Informācijas tirgus Latvijā

Rakstā iztirzātā mediju pirkšana rada jautājumu - kas vispār Latvijā tiek uzskatīts par pieņemamu vai nepieņemamu mūsdienu informācijas tirgū, no kura neapšaubāmi diendienā ir atkarīga sabiedrība? Kāda tad ir profesionāla, ētiska un sabiedrības interesēs vērsta sadarbība starp masu medijiem un sabiedrisko attiecību speciālistiem kā informācijas sniedzējiem, ne tikai vārdos, bet arī darbos parādot savas rūpes par sabiedrību, un kā veidojas informācijas tirgus noteikumi realitātē? Sabiedrisko attiecību speciālisti piegādā masu medijiem informāciju, kas, pēc viņu domām, ir ziņas vērta, cerot, ka žurnālisti un redaktori to publicēs. Tā kā sabiedrisko attiecību speciālisti nemaksā par ziņas publicēšanu, viņiem nav kontroles pār šo informāciju - vai, kad un kā tā tiek izmantota. Tāpēc dažkārt rodas kārdinājums samaksāt žurnālistiem, lai tiktu publicēta kontrolēta informācija. Iespējams, ka ar finansu līdzekļu palīdzību tiek maskēta profesionālā nevarēšana vai nespēja skaidrot organizācijas darbības aktivitātes. Rīgas domes iztērētās naudas summas ir visai iespaidīgas... Bet vai ir sasniegts vēlamais rezultāts? Likumiskais un ētiskais Saskaņā ar likumdošanu mediju sponsorēšana ir atļauta, bet TV un radio likums aizliedz sponsorēt ziņu un sabiedriski aktuālu problēmu programmas un raidījumus, kā arī nosaka, ka sponsorētās programmas vai raidījuma sākumā vai beigās skaidri jānorāda sponsora vārds vai firmas zīme, turklāt sponsors nedrīkst ietekmēt raidījuma saturu. Protams, tas nemazina bažas par to, cik objektīvi žurnālists spēs sniegt arī negatīvu informāciju par sava medija sponsoru vai vadošo reklāmdevēju. Lieki būtu piebilst, ka maksāšana medijiem ir ārpus jebkurām sabiedrisko attiecību speciālistu profesionāli pieņemamām darbības formām, ka tā ir dziļā pretrunā ar starptautiskā praksē pieņemtajiem ētikas kodeksiem. Godīgas un atklātas komunikācijas nodrošināšana, izvairīšanās no nepiemērotas masu mediju ietekmēšanas vai uzpirkšanas ir principi, kurus uzsver ASV Sabiedrisko attiecību asociācija, Lielbritānijas Sabiedrisko attiecību konsultāciju apvienības ētikas harta un arī sabiedrisko attiecību ētikas kodeksu veidotāji citās valstīs. Ko saka informācijas sniedzēji? Šā gada pavasarī divu Vidzemes augstskolas komunikācijas un sabiedrisko attiecību studentu diplomprojektu pētījumos tika noskaidroti žurnālistu un sabiedrisko attiecību speciālistu viedokļi saistībā ar objektivitāti un ētiskumu informācijas sniegšanā. Aptaujā, kurā piedalījās 180 žurnālisti no 23 nacionālajiem masu medijiem, tika apkopoti žurnālistu uzskati par sabiedrisko attiecību speciālistu sniegtās informācijas objektivitāti un līdzšinējo sadarbību, savukārt otrā pētījumā tika intervēti dažādu sabiedrisko attiecību aģentūru un organizāciju speciālisti, apzinot galvenās ētikas problēmas Latvijas sabiedriskajās attiecībās pašu šīs jomas praktiķu skatījumā. Kā viena no spilgtākajām ētikas dilemmām un lielākajiem klupšanas akmeņiem sabiedrisko attiecību nozares speciālistu vērtējumā parādījās maksāšana medijiem, lai nodrošinātu publicitāti, notikumu atspoguļojumu vai kādu lietu noklusēšanu. Veiktie pētījumi arī apstiprināja, ka sabiedrisko attiecību ētikas problēmas sadarbībā ar masu medijiem ir cieši saistītas ar žurnālistu ētiku un profesionalitāti. Intervētie sabiedrisko attiecību speciālisti uzsvēra, ka bieži vien žurnālisti gaida, lai par publikācijām tiktu maksāts, informācija tiek sagrozīta un atspoguļota vienpusēji, varot novērot mediju neprincipialitāti informācijas atlasē un darbošanos noteiktu interešu vārdā. Arī organizāciju vadība bieži vien ar aizdomām skatās uz žurnālistiem, jo tie parasti uzdod daudz jautājumu un savos rakstos izceļ šaubīgo. Pastāv uzskats, ka žurnālisti visas lietas uztver nepareizi un pārāk saasināti, izrauj vārdus no konteksta vai sajauc svešas lietas, lai izveidotu labāku rakstu. Savukārt žurnālisti oponē, ka organizācija nekad nerunā taisnību, neļauj runāt ar cilvēkiem, kas ir tieši saistīti ar ziņu notikumiem - rodas iespaids, ka organizācija kaut ko slēpj un «viss, ko mums piegādā, ir tikai informācijas atkritumi». Lielākā daļa aptaujāto žurnālistu uzskata, ka sabiedrisko attiecību speciālistiem mediji ir vajadzīgi tikai vienpusējas komunikācijas veidošanai ar sabiedrību - organizācijas vai personas tēla veidošanai, mērķa grupu sasniegšanai, sabiedrības informēšanai un sava viedokļa paušanai. Neskatoties uz to, ka dažkārt žurnālisti nav apmierināti ar sadarbību un sabiedrisko attiecību speciālistu profesionalitāti, sniegtās informācijas kvalitāti un saturu, 93% no aptaujātajiem Latvijas žurnālistiem izmanto sabiedrisko attiecību speciālistu piedāvāto informāciju, jo tas viņiem ir izdevīgi. Tātad sabiedrisko attiecību speciālisti un žurnālisti darbojas savstarpēji atkarīgās un izdevīgās attiecībās - dažreiz kā pretinieki, dažreiz kā kolēģi, katrs savās interesēs. Netiešā pirkšana Skaidra nauda, protams, nav vienīgais veids, kā tiek mēģināts panākt savstarpēju vienošanos starp organizāciju informācijas sniedzējiem un medijiem, ietekmējot sniegtās informācijas saturu. Izplatīti paņēmieni ir dažādas dāvanas, aicināšana uz biznesa pusdienām un citas jaukas lietas. Ar likumu šīs aktivitātes ir grūti kontrolēt, un virsroku ņem individuālā ētisko robežu izjūta. Bez jautājuma «Vai mērķis attaisno līdzekļus?» šeit var jautāt arī - vai līdzekļi tiešām palīdz sasniegt mērķi? Vai mediju attieksmi var vienkārši nopirkt? Pēc veiktās aptaujas datiem, vispozitīvāko žurnālistu attieksmi ir izpelnījusies piedalīšanās sabiedrisko attiecību speciālista organizētā ekskluzīvā intervijā, vairāk neitrālu attieksmi žurnālisti izrādījuši pret piedalīšanos izglītojošā seminārā, oficiālā prezentācijā un ekskursijā pa uzņēmumu. Savukārt negatīva attieksme žurnālistiem ir pret piedalīšanos sabiedrisko attiecību speciālista organizētās biznesa pusdienās ar organizācijas pārstāvjiem un gatava materiāla saņemšanu no sabiedrisko attiecību speciālista. Arī reklāmas attiecības nav «nevainīgs» punkts mediju un sabiedrisko attiecību speciālistu sadarbībā. Kaut gan radio un TV likums nosaka, ka reklāmas devējam nedrīkst būt redakcionāla ietekme uz programmas vai raidījuma saturu, intervētie sabiedrisko attiecību speciālisti norādīja, ka bieži vien iespējas panākt informācijas publicēšanu par kādu uzņēmumu ir saistītas ar to, vai šis uzņēmums ir vai nav medija reklāmdevējs. Informācijas sniegšana un masu saziņas līdzekļu sponsorēšana ir vēl atklāti diskutējams jautājums gan no likumiskās, gan ētiskās puses, tikai - kādu nozīmi tam piešķiram? Tieši sabiedrības attieksme, visticamāk, izrādīsies stūrakmens, kas noteiks informācijas tirgus attīstības virzību Latvijā.