa to laiku viņš ir paspējis gan slīcināt bēdas alkoholā, gan gūt baudu rakstniecībā, gan apprecēties, gan nogarlaikoties laulībā. Agneses pēdējā vēstulē ieskanās nedrošība un nostalģija: «Mēs taču esam draugi, vai ne? Kā rakstās Jūsu romāns? Kad es to varēšu izlasīt? Kā es lepojos, ka varu teikt: «Ernests Hemingvejs? Jā, es viņu pazinu. Tas bija kara laikā.»» Viņu kopīgais romāns ir beidzies - viņi vairs tā arī nesatikās. Agnese turpina strādāt Sarkanajā Krustā dažādās pasaules valstīs, apprecas, izšķiras. Apprecas vēlreiz, kļūstot par trīs bērnu audžumāti. 1961.gadā, uzzinot par Hemingveja pašnāvību, Agnese izsakās lakoniski: «Tas viņā bija iekodēts.» Viņa mirst 1984.gadā, 23 gadus pārdzīvojot Hemingveju.