Jauni horeogrāfi, jauni dejotāji

Baletskolas pavasarisKuluāros laiku pa laikam kāds uzkurina runas par krīzihoreogrāfijas vidusskolā. Ja par krīzi uzskata situāciju, kad skolubeidz ne vien ar tradicionālo atskaites koncertu, bet divus gadusLNO repertuārā turēto moderno dejas izrādi Alise, tad Dievs dod,tādas "krīzes" katru gadu! Bet, ja tic, piemēram, Borisa Eifmanaapgalvojumam, ka krīze valda visā pasaules baletā un izpaužas kādižu personību trūkums gan uz skatuvēm, gan skolās - nu ko,padiskutēsim. Šāgada absolventu skolotāji ir Ludmila Vikanova unJuris Kaprālis. Viņu oriģinālnumuri un iestudējumi tad arī uzlieksavu īpatnu zīmogu koncertam. Pie tā virsotnēm pieder gan BahaSpēles puišiem, gan senās horeogrāfijas pērle - pas de deux noEsmeraldas. Pirmajā saliedēti pēc skata, struktūras, dotībām tikļoti atšķirīgi puiši, otrajā (par spīti pāris kļūmēm) nodemonstrētastila izjūta un prasme stāvēt uz kājām. No absolventiem glužisubjektīvi izcelšu Viktoru Seiko, Kristīni Čamani, MarinuČebotarjovu, Sergeju Biserovu, Vladimiru Latišonoku. Šie uzvārdipalika atmiņā bez programmas pārlapošanas. Koncerta kopaina rādapietiekami drošu jušanos gan baleta klasikā, gan laikmetīgajāhoreogrāfijā. Koši šogad skanēja latviešu deja. Ja Visi ciema suņirēja (Ritas Spalvas horeogrāfija) puiši atšķirībā no meitenēm vēldrusciņ it kā dejoja "gariem zobiem", tad Ernesta Spīčalatgaliskais Pērtiņš jau atplauka šķelmīgi un viegli. I kursastudentes Linda Siliņa un Sabīne Guravska jau ir dejotājas ar savustāju un personību. Piedalīšanās starptautiskajos konkursos slīpēprofesionalitāti un piešķir drošumu. Mazliet aizdomīga šķiet vismaztriju skolas pedagogu cenšanās par varas makti demonstrēt savashoreogrāfa prasmes un skolas iekšējai lietošanai itin labus mācībudarbus uzdot par lielās skatuves cienīgiem. Esmu pārliecināts, kaviņi ir ļoti labi, pat izcili skolotāji, bet kā dejraži... Turklātkoncerta metrāžu šie darbiņi nevajadzīgi sagarināja, bet ritmu -gausināja. Pietrūka asāka modernās horeogrāfijas piesitiena (ak jā,Alise taču...), pietrūka tādas rozīnītes kā izgājušo gaduKavalērija atpūtā. Jaunus Bežārus gaidot Jauno horeogrāfu pēdējam -ceturtajam - vakaram operas Jaunajā zālē izskanot, prātā nāca patipirmā, toreiz vēl konservatorijas akadēmiski izskolotobaletmeistaru darbu parāde televīzijas koncertzālē (diplomus saņēmaZ.Ersa, A.Kolbins, V.Ponomarjovs, R.Kaupuža u.c.). Tikai 11 gadustarpība, bet pavisam cits vēriens, iedrošināšanās, izaicinājums.Daudz lielāka radošas bezkaunības (labā nozīmē) pakāpe. Atzīmes(valsts eksāmenu komisijas priekšsēdētājs - LNO galvenaisbaletmeistars Aivars Leimanis) - no 8 (ļoti labi) līdz pat 10(izcili). Man visvairāk imponēja viņu vēlēšanās baleta valodāstāstīt par nopietnām tēmām, izcilām personībām, viņu cenšanāsdejiski tulkot Bahu, Bēthovenu, Dvoržāku. Visi viņi - gantagadējie, gan bijušie LNO baleta mākslinieki katrs savam, operasrepertuāra novienādotajam, reglamentētajam radošajam portretam itkā piešķir citus, brīžiem pilnīgi negaidītus vaibstus. Kas varējadomāt, ka spicais, izaicinošais Kirils Burlovs veidos baletu parEmīlu Dārziņu!? Un, ja arī pirmajā lielajā darbā visa kā bijasalikts par daudz un par biezu, tas ir cildināms mēģinājums. Kautko jaunu, negaidītu piešķīra arī pieredzējušajiem solistiem -Aleksejam Avečkinam (Dārziņš) un Marianam Butkēvičam (JurjānuPāvuls). Vai rezignētā, rāmā Marita Sila, operetes un pēc tam LNOdejotāja. Cik daudz viņā trāpīgas ironijas, dejas plastikasizjūtas, muzikalitātes, sacerot Rozā traģēdijas ar Bēthovena Isimfonijas mūziku. Triviāli runājot - tāds baleta "ģimenītesportrets interjerā": ar visām kaislībām, intrigām, partneru maiņām,kaprīzēm. Bet - tas ir mūsdienu dzīvē noskatītais mikrokosmamodelis. Košs un dzīvs, un reizēm tik sasodīti nožēlojams. SergejsSosnovskis, kurš trupā ir tikai piekto sezonu un varbūt ne īpašiizdalās no kordebaleta, ķēries pie rūgtas un gudras tēmas pardiviem dzīves pabērniem, izstumtajiem, kuri, par spīti apkārtnesvienaldzībai, cīnās par tiesībām dzīvot, mīlēt, būt. Dejā varbūt neviss sakausēts, dramaturģiski izturēts, taču smeldzes sajūtaskatītājā rodas. Trīs brīnišķīgas pasaku baleta izrādes pēc Mazāsraganiņas, Andersena un Puškina motīviem radījušas KristīneKitnere, Agnese Andersone un Marina Ļitovčenko. Smalkas izrādes unne jau tikai bērniem. Tās izmantos LNO izglītības programmā. VismazA.Leimanis pieļauj šādu iespēju. Drusciņ romantiski tonētineoklasiķi sliecas būt Tālis Sils (Dvoržāka mūzika), Jānis Žerdiņš(Rahmaņinovs), Iļja Vlasenko ar savu Marijai Kallasai veltītobaletu. (To, ka Sils var būt pavisam citāds, rādīja viņa Rampampam,Kitrija! baletskolas koncertā.) Spoža, izdomas bagāta parādās ZaneTeikmane ar Tuning Bach, savu pasauli tik populārajā AstoraPjacollas mūzikā cenšas saskatīt Rita Harlapa. Karīna Taranovasavukārt radījusi dejas stāstu par modes pasauli, ārēji žilbinošu,bet iekšēji aukstu. Šajos viencēlienos dejoja gan paši autori, ganviņu kolēģi, ar kordebaleta dejotājiem sākot un premjeriem beidzot.Atbrīvotāki un azartiskāki kā nereti "obligātajā repertuārā". Arītas pieskaitāms diplomdarbu sērijas plusiem. A. Leimanis, vaicātspar attieksmi pret horeogrāfu pulkā ienākošajiem, teica, ka viņšvisaugstākās atzīmes licis, kad redzējis - darbs līdz niansēmpārdomāts, izstrādāts muzikāli, horeogrāfiski un dramaturģiski. Betjauno horeogrāfu nākotne ir viņu pašu rokās. Viņu uzdrīkstēšanās unizmanības rokās. Docentei Zitai Ersai, diplomdarbu vadītājai, parsavu pirmo izlaidumu nav jākaunas. Tas jau ir ienesis jaunas krāsasun jaunu domāšanas tempu mūs reizēm tik rāmajā baleta pasaulē.