Jezga ap G-24 kredītiem: kā tie patiesībā tika dalīti

G-24 kredītu sadali varētu nosacīti iedalīt divos posmos: 1) posms no 1991.gada, kad kredītus valsts izsniedza pašiem valsts uzņēmumiem, un galvenokārt tie tika izsniegti lauksaimniecības uzņēmumu vajadzībām. Gandrīz visos gadījumos nekādas papildu garantijas no kredītņēmējiem netika pieprasītas; 2) posms no 1993.gada rudens līdz 1994.gadam, kad kredītus sāk izdalīt privātstruktūrām ar komercbanku garantijām. Vēlētos atgādināt, pēc kādiem principiem tika dalīti šie otrā posma kredīti un pēc kādiem valdības lēmumiem vadījās komisija. Galvenie kredītu sadales reglamentējošie lēmumi bija Ministru kabineta 1993.gada 14.septembra rīkojums nr.42-r «Par G-24 kredītu izmantošanu» un Ministru kabineta 1994.gada 15.februāra noteikumi nr.51 «Par Latvijas Republikas valdībai piešķirto ārvalstu kredītu izmantošanu». Kredītu sadale norisinājās saskaņā ar šādu kārtību: 1) Ekonomikas ministrija kopīgi ar Latvijas Banku sniedz paziņojumu presē par konkrēto datumu, līdz kuram tiks pieņemti biznesa plāni no Latvijas komercbankām konkrētas naudas sadalē. Sagatavojot šo paziņojumu, Ekonomikas ministrija noteica tās prioritātes, pēc kurām tiks dalīti šie kredīti (jaunradīto darba vietu skaits, mazo un vidējo uzņēmumu attīstība, jaunradītās vērtības lielums, Latvijas lauku attīstība un citi kritēriji), savukārt Latvijas Banka šajā sarakstā nosauca tās drošākās Latvijas komercbankas, kurām ir tiesības garantēt iesniegtos biznesa plānus; 2) potenciālajam kredīta ņēmējam vajadzēja doties uz vienu no Latvijas Bankas nosauktajām komercbankām, kura tad arī vai nu akceptēja, vai arī neakceptēja iesniegto biznesa plānu. Komercbankas kredīta saņemšanas gadījumā saņēma no kredīta summas 5% par to, ka uzņemas risku garantēt kredītu, un 1% par kredīta apkalpošanu, līdz ar to, ja komercbankām vajadzēja izsniegt savas garantijas, tām vajadzēja pārbaudīt biznesa plāna atbilstību realitātei un tā efektivitātei (lai samazinātu savu risku); 3) Ekonomikas ministrijas noteiktajā datumā Latvijas komercbankām vajadzēja iesniegt kredītus sadales komisijai to garantētos biznesa plānus. Kredītu komisija sastāvēja no sešiem locekļiem, divi pārstāvji no Ekonomikas ministrijas, divi pārstāvji no Finansu ministrijas un divi pārstāvji noLatvijas Bankas; 4) kredītu sadales komisija savu darbu sadalīja vairākos posmos: a) noteica tos ekspertus, kuriem noteiktā laika posmā vajadzēja dot savu atzinumu par biznesa plāniem (eksperti tika aicināti no Ekonomikas, Lauksaimniecības, Satiksmes, Meža ministrijām, kā arī pēc komisijas lēmuma tika pieaicināti neatkarīgie eksperti). Ja eksperts minēto plānu noraidīja, tad turpmākā darba gaitā šis biznesa plāns automātiski netika izskatīts; b) komisija vienojās par biznesa plānu izskatīšanas kārtību. Šis lēmums sastāvēja no divām daļām - noteikt laika posmu, kurā komisijai vajadzēja izskatīt biznesa plānus, un vērtēšanas kritērijus, vienojoties par punktu sistēmu, cik punktu par katru kritēriju tiek piešķirti. Kā piemēru varu minēt 1994.gada vienus no komisijas sēdēm apstiprinātos biznesa plānu vērtēšanas kritērijus: - projekta izstrādes kvalitāte 25.p.; - atrašanās vieta 10.p.; - pieredze dotajā sfērā 10.p.; - tirgus nodrošinājums 10.p.; - jaunradīto darbavietu skaits 10.p.; - produkta pārstrādes dziļums 10.p.; - citi faktori 15.p.; - koeficients: - bankas akceptētais biznesa plāns 1; - lauksaimniecība +0,1; - eksportspējīga produkcija + 0,1; - kokapstrāde +0,1; - nacionālās nozīmes projekts +0,2; - zinātniski ietilpīgā ražotnē + 0,1; - enerģētika +0,1; c) komisijas locekļi noteiktā dienā un noteiktā laikā sanāca kopā un iesniedza savus vērtējumus komisijas sekretāram, tad stundas laikā rezultāti tika ievadīti kompjūterā. Tas aprēķināja aritmētisko vidējo, cik kurš projekts ir saņēmis punktu, un sašķiroja biznesa plānus atkarībā no iegūtajiem punktiem. Līdz ar to tie biznesa plāni, kuri saņēma visvairāk punktu, ieguva tiesības saņemt kredītus. Komisijas darbā kā novērotāji piedalījās starptautisko institūciju jeb donoru pārstāvji; 5) divu nedēļu laikā pēc kredītu sadales Finansu ministrija sniedza ziņojumu Ministru kabineta Ekonomikas un finansu komitejai par izsniegtajiem kredītiem; 6) turpmākajā darbā Finansu ministrijai vajadzēja sekot ārvalstu kredītu izlietošanas uzraudzībai saskaņā ar akceptētajiem biznesa plāniem un reizi ceturksnī iesniegt Ministru kabineta Ekonomikas un finansu komitejai pārskatus par kredīta izmantošanu (MK 1994.gada 15.februāra noteikumi nr.51). Šī apraksta beigās vēlētos sniegt savu komentāru par presē publicētajiem paziņojumiem un savu viedokli par G-24 kredītu «izsaimniekošanu». Iepriekš minētā kārtība, kādā veidā tika dalīti kredīti, tika pildīta ļoti pedantiski par visiem 100%. Līdz ar to paziņojumi, ka kredīti tika dalīti bez biznesa plāniem, ir absurdi, savukārt apgalvojums, ka kredīti tika piešķirti vēl nereģistrētām firmām, arī ir maz ticami, jo, kā iepriekš tika minēts, viens no vērtēšanas pamatkritērijiem bija pieredze dotajā sfērā. Vienīgā iespēja, ka komisijas locekļi ir «izlaiduši cauri» kādu no nereģistrētajiem uzņēmumiem, ir tāda, ka biznesa plāna iesniedzējs ir maldinājis pašu komisiju. Attiecībā uz pārmetumu, ka komisijas darbā netika izmantoti auditorfirmu slēdzieni, var piekrist daļēji, jo tik tiešām sākotnēji komisijā valdīja uzskats, ka auditorfirmu slēdzieni nav nepieciešami, tāpēc ka komercbankas veic visu nepieciešamo pārbaudi, jo kā nekā tās uzņemas komerciālo risku par garantēto biznesa plānu. Savukārt komisijas darbības noslēgumā komisija pieņēma lēmumu, ka auditorfirmas slēdziens ir neatņemama biznesa plāna sastāvdaļa. Tāpat nav saprotami pārmetumi tieši Ekonomikas ministrijas ekspertīzei, jo tā bija viena no daudzajām ekspertīzēm, kuras izskatīja komisija. Pēc manas pārliecības, G-24 kredīti deva lielu atbalstu Latvijas tautsaimniecības attīstībai it īpaši grūtajos 1993. un 1994.gadā, un, neskatoties uz kampaņu, kas pašreiz norisinās presē, gribu ticēt, ka lielākā daļa kredītu tiks atdota. To kredītu daļu, kura netiks atdota, nosacīti var iedalīt divās daļās: 1) tie uzņēmumi, kuri mēģināja īstenot savas biznesa plānos ietvertās idejas, bet tā vai citu iemeslu dēļ šīs idejas bankrotēja; 2) «uzņēmēji», kuri viltus ceļā, maldinot komercbankas un pašu komisiju ar fiktīviem biznesa plāniem, ir ieguvuši naudu un tādējādi diskreditējuši visu G-24 kredītu izsniegšanas darbu. Uzskatu, ka tieši pret šīs otrās grupas kredītu ņēmējiem būtu jālieto visa likuma bardzība. Tāpat mums nebūtu jārunā par G-24 kredītu neatdošanu tagad, ja liktenīgajā 1995.gadā nebūtu izraisījusies banku krīze. Ja daudzas no komercbankām, kuras bija nosauktas G-24 kredītu apkalpošanai, nebūtu bankrotējušas, jo visi kredīti tika nodrošināti ar Latvijas komercbanku garantijām. Un, visbeidzot, visā šajā jezgā ap kredītiem man nāk prātā bieži pielietotā taktika, kad zaglis cenšas izbēgt no sekotājiem, viņš ieskrien ļaužu pūlī un sāk kliegt «ķeriet zagli». Tāpat arī ir tagad, kad daudziem kredīta ņēmējiem ir pienācis laiks atdot naudu, vislabāk ir atrast vainīgo no G-24 komisijas vidus, jo tad jau viegli ir paziņot - ko tad es, komisija ir vainīga, tā man to naudu iedeva.