Iemācījusies krist, lai nesasistos

Tomēr Anna mācāsparastā skolā, kur ir vienīgais bērns ar īpašām vajadzībām, unpaveikusi milzu darbu, lai varētu tur būt. Torīt 5.b klasei pirmāstunda ir brīva, jo matemātikas skolotāja aizbraukusi uz Čehijuskatīties hokeju. Pārpratuma dēļ visi skolēni ir atnākuši un,īsinot laiku, sporta laukumā spēlē futbolu. Ar skaļiem izsaucieniembumbu cenšas ievirzīt vārtos, un te palīdz arī viena no klasesmeitenēm Anna. Viņai tas prasa lielāku piepūli nekā klasesbiedriem, jo uz vārtiem, melnajai zirgastei jautri lēkājot, viņasteberē ar spieķa palīdzību. Atšķirībā no pārējiem viņa arīneizkliedz dažādus uzmundrinājuma saucienus, taču straujā emocijugamma viņas sejā liek nojaust, ka sevī meitene risina aktīvumonologu, kas ik pa brīdim izlaužas straujākā rokas kustībā.Trīspadsmit gadu vecajai Annai ir centrālās nervu sistēmas darbībastraucējumi, kuru cēlonis ir dzemdību trauma. Tas nozīmē, ka kopšdzimšanas viņai ir pastiprināti paaugstināts muskuļu tonuss. Annaitik ikdienišķas lietas kā staigāšana, roku pirkstu veiklība unrunāšana prasa daudz lielāku piepūli. Tajā pašā laikā Anna irpsihiski vesela un viņā pukst sirds, kas iesāpas katru reizi, kadskolā kāda pārtikušu vecāku meita no vecākas klases viņu nosauc parkropli vai arī kāds cits piezogas no mugurpuses un, spējinobiedējis, priecājas par viņas izbailēm. To gan nevar teikt parviņas klases biedriem, kas uzskata par pašsaprotamu pēc stundas uznākamo kabinetu aiznest viņas somu vai arī kopīgi uzspēlēt futbolu.Anna Sabīne Kenne mācās vispārizglītojošā Rīgas 85.vidusskolā, kasatrodas simt metru attālumā no viņas mājas. Viņa šajā skolā irvienīgais bērns ar īpašām vajadzībām un paveikusi milzu darbu, laivarētu šeit mācīties. Tikpat daudz enerģijas, cik Anna patērējusi,mācoties staigāt, viņas māte Ilze Kenne (53) ir tērējusi, cīnoties,lai meita varētu mācīties dzīvesvietai tuvākajā skolā. Uz cilvēkuieteikumiem, ka Annai vieglāk būtu bijis kādā speciālā izglītībasiestādē, Ilze vienmēr norāda: "Kā es viņai varētu stāstīt, ka viņavar to pašu ko visi, un tajā pašā laikā katru rītu vest uz cituskolu, ja viena ir tieši blakus mājai?" Nogurušām acīm Ilze secina,ka grūtākā cīņa ir nevis ar fiziskajiem šķēršļiem, kas sagaidaskolā, bet gan ar priekšstatiem, kas dzīvo cilvēku domās.Visbriesmīgākais no tiem, ko minēja gan ierēdņi, kas atbildīgi paršādu bērnu integrāciju parastajās skolās, gan arī viņu vecāki, ka"kropļiem nav ko darīt pie veseliem bērniem". Latvija ir pirmajāvietā Eiropā ar savu speciālo izglītības iestāžu skaitu, kurāsmācās vairāk nekā 10 000 bērnu. SKOLA BAIDĀS UZŅEMTIES ATBILDĪBU5.b klases audzinātājas un latviešu valodas skolotājas DiānasDakteres 211.kabinets atrodas skolas otrajā stāvā. Annas skolassomu līdz klasei atnes meitenes māte. Tā ir pārāk smaga, lai Annato nestu uz muguras, jo viņa var zaudēt līdzsvaru un krist, kasizmēģinājuma reizēs arī noticis. Anna jau tāpat, zaudējotlīdzsvaru, diezgan bieži skolā saļimst uz ceļiem vai arī neretinokrīt garšļaukus. "Sākumā man bija grūti iemācīties pie katrakritiena skaļi neiesaukties," stāsta ap sešdesmit gadu vecā,sirsnīgā Diāna Daktere, kura pati pieteicās ar šo mācību gadu 5.bņemt kā audzināmo klasi. Savu izvēli viņa motivē ar vēlmi palīdzēt,arī Anna pati viņu bija lūgusi. Par šo darbu, tāpat kā paratsevišķām konsultācijām, ko viņa pavada ar Annu pēc stundām, viņapapildu samaksu nesaņem. Tas ir viens no šķēršļiem, kādēļ skolasnelabprāt uzņem bērnus ar speciālām vajadzībām, jo slodze šajāsklasēs ir lielāka, bet samaksa tā pati. Klases biedri pie Annaskritieniem jau ir pieraduši un bez vārda runas uzreiz pasniedzroku. Savukārt Anna ir iemācījusies krist, lai nesasistos. "Visibrīnās kā man nesāp, taču vajag krist uz rokām," skaidro pati Annaun neslēpj, ka jūtas neērti, kad guļ zemē. Biežās krišanas dēļmeitenei nav neviena kleita, tikai mīksta auduma bikses, lainenobrāztu kājas. Vasarā gan viņa labprāt velkot šortus un kājastad izskatoties briesmīgas, stāsta mamma. Šogad klasē ir sešpadsmitskolēnu, iepriekšējos četrus viņi bija četrpadsmit, un pēc viņučalošanas uzreiz var just, ka bērni jūtas kā liela ģimene. "ReizēmAnna piekūst un lūdz, lai viņu panes," stāsta Juris. Tad nu zēniviņu ņemot uz muguras un nesot kādu gabaliņu. Lelde stāsta, kajautrības brīžus visiem sagādā Annas smiekli. Lai arī reti, betAnna smejas no sirds. Tajā brīdī meitenes muskuļi atslābst un,nespējot noturēt līdzsvaru, viņa nokrīt garšļaukus un kārtīgiizsmejas. Tā kārtīgi no sirds viņa arī dusmojas, un tad esot grūtinomierināma. "Viņa parasti sit ar spieķi pret zemi vai arī ietraudāt uz tualeti," skaidro Simona. Annas asaras izraisa citu klašuskolēnu nicinošie izteicieni vai arī labākās draudzenes Inesesaizpļāpāšanās ar citām meitenēm. "Dusmu brīžos Anna ir teikusi -lai nolādētas manas kājas, kādēļ es vispār piedzimu!" stāstaSimona, un var redzēt, ka klases biedrus šis teiciens nav atstājisvienaldzīgus. Šogad pirmo reizi Anna ar klasi devās ekskursijā uzTērveti un pat uzkāpa skatu tornī. Brīžos, kad ir paaugstinātabīstamība, Annas drošībai bērniem jau ir izstrādāta sava taktika."Zēni iet Annai pa priekšu un no aizmugures kā drošības mūris, lainepieciešamības gadījumā varētu viņu saķert," skaidro skolotājaDiāna. Viņa atceras vēl kādu gadījumu, kas apstiprina bērnupozitīvo attieksmi. "Iegājām kādā muzejā ar lielām vītņu kāpnēm.Muzeja darbiniece, ieraudzījusi Annu, pavēra muti, lai ko teiktu,bet es ar zīmēm rādīju, lai viņa klusē. Zēni izveidoja drošībasmūri, un Anna uzkāpa. Taču tad viņa paskatījās lejā un teica, kanevarēs nokāpt. Speciālajā literatūrā biju lasījusi, ka šādosbrīžos jāskatās cilvēkam acīs un vairākas reizes jāsaka, ka visskārtībā. Arī lejā Aņņuks nokāpa pats," atceras klases audzinātāja.Pirmos četrus gadus, kad klases biedri brauca ekskursijā, Annasēdēja mājās un, mamma neslēpj, ļoti pārdzīvoja. "Mēs nevarējāmbraukt līdzi, jo viņa slikti staigāja," skaidro Ilze. Situācijauzlabojusies šajā mācību gadā, jo līdz ar 5.klasi stundas notiekkatra savā telpā un Anna bija spiesta staigāt pa visu skolu. Tačuvēl pirms mācību sākuma šīs kabinetu sistēmas dēļ skolas vadībanevēlējās pārcelt Annu uz piekto klasi un ieteica mācīties mājās.Kā galvenais arguments tika minētas bailes par bērna drošību,piemēram, ja nu kāds pagrūž. "Taču arī dzīvē viņai visur nebūspiemēroti apstākļi, tādēļ labāk, ka viņa jau tagad aug sabiedrībā,kurā būs jādzīvo pēc skolas," tas bija galvenais Ilzes Kennesarguments. Tā kā kopsaucējs netika atrasts, radušos konfliktupagājušā gada pavasarī izskatīja Īpašu uzdevumu ministra bērnu unģimenes lietās sekretariātā, kur pie apaļā galda sanāca vairākuinstitūciju pārstāvji ar ierosinājumiem, kā risināt situāciju. "Tasbija viens no pirmajiem nopietnajiem šāda tipa gadījumiem, kur,analizējot cēloņus, izrādījās, ka pedagogiem bail uzņemtiesatbildību," atceras Laila Rieksta-Riekstiņa, sekretariāta bērnutiesību aizsardzības departamenta direktore. Pēc ilgām debatēmattiecīgo institūciju pārstāvji piedāvāja klases audzinātājai īpašumācību programmu un vienojās, ka Anna no stundas varēs aizietātrāk, lai paspētu uz nākamo, kā arī ieteica skolai pieņemtskolotāju palīgu, ko šādās situācijās likums pieļauj. "Tā nebijaviegla saruna, taču risinājums tika atrasts," uzskataL.Rieksta-Riekstiņa. Šāda sajūta gan nerodas, runājot ar skolasdirektora vietnieci Ingunu Tīkmeri. Viņa norāda, ka Annai irproblēmas ar matemātiku un vajadzētu pieņemt skolotāja palīgu, kasmeitenei stundās palīdzētu. "Šā mācību gada sākumā izsludinājām, kameklējām šādu speciālistu, bet tā arī nevienu ar atbilstošukvalifikāciju neatradām, taču Annai arvien vairāk nepieciešamaindividuāla skolotāju uzmanība. Viņa ir atbrīvota no grūtajiemkontroldarbiem, jo tie viņai rada lielu stresu, taču pēcvispārizglītojošās programmas mēs tādas atlaides viņai nedrīkstamdot," stāsta I.Tīkmere. Viņa nenoliedz, ka Annai varētu piemērotatsevišķu mācību programmu, taču tad katram skolotājam uz stundubūtu vēl papildus jāgatavojas, bet par to atsevišķa samaksanepienākas. "Es nevaru no saviem skolotājiem pieprasīt strādāt bezmaksas," argumentē I.Tīkmere un norāda, ka skola dara visu, kas irtās spēkos. Tajā pašā laikā skola nav piedalījusies nevienā Īpašuuzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta vai arīIzglītības un zinātnes ministrijas (IzM) izsludinātā konkursāskolām, kas paredz finansējumu skolas vides piemērošanai bērniem arīpašām vajadzībām vai arī nepieciešamo mācību līdzekļu iegādei. IzMšogad šim mērķim atvēlējusi 70 tūkstošus latu. "Nekur neesmuredzējusi šādu informāciju," skaidroja I.Tīkmere. RAUDĀJA, NEVISKLIEDZA "Kad Anna piedzima, uzreiz jutu, ka kaut kas nav kārtībā.Viņa nevis kliedza kā jaundzimušie, bet gan raudāja. Kad savasizjūtas atstāstīju draudzenei mediķei, viņa mani norāja un teica,ka tas esot gados veco māšu sindroms," atceras Ilze Kenne. Anna irģimenes pastarīte un Ilzei piedzima 39 gadu vecumā. Ar vecāko brāliviņai ir 23 gadu starpība, ar māsu - 15. "Trešo bērniņu mēs ar vīruļoti plānojām. Dēls bija tikko iestājies Medicīnas akadēmijā, bijanomiris mans tēvs, stabilizējusies mammas veselība, dzīve bijadaudzmaz sakārtojusies," atceras Ilze. Viņa ir maza auguma, nedaudzapaļīga, ar aukliņā iekārtu telefonu kaklā un uzreiz atstāj stiprassievietes iespaidu. Telefonu Ilze visu laiku nēsā līdzi, jo jebkurāgadījumā var piezvanīt Anna, lai lūgtu palīdzību. Tieši tāpatmobilais telefons vienmēr līdzi ir arī Annas tētim, kurš strādā parmenedžeri autosalonā. "Tētis ir mīļāks kā mamma, jo neliek man tikdaudz darīt. Viņa ir pārāk prasīga," skaidri un gaiši secina Anna.Viņasprāt, mamma grib vairāk, nekā viņa spēj izdarīt, taču tajāpašā laikā piekrīt, ka, pateicoties mammas neatlaidībai, ir daudzko sasniegusi. "Viņa vismaz varētu man vasarā ļaut atpūsties,"samiernieciski nosaka meitene. Uzreiz pēc dzimšanas mediķi Annaiveselības problēmas neatrada, līdz divu mēnešu vecumā viņa kļuvakašķīgāka. Vēl pēc diviem mēnešiem Annas veselība tik ļotipasliktinājās, ka meiteni ielika bērnu slimnīcā, sāka barot arzondi un tad arī konstatēja smadzeņu bojājumu. "Ar visu zondiaizbraucām pie speciālista uz Maskavu. Pēc atgriešanās kļuva vēlsliktāk," atceras Ilze un, zaudējot balsij tik raksturīgoenerģiskumu, klusi atzīstas, ka tad mēnesi dzīvojusi mājās, dzerotnervu zāles, jo nav spējusi apraudzīt mirstošo bērnu. Tas bija1991.gada janvāris, barikāžu laiks. Visas skolas bija slēgtas,tādēļ pie mazās Annas veselu mēnesi slimnīcā dzīvojusi vecākāmeita. Kad stāvoklis pēkšņi uzlabojās un mediķi droši apgalvoja, kameitenīte dzīvos, Ilze devās apraudzīt savu bērnu. "No sākumanotikušajā vainoju sevi, taču esam nodibinājuši sabiedriskuorganizāciju Latvijas bērniem ar kustību traucējumiem, kurā irdaudz jaunu, jauku māmiņu ar līdzīgām problēmām, un sapratu, ka nošādas nelaimes neviens nav pasargāts," atzīst Ilze. Pēc Annaspiedzimšanas viņa pārtrauca latviešu valodas skolotājas darbu unpašlaik strādā 85.vidusskolā par laboranti. Ne viņa, ne arī skolanenoliedz, ka tādēļ, ka Ilze ir savs cilvēks, piekrita uzņemt Annupirmajā klasē, lai pamēģinātu, par spīti tam, ka paredzētā klasesaudzinātāja likusi galdā atlūgumu, jo tādiem bērniem skolā neesotvietas. Situāciju atrisināja, nomainot skolotāju. Baseins, jāšana,latviešu un angļu valodas konsultācijas, roku masāžas, zīmēšanasnodarbības - to visu Anna dara papildu mācībām, un slodze ir ļotiliela. "Reizēm Anna saka, ka nebrauks uz baseinu, jo viņa irinvalīde un nevienam tāpat nebūs vajadzīga. Uz to atbildu, kadaudzi cilvēki ir slimi un viņa ar smagu darbu jau ļoti daudz irsasniegusi," skaidro māte. Daudzās papildu nodarbības irnepieciešamas tieši tagad, kamēr Anna vēl aug un ir iespējams komainīt. Ļoti nepieciešama būtu arī regulāra vingrošana fitnesacentrā, taču trūkst naudas. Gan skolotāji, gan māte atzīst, ka Annair ļoti progresējusi un diez vai šādu līmeni būtu sasniegusi, jamācītos īpašā skolā, kur viss prasītu mazāku piepūli. "Noteiktipieraksti, ka man patīk pokemoni un dalmācieši," man piekodinaAnna. Viņas istabā gar sienu ir izlīmēta multiplikācijas filmasPokemoni varoņi un viena vārdā pat ir nosaukts viņas suņuks -Raiču. "Annas zīmējumos vienmēr ir pokemoni, taču nu jau esamtikuši tik tālu, ka viņi ir iesaistīti darbībā un kļūst mazāki,"savus novērojumus par Annas darbiem stāsta gleznotājs un studijasFantāziju akadēmija vadītājs Jānis Anmanis. "Viņai ir labiattīstīta fantāzija," secina gleznotājs dienā, kad Annai tiekpasniegta balva par uzvaru kādā zīmējumu konkursā. "Es gribētu būtslavena gleznotāja," par savu nākotni spriež pati Anna, vienlaikusgan secinot, ka vēl jāpagaida, kādu ievērību viņas darbi gūsnākotnē. "Ja dabūšu vēl kādu pirmo vietu, varbūt tikšu uz Japānu,"saka meitene, un var just, ka J.Anmanis viņu ir ļoti iedvesmojis.Pašlaik Latvijā pilnībā piemērotas bērniem ar īpašām vajadzībām irčetras skolas - trīs Rīgā un viena Rēzeknē. IzM man paskaidroja, kair izstrādāta speciāla programma, kas paredz bērnu ar fiziskiemattīstības traucējumiem integrēt vispārizglītojošās skolās, tačuvisas labās ieceres atduras pret naudas trūkumu. Otra lielākāproblēma - aizspriedumi. "Pie mums atnāk izmisuma pilni vecāki, kasvairs paši nespēj risināt radušos situāciju. Paradoksālākais, kalielākās problēmas rada tieši pieaugušie. Skolotāji kurinanevajadzīgas intrigas starp bērniem un vecākiem. Bija gadījums, kadklases audzinātāja slimu zēnu ar aizbildini par sodu atstājaekskursijas laikā Cēsīs, jo viņš parāva aiz matiem klases biedreni.No pārdzīvojuma zēna veselības stāvoklis tā pasliktinājās, ka viņšilgu laiku nespēja ne paēst, ne pacelt galvu no spilvena," skaidroDagmāra Pandere no Rīgas domes izglītības, jaunatnes un sportadepartamenta. Tajā pašā laikā viņa norāda, ka, pateicoties vecākuneatlaidībai, arvien vairāk bērnu sāk apmeklēt dzīvesvietai tuvākoskolu. MĒS ARĪ ESAM CILVĒKI Galvenais, ko Annai vecāki un klasesbiedri iemācījuši, ka arī viņa ir vērtība pati par sevi, lai ganviņai ir veselības problēmas. To apliecina arī Annas stāstsaudzināšanas stundā, kad 5.b klasē runāja par līdzcietību uncilvēcību. Stāstot par kādu konflikta situāciju vasaras nometnē,Anna izteica frāzi: "Mēs arī esam cilvēki, nevis cūkas!"u