Ironiskais provokators Ians Makjuans

Viens no izcilākajiem pēdējās desmitgades britu romāniem, provokatīvā intelektuāļa Iana Makjuana darbs Melnie suņi (1992) iznācis izdevniecībā AGB Ingūnas Beķeres tulkojumā. Visai neparasts gadījums Latvijas grāmatniecībā ir atzinība, ar kādu Makjuana izdevēji Lielbritānijā novērtējuši pie mums izdotā romāna vāka noformējumu, kas, viņuprāt, ir līdz šim labākais un tiks, iespējams, izmantots turpmākajos Melno suņu pārpublicējumos. Ikvienam, kas izlasīs kaut pāris pirmās lappuses, kļūs skaidrs, ka grāmata nav par suņiem, taču ne uzreiz kļūst gluži skaidrs, par ko tā ir. Romāna teksts, tāpat kā daudz kas dzīvē, visvairāk mūs pievilina ar savu ironisko noslēpumainību, un, lai to atklātu, grāmata aizvien no jauna jāpārcilā atmiņā, jo, gluži tāpat kā glezna, pie kuras tēlu pētīšanas bieži vien atgriežamies, arī rakstītais teksts (kas it īpaši attiecināms uz pēdējo pāris gadu desmitu literatūru) sava intelektuālā lakonisma dēļ piespiež lasītāju pie tā aizvien no jauna atgriezties tāpat kā pie nozīmīgām atmiņām un līdz galam neatminētas krustvārdu mīklas. Makjuans raksta apzināti izvairīgā stilā, un, ja ļausimies romāna hipnotiskā vēstījuma ritmam, mums būs lemts nonākt pie līdzīgām atklāsmes izjūtām, kādas piedzīvo viena no romāna galvenajām varonēm Džūna, kura «tic vājprātam, ne spokiem» un, sastapusi faustiski biedējošos, no vēstures labirintiem ik pa laikam iznirušos melnos suņus, kas ir tikpat reāli kā viņas pašas iztēle, nonāk saskarsmē ar ļaunumu un izjūt Dievu. Savās atmiņās viņa ir tikpat vientuļa kā jaunībā pārdzīvoto nāves baiļu priekšā, bet, tā kā atmiņa ir cilvēka patības nosacījums (kāda cita britu autora Braiena Mūra varone reiz saka, pārfrāzējot Dekarta hrestomātiski pārprasto izteikumu - «Es atceros, tālab esmu»), tieši tāpēc viņas znotam Džeremijam romānā tik ļoti būtiskas ir atmiņas par savu bērnību un Džūnas atmiņas par viņas sastapšanos ar melnajiem suņiem, jo, liekot viņai pārdzīvot sen izjustos brīžus, arī Džeremijs Džūnas pieredzi izjūt gandrīz kā savējo - kopīga saskaršanās ar eksistences trauslumu, kurā mūsu dzīve parādās visā tās atkailinātībā, mēdz cilvēkus šķirt, bet kopīgas atmiņas - vienot. Melnie suņi ir romāns ar dzejas darba tekstūru un tikpat maldinoši vienkāršs kā filmas vizuālo tēlu šķietamā pašsaprotamība. Tāpat kā dzejoli, ko uztveram kā viengabalainu, monolītu tekstu, kā tēlu kopumu, kas nav izkārtojami secībā, bet uztverami vienlaicīgi, mēs turpinām «lasīt» Makjuana romānu arī pēc tā pabeigšanas, jo Melnie suņi ir darbs, kura autors apzināti «klusē» un neatsedz sava darba ietverto jēgu ar lasītājam didaktiski ērtu tiešumu, bet uzrunā mūs līdzīgi kā glezna. Notikumu hronoloģiskā secība romānā tiek mainīta, jo notikumu norises secībai un arī pašam notikumam ar patiesību nav īpaša sakara, dzīves un pasaules jēga (ja pieņemam, ka tāda pastāv) ir par tiem dziļāka, ir ārpus tiem, ir pārāka par tiem. Romāna notikumu vēstījums ir polifonisks - tā redzes punkti tiek pastāvīgi mainīti, jo katrs vēstītājs ir neglābjami saistīts ar savu subjektivitāti, tādēļ ierobežots savā pasaules uztverē, bet patiesība atklājas dažādu pasaules un notikumu skatījumu blakus nostatījumā. Lasīšana tāpat kā rakstīšana ir radošs process, un, kaut mēs bez īpašām atrunām atzīstam, ka pasaule mainās un mainās arī mūsu saziņas formas - telegrammas vairs sūta tikai retais un vēstuļu žanrs diemžēl zudis, taču vietā nācis zibenīgais e-pasts, - mūsu izpratne par literāra teksta uztveri bieži vien saglabājas nemainīga: mēs parasti izmantojam vienu un to pašu lasīšanas modeli, lasot gan kanoniskus tekstus, gan mūsdienu tekstus, taču lasīt Hārdiju un Makjuanau ir divas visai atšķirīgas lietas. Tāpat kā mainās rakstīšanas stils, mainās arī lasīšanas mehānisms, kaut viena lieta saglabājas nemainīgi - mēs lasām, lai piekļūtu tuvāk pasaules un sevis izpratnei, kas nav iespējama ikdienā, jo daudzas dzīvei svarīgās eksistenciālās izjūtas mums pieejamas tikai caur mākslu, kā nesen rakstījis Salmans Rušdi: «Mēs iekļūstam metaforu gūstā. Tās mūs pārveido un atklāj mūsu dzīves jēgu.»