Jauna grāmata par latviešu leģionu

Kā stāstīja A.Ezergailis, latviešu leģions jau kopš tā pastāvēšanas sākumiem izraisījis viedokļu sadursmes, jo daļa pasaules sabiedrības latviešu leģionu uzskatīja par brīvprātīgu militāru vienību, daļa - par kriminālu organizāciju, kas sadarbojusies ar nacistiem, bet vēl citi - par vēstures notikumu upuriem vai patriotiem, kas parādījuši izcilu varonību. Tā kā pēc kara sabiedrotajām valstīm bijusi zināma attieksme pret sadarbību ar nacistiem, tad, pēc A.Ezergaiļa stāstītā, latviešiem vajadzējis pierādīt, ka leģionāri, kas atbrīvoti no gūsta, nav uzskatāmi par nacistu sadarbības partneriem, tādēļ viņi drīkstēja uzturēties bēgļu nometnēs, kas bija domātas civiliedzīvotājiem, kā arī emigrēt uz ASV. Latviešiem izdevās pārliecināt sabiedrotos, ka latviešu karavīri nav bijuši nacisti un ka latviešu SS brīvprātīgo leģions nebija SS un nebija arī brīvprātīgs. Kā stāstīja A.Ezergailis, dokumenti pierāda, ka pretēji padomju vēsturnieku apgalvojumiem leģions nav saistīts ar noziedzīgajiem grupējumiem, kas piedalījušies masu slepkavībās Latvijā vācu okupācijas laikā. Viņš stāstīja, ka pašaizsardzības vienības, sākoties vācu okupācijai, nodibinātas ar vācu pavēli un piedalījušās tikai ebreju arestēšanā un apsardzē, nevis nogalināšanā. Arī ebreju nogalināšana pēc latviešu iniciatīvas jau pirms vācu okupācijas notikusi neesot. A.Ezergailis stāstīja, ka leģionā iesaistījušies arī pirms tam nodibinātie latviešu bataljoni, no kuriem skandalozākie un padomju laikā tiesātie ir 21. un 18.bataljons. A.Ezergailis ir pārliecināts, ka 21.bataljons nav vainojams ebreju masveida nogalināšanā Šķēdē, kā arī ka 18.bataljons nav piedalījies masveida slepkavībās Baltkrievijā. «Ja kāds vēsturnieks dokumentāri var to apstrīdēt, es viņam uzdāvināšu 10 000 dolāru,» sacīja A.Ezergailis. Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Atis Lejiņš izvirzīja tēzi, ka latvieši 1943.gadā varēja nepakļauties Hitlera pavēlei par leģionu veidošanu. A.Lejiņš stāstīja - Lietuva izvērtējusi, ka iesaistīšanās leģionā nav valstiski izdevīga, un ignorējusi mobilizāciju vācu armijā. Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Uldis Pauls Strēlis uzskata, ka latviešu leģiona veidošanos un darbību nav iespējams izvērtēt bez padomju okupācijas 1940.gadā izvērtēšanas. Viņaprāt, iesaistīšanās leģionā izvērtās kā protests pret Baigā gada tautas iznīcināšanu. «Mēs esam nacionālpatriotiski, bet mums trūkst valstiskās apziņas. Un lielākā traģēdija ir tā, ka mēs esam karakalpi, kas tikai subjektīvi, nevis objektīvi ir cīnījušies par Latviju,» sacīja A.Lejiņš. Viņš uzskata, ka arī okupācijas režīmā tautai ir iespējas atteikties karot okupantu armijā. «Afganistānā es redzēju, kā ukraiņi un baltkrievi no PSRS karaspēka pārbēga un cīnījās partizānu pusē. Bet latvieši lielākoties pat nebija sapratuši, ka karo okupācijas karaspēkā,» teica A.Lejiņš.