Integrācija un repatriācija

Savukārt šās sadaļas iekļaušanu Integrācijas programmā panāca TB/LNNK partijas pārstāvētie ministri MK. Diskusijas laikā par integrācijas problēmām galvenokārt tika runāts par sveštautiešu integrēšanu Latvijas sabiedrībā, lai gan Eiženija Aldermane vairākkārt uzsvērusi arī pārējos integrācijas aspektus (sociālo, kultūras u.c.). Krievu valodā iznākošā prese, kā arī rubikiešu-jurkāniešu partijas pārstāvji Saeimā aizrunājās pat par valsts politiku cittautiešu piespiedu asimilācijā, savukārt daļa latviešu sabiedrības norādīja uz cittautiešu integrācijas neiespējamību pašreizējās etniskās proporcijas dēļ. Ne reizi netika skarts jautājums par tiem cilvēkiem, kuri negrib un nekad negribēs integrēties un kuri vēlas izbraukt no Latvijas. Mūsu hipertrofētajam provinciālismam pārāk bīstama tēma, jo «Eiropa mūs nesapratīs» (J.Jurkāns) un «kā uz to reaģēs Krievija» (LC politiķu «pragmatisms»). Eiropa mūs saprata, un Krievija nereaģēja, kad Saeima 1995.gada 21.septembrī pieņēma Repatriācijas likumu. Viens no likuma mērķiem ir «veicināt cittautiešu brīvprātīgo atgriešanos etniskajā dzimtenē», un likums uzdeva Repatriācijas centram veikt personu uzskaiti un kontroli, kuras vēlas izceļot no Latvijas (6.panta 6.punkts). Šā gada maijā vēstulē premjeram A.Bērziņam lūdzu sniegt informāciju, kā šī uzskaite un kontrole tiek realizēta. Viņa uzdevumā saņēmu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes direktora Mārtiņa Bičevska vēstuli, no kuras izrietēja, ka šādu uzskaiti veic Krievijas vēstniecība. Skaisti, Latvijas likumu izpilde tiek uzticēta citas valsts pārstāvniecībai. Lai šīs problēmas nebūtu, Pilsonības un migrācijas pārvalde M.Bičevska personā sagatavoja jaunu Repatriācijas likumu, kurā repatriācijas jautājums «no Latvijas» vispār ir izslēgts. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē š.g. 26.septembrī minētais kungs, aizstāvot minētās pārvaldes sagatavoto likumprojektu, nevarēja pārliecinoši argumentēt, kāpēc šīs būtiskās normas no likumprojekta izslēgtas. Komisija likumprojektu tālākai virzīšanai neakceptēja, lai gan komisijas priekšsēdētājs Antona Seiksts nolēmis to vēlreiz likt izskatīšanai. Kad Saeimā izveidojām deputātu grupu sveštautiešu repatriācijas atbalstam, krievu masu saziņas līdzekļi uz to reaģēja histēriski, atsevišķi latviešu mediji - pushistēriski. Šie tā saucamie neatkarīgie masu mediji repatriāciju pārvērta par deportāciju, sabiedrība tapa biedēta ar 700 tūkstošiem izceļotāju un kā sekas tam - Latvijas valsts ekonomikas sabrukumu. Vārds «repatriācija» nozīmē atgriešanās dzimtenē. 1939. un 1940.gadā baltvācu izceļotājus uz Vāciju apzīmēja kā repatriantus, jo viņi atgriezās savā etniskajā dzimtenē. Pie manis kā repatriācijas atbalsta deputātu grupas vadītāja ir nākusi krieviete ar lūgumu palīdzēt viņai izceļot uz Jaunzēlandi vai Angliju. Paskaidroju viņai, ka mēs nenodarbojamies ar emigrācijas jautājumiem, bet gan ar cilvēku atgriešanos viņu etniskajā dzimtenē. Arī M.Bičevska kungam pirms likumprojekta iesniegšanas Saeimā vajadzētu ielūkoties svešvārdu vārdnīcā, lai apjēgtu starpību starp repatriantu, emigrantu, imigrantu, migrantu. Neilgajā deputātu grupas repatriācijas atbalstam darbības laikā esam saņēmuši desmitiem vēstuļu ar lūgumu sniegt materiālu palīdzību izbraukšanai uz dzimteni. Esam runājuši ar šiem cilvēkiem. Viņi Latviju uzskata par mītnes zemi, nevis dzimteni un saprot, ka dzimtenē materiālie apstākļi varētu būt pat sliktāki kā šeit. Es viņus labi saprotu, jo ilgas pēc dzimtenes esmu izjutis, bērnībā un pusaudža gados atrazdamies Sibīrijā. Palīdzēt šādiem cilvēkiem atgūt tēvzemi vispirms ir humāns akts. Viņu vēlmju nepiepildīšana rada diskomforta sajūtu - rodas nepatika pret valsti, kurā dzīvo, visvairāk pakļaujas šovinistiskajai un komunistiskajai propagandai vai arī rada vēlmi Latviju padarīt par kaut ko līdzīgu savai dzimtenei ar tās paražām, kārtību un likumiem. Tāpēc palīdzēt viņiem repatriēties ir arī svarīgs valsts drošības jautājums. To labi saprot PCTVL organizācijas, kuras, domāju, diriģē ne jau gaišākie Krievijas politiskie spēki. Š.g. 20.septembrī laikraksts Vesti segodņa publicēja interviju ar Saeimas deputātu Jāni Urbanoviču no PCTVL. Intervijas pamattēze - mums nav vajadzīga NATO un - pirmo reizi atklātā tekstā - arī ES. Nevajag nekādas repatriācijas, jo repatriantu vietā atnākšot arābi un afrikāņi un latvieši ar asarām lūgšot krievus nebraukt projām. Kā tad tā - kvēlais internacionālists un bijušais Latvijas komjaunatnes vadītājs mūs baida ar afrikāņiem un arābiem (rasisms!) un kārtējo reizi krievos grib iepotēt vecākā brāļa sindromu (šovinisms!). Apbrīnojama sakritība ar izdevniecības Vieda vadītāju Gardas kungu. Viņš gan izdotajā grāmatā Nevienam mēs Latvijas neatdosim ceļ gaismā tiešām aktuālo dekolonizācijas problēmu, taču, izlasot jauniešu sacerējumus, tikai nelielā daļā no tiem ir skarti repatriācijas jautājumi. Trīs ceturtdaļas tās satura - cik slikti ir ES un NATO, no vienas savienības ārā, citā iekšā, cik bīstama ir globalizācija. Nu taisni bijušā disidenta, tagad neoboļševika Jāņa Kučinska garā. Plus vēl kaut kādi augstākie kosmiskie saprāti, kosmiskās enerģijas, jaunās pasaules kārtības. «Akadēmiķa» Ignatenko garā, kurš varot regulēt mākoņus ar rokām un saprātu. Tā sauktie krievvalodīgie tiek apstrādāti no vienas puses, latvieši no otras, bet mērķis viens - izveidot alerģiju pret Eiropas struktūrām, sēt naidu pret valsti un pašu izvēlētiem tautas priekšstāvjiem, radīt nestabilitāti valstī. Kam tas izdevīgi?