Inde no saldenās pudeles

Ja slimību neārstē, no tās cieš ne tikai pats slimnieks, bet arī apkārtējie, kas kļūst par alkoholiķa upuriem (fiziski un garīgi). «Alkohols faktiski ir legāla narkotika,» stāsta Valsts narkoloģijas centra narkoloģe Svetlana Kuzņecova. «Tam piemīt visas narkotisko vielu īpašības - tas sniedz labsajūtu, eiforiju, un no tā rodas atkarība.» Atšķirībā no citām narkotiskajām vielām, pieradums un atkarība no alkohola veidojas pakāpeniski, daudz garākā laika posmā; turklāt alkohols ir katram brīvi piejama prece un tā lietošana sakņojas sadzīves tradīcijās. Diagnozi «alkoholisms» nosaka ārsts, taču ir pazīmes, kas liecina, ka cilvēkam ir problēmas ar alkoholu, jo atšķiras pie tā nepieraduša un no alkohola atkarīga organisma reakcija. Nepieradis, t.i., vesels organisms, cenšas pēc iespējas āt- rāk atbrīvoties no uzņemtās alkohola devas. Par daudz iedzerot, alkohols izsauc vemšanu, nākamajā dienā ir slikta dūša, sāp galva - organisms ir saindējies un uz indi - alkoholu -reaģē noraidoši. Vienā dienā par alkoholiķi nekļūst Alkoholismam tāpat kā citām slimībām ir sava attīstības gaita. Pirmajā stadijā cilvēkam zūd vemšana, kas ir dabiska organisma aizsargreakcija pret alkoholu. Cilvēks var vairāk izdzert un «daudz turēt», turklāt - nezaudējot darbspējas. Alkohols vēl nesagādā nekādas īpašas problēmas, cilvēkam vēl nav fiziskas atkarības, bet ir psiholoģiska - vēlme iedzert. Šī stadija var ilgt no dažiem mēnešiem līdz vairākiem gadiem, un slimība var arī tālāk neattīstīties, paliekot šīs psiholoģiskās atkarības stadijā. Slimība attīstās ļoti individuāli. Vēl nenobriedušiem, jaunākiem cilvēkiem atkarība no alkohola izveidojas daudz ātrāk. Otrajai stadijai raksturīgi, ka zūd kontrole pār izdzerto alkohola daudzumu un izdzertās devas kļūst ļoti lielas - cilvēks dzer, kamēr ir, ko dzert. Šajā posmā parādās paģiru sindroms, t.i., pēc dzeršanas slimnieka stāvokli uzlabo vienīgi alkohols. «Jāsaprot, ka alkoholisms ir process un paģiras pakāpeniski kļūst aizvien smagākas,» stāsta S.Kuzņecova. «Parasti tās izpaužas slimnieka organisma vājākajā vietā, bet principā cieš viss organisms.» Sākumā paģiras ir vieglas - sausums mutē, svīšana, neliels nespēks. Vēlāk paģiras pavada drebuļi, svīšana, cilvēks jūtas kā sasists. Smagos gadījumos var būt krampju lēkmes, depresija, domas par pašnāvību. Trešajā stadijā slimniekam zūd jebkāda paškritika, visa pasaule šķiet vainīga pie viņa nelaimes, organisms ir izsīcis un vairs nav spējīgs pārstrādāt uzņemto alkoholu. Slimnieks nepārtraukti ir reibumā, bet nevar nedzert, jo citādi moka drausmīgas paģiras. Slimība ir ārstējama Ciešot no alkoholisma, slimniekam pašsajūtu palīdz uzlabot jauna alkohola deva, taču tieši alkohols ir tas toksiskais aģents, kas slimības procesu virza uz priekšu, tādēļ šī problēma nav risināma ar alkohola palīdzību. Vienīgā izeja ir pil-nīga atturēšanās no alkohola. Pat atsākot lietot alkoholu pēc daudziem gadiem, cilvēks atkal nonāk iepriekšējā stāvoklī. Ir cilvēki, kas saprot, ka kļuvuši par alkohola upuri un paši ar savu gribasspēku pārtrauc dzeršanu. «Taču tādu gadījumu ir ļoti maz, gribasspēkam jābūt ļoti stipram. Ja paģiras ir ļoti smagas, bez ārsta palīdzības tikt galā ir ārkārtīgi grūti,» atzīst S.Kuzņecova. Alkoholisma ārstēšana sākas ar alkohola lietošanas pārtraukšanu. Parasti tas notiek stacionāra apstākļos, slimnieku izolē, lai nebūtu iespējas piekļūt alkoholam. Pēc dzeršanas pārtraukšanas sākas atveseļošanās process, kas ilgst gadiem, jo cilvēkam jāmācās dzīvot no jauna - bez alkohola. «Ja mēs šajā stadijā cilvēkam sakām, ka nedrīkst dzert, mums jādomā, kā būs tad, kad viņš nedzers,» stāsta narkologs psihoterapeits Viesturs Rudzītis. «Cilvēks bija atradis veidu, kā justies labi, tas izrādījās slikts, un tagad viņš dzird sakām - tu nedrīksti justies laimīgs, justies drošībā, nedrīksti nodibināt sociālus kontaktus utt. Bez alkohola slimnieks vairs nesaņem papildu enerģiju, un ir jādomā, kā to iegūt citā veidā. Tā ir kompleksa sevis pārveidošanas programma, un ne visi tam ir gatavi, jo slimības psiholoģiskās saknes slēpjas jau agrā bērnībā, kad varbūt viņš bija tikai trīs gadus vecs.» Pirmajā atturēšanās gadā ieteicams pastāvīgi konsultēties ar ārstu. Ar zāļu palīdzību var uzlabot cilvēka garīgo pašsajūtu, jo pie alkoholisma tiek bojāta nervu sistēma, kas regulē visu organisma darbību. «Pēc pirmā atturības gada slimniekam jau ir izveidojies jauns dzīves stereotips,» saka S.Kuzņecova. Ja dzeršana atsākas pēc tam, tā jau ir apzināta izvēle, cilvēks saprot, uz ko viņš iet. Tā sauktās «radikālās» ārstēšanas metodes - ampulas, torpēdas, kodēšana - ir oficiāli atļautas, bet ārsti tās labprāt neiesaka. Ķīmiskie preparāti, kas tiek ievadīti slimnieka organismā, nav savienojami ar alkohola lietošanu. Tie bloķē fermentus, kas piedalās alkohola noārdīšanā organismā, un, iedzerot alkoholu, tas nenoārdās līdz ūdenim un ogļskābajai gāzei. Starpprodukti, kas veidojas organismā, ir ļoti indīgi, tie izsauc sliktu dūšu, vemšanu, elpas trūkumu, asinsspiediena krišanos, un, laikus nesaņemot palīdzību, pacients var nomirt. Kodēšana ir psihoterapeitiska pacienta iespaidošana, kas līdzinās hipnozei. «Jāsaprot, ka šīs metodes slimniekam palīdz atturēties no alkohola tikai pašā saturīgas dzīves sākšanas sākumā. Ja pacients pats neko nemaina savā dzīvē un nelieto alkoholu tikai baiļu dēļ, viņš faktiski jūtas kā cietumā. Agri vai vēlu viņš atsāks dzert, jo bailes ir ļoti slikts palīgs. Pēc šo metožu lietošanas tik un tā jāturpina atveseļošanās kurss,» stāsta S.Kuzņecova. Izārstēšanās ir iepējama tikai pie nosacījuma, ka dzert nedrīkst vairs ne pilīti un nekad. Ja cilvēka smadzenes salīdzina ar kompjūteru, tad alkoholisma slimniekam ir bojāta alkohola programma. Medicīna pagaidām vēl nespēj to izlabot, lai slimnieks varētu atsākt kontrolēt uzņemto alkohola devu, kā tas bija pirms saslimšanas. Lai alkoholisma ārstēšana būtu veiksmīga, nepieciešama virkne nosacījumu: šai izvēlei jābūt brīvprātīgai, slimniekam jābūt iekšējai motivācijai, kāpēc tas tiek darīts. Pēc dakteres S.Kuzņecovas domām, ārsta palīdzība jāmeklē tad, kad cilvēks sāk iedzert vairāk, nekā tas ir pieņemts, kad viņu urda tieksme iedzert. Iespējams, ka tas jau ir alkoholisms, bet varbūt tikai procesa sākums. Diagnostiski par alkoholismu liecina tas, ka zūd organisma aizsargreflekss pret alkoholu. Pēdējos gados novērots, ka bērni, kuru vecāki ir alkoholiķi, piedzimst jau bez šā refleksa. 1997.gadā Latvijā reģistrēti 32 000 alkoholiķu, no tiem 22,3% sieviešu. No alkoholisma 1997.gadā Latvijā miruši 186 cilvēki. 1997.gadā diagnoze «alkoholiķis» uzstādīta 14 pusaudžiem, 253 pusaudži reģistrēti kā alkohola pārmērīgi lietotāji. Oficiālā alkohola patēriņš 1997.gadā bija 7,1 litrs absolūtā alkohola (96%) uz vienu Latvijas iedzīvotāji. Narkologi savukārt lēš, ka reālais skaitlis ir 12 litri Alkoholisma stadijas Pirmā stadija. Zūd vemšana, kas ir dabiska organisma aizsargreakcija pret alkoholu. Cilvēks var vairāk izdzert un «daudz turēt». Nav fiziskas atkarības, bet ir psiholoģiska - vēlme iedzert. Šī stadija var ilgt no dažiem mēnešiem līdz vairākiem gadiem Otrā stadija. Zūd kontrole pār izdzerto alkohola daudzumu, izdzertās devas kļūst ļoti lielas. Parādās paģiru sindroms. Smagos gadījumos var būt krampju lēkmes, depresija, domas par pašnāvību. Trešā stadija. Zūd jebkāda paškritika, organisms ir izsīcis un vairs nav spējīgs pārstrādāt alkoholu. Slimnieks nepārtraukti ir reibumā, bet nevar nedzert, jo citādi moka drausmīgas paģiras