Jurtas tuksnesī un arī galvaspilsētā

Šķiet, šī nejēdzīgā sistēma ir izgudrota, lai ļautu mongoļu cigarešu kontrabandistiem, kas faktiski ir vienīgie Mongolijas robežas šķērsotāji, nopelnīt kādu lieku tugriku. Katru reizi nākas šķirties no pieciem dolāriem, lai dabūtu vietu jau neticami pārlādētā mašīnā un varētu izpildīt formālo prasību par robežas šķērsošanu ar auto. Muitā tieku izkratīts līdz pēdējai vīlītei, bet no malas redzēt, kā iet maniem mongoļu vedējiem, patiešām ir to piecu dolāru vērts. Viņiem līdzi ir daudz lielu un mazu paunu, kas piestūķētas ar kontrabandas cigaretēm. Kamēr muitnieks pārbauda vienu somu, viņam aiz muguras cigaretes no vienas somas tiek pārlādētas citā un pēc tam uzrādīta kārtējā tukšā soma. Vienu lielāku čemodānu ar cigaretēm gadus 13 vecs puika pamanās aiznest uz blakus mašīnu, bet, kad pārbaude ir galā, veikli atnes atpakaļ. "Tas ir bizness, lai izdzīvotu," pēc tam krievu valodā stāsta man viens no vedējiem un rāda savu nobružāto pasi, kas ir pilnībā aizpildīta ar Krievijas un Ķīnas robežšķērsošanas zīmogiem. NAKTS, KAD PĀRVĒRŠAS APAVI Mongolijā stopot nav iespējams - tur tiek saprasts, ka tev nepieciešams taksis par taksometra tarifu, protams. Turpretim vilciens ir ļoti lēts - brauciens pāri visai Mongolijai kopējā vagonā izmaksā mazāk par trim latiem. Tāpēc pavadu visu diena netālajā pilsētā, gaidot nakts vilcienu uz galvaspilsētu Ulanbatoru. Pirmie iespaidi atbilst iepriekšējiem priekšstatiem: visapkārt kalnaina stepe bez neviena koka un manāmi tikai mongoļu gani zirgu mugurās, kas uzmana savus liellopu un aitu ganāmpulkus, un visa ainava noklāta baltiem jurtu puduriem. Daudzi pat pilsētā dzīvo jurtās, kas uzslietas ar dēļu žogu apjosta četrstūraina pagalma vidū. Tirgū izmēģinu dažādus vietējos gardumus. Piemēram, limonādi Sprait (nosaukums rakstīts kirilicā - rakstībā, ko mongoļi ir saņēmuši mantojumā no draudzības ar Padomju Savienību). Tā pildīta puslitra pudelē, kādās padomju laikā varēja nopirkt limonādi Buratīno. To nopērku par 100 tugrikiem (5 santīmiem), un, kad pudele izdzerta, tā jānodod atpakaļ. Pagaršoju arī vietējo saldējumu, kas garšo pēc sasaldēta sāļa jogurta. Izrādās, tas ir ķēves piena produkts. Vietējo lepnumu airag jeb raudzēto ķēves pienu kumisu gan nolemju baudīt vēlāk, kad vēders vairāk būs pieradis pie vietējās pārtikas. Turklāt vizuāli tas ir diezgan atbaidošs - lielajā baļļā, kurā tas saliets, peld mušas un citi aizdomīgi priekšmeti, pasniegts tas tiek nemazgātā bļodiņā, ko izmanto visi klienti pēc kārtas. Ir arī lietas, kas pārsteidz negaidīti. Piemēram, mazajā robežpilsētā ir publiski pieejams ļoti ātrs un lēts internets. Kā vēlāk noskaidroju, pateicoties Džordža Sorosa fonda darbībai, labi interneta sakari Mongolijā ir it visur. Arī mobilie telefoni ir ierasta parādība, bet bankomāts visā Ulanbatorā gan ir tikai viens. Mongolijā ir manāmas arī diezgan daudzas gandrīz jaunas automašīnas, taču tāpat kā Krievijas austrumos tām visām stūre ir labajā pusē - tās ievestas no Japānas. Vilcienā, protams, esmu uzmanības centrā, taču, salīdzinot to ar uzmanību, ko vēlāk izpelnos Ķīnas vilcienos, nieks vien ir. Novilcis apavus un sabāzis tajos zeķes, nolieku tos uz plaukta un pats liekos gulēt. No rīta, kad tuvojos galapunktam, mani sagaida nepatīkams pārsteigums. Noņemot savus vecos un novalkātos (tomēr ceļošanai gana ērtos) sporta apavus no plaukta, izrādās, ka tie nemaz nav manējie! Kāds pa nakti ir apmainījis savus apavus pret manējiem, turklāt pat zeķes pārlicis "jaunajos". Iztaujāju visu vilcienu, bet, šķiet, palieku nesaprasts - visi tikai rausta plecus un nodomā, ko tas stulbais ārzemnieks grib, turēdams apavus rokās un staigādams basām kājām. Tā arī neatradis savējos, uzvelku sandales un svešās sporta kurpes sviežu miskastē. TULZNAS UZ PĒCPUSES Iedams pa pilsētu un meklēdams kādu lētu viesnīcu, uzduros pieciem angļiem, kas dara to pašu. Šī ir jau mūsu trešā nejaušā tikšanās šī ceļojuma laikā. Pirmo reizi satikāmies Maskavā, Mongolijas vēstniecībā, kārtojot vīzu, otro reizi Jekaterīnburgā, pērkot vilciena biļeti (pēc tam pavadījām jautru vakaru, malkojot alu un ēdot čeburekus vietējā kafejnīcā). Arī viņi brauc uz Ķīnu, tiesa gan, par iespēju stopot negribot ne dzirdēt. Daudz nedomādami, apmetamies vienā viesnīcā un turpmākās piecas dienas pavadām kopā, iepazīstot Mongoliju. Izlemjam ieturēt vēlas brokastis restorānā. Ēdiens ir labi pagatavots, turklāt ļoti lēts: par labu maltīti katrs samaksājam aptuveni vienu latu. Pēcpusdienā dodamies pastaigā pa pilsētu. Izrādās, apbūvēta ir tikai centrālā daļa, turklāt, izņemot dažus mazus budistu tempļus un vienu lielu klosteri, visā pilsētā dominē garlaicīga padomju arhitektūra, bet nomales atgādina drīzāk lielu jurtu un šķūnīšu ciematu, kur primitīvās mājās dzīvo vietējie. Pilsētā arī labi redzams, ka pēc padomju varas aiziešanas Mongolijā ir iedibinājusies demokrātija, vērojams stabils ekonomiskais progress un tajā strauji atdzimst budisma kultūra, ko padomju vara centās izskaust. Padomju laikos represijās bojā esot gājuši 300 000 mūku, kas, ņemot vērā, ka Mongolijā dzīvo tikai nedaudz vairāk par diviem miljoniem cilvēku, bija liels zaudējums. Taču tagad ielās atkal ir redzami mūki, viņu skolā pa logu redzam jauno paaudzi, kas nodevusies lūgšanu studijām. Izcilas arhitektūras trūkumu pilsētā kompensē Mongolijas dabas skati. Mēs dodamies uz mazu ciematiņu Tereļžu, kas atrodas 100 km no Ulanbatoras vienā no Mongolijas slavenākajiem nacionālajiem parkiem. Neatraduši ceļvedī iezīmēto autoostu, sarunājam taksi par 5000 tugrikiem (Ls 2,50) no katra. Nolemjam braukt pēcpusdienā un pašķiramies katrs savās gaitās. Man iznāk nedaudz aizkavēties tirgū, tāpēc norunāto tikšanos nokavēju par 40 minūtēm. Angļi jau ir aizbraukuši, domādami, ka esmu mainījis savus plānus vai izlēmis stopot. Atmetis cerības viņus atkal satikt, netīšām ieraugu autobusu, kas tieši tobrīd atiet man vajadzīgajā virzienā. Braucu par 1500 tugrikiem, turklāt man nav jāmaksā iebraukšanas biļete dabas parkā, kas ir 3000 tugriku no cilvēka. Galu galā esmu nokavējis tikai divas stundas, bet ietaupījis 6500 tugriku, turklāt ceļot ar sabiedrisko transportu vienmēr ir interesantāk. Pasažierus izklaidē gan īpatnējā mongoļu popmūzika, gan dažādi rietumu septiņdesmito un astoņdesmito gadu superhiti, starp kuriem populārākais nešaubīgi ir Boney M par Čingizhanu. Dzīvojam īrētā jurtā, un jau kuro atkalredzēšanos izlemjam atzīmēt, nobaudot kumisu. Kad prasām mongoliski pēc airag, mums par pārsteigumu jautā: "Cik litrus ņemsiet?" Nedaudz apmulsuši atbildam, ka tikai pagaršošanai. Kumisu pasniedz ap puslitru lielās bļodiņās. Paostot vien, angļi atsakās to garšot, tāpēc man tiek viss. Nav nemaz tik traki - garšo kā kaut kas starp kefīru un sāļu jogurtu, bet no papildporcijas gan atsakos. Divas galvenās aktivitātes, kas piesaista mūsu uzmanību, ir jāšana ar zirgu un iespēja uzkāpt tuvējos klanos. Rīta pusē izvēlamies pirmo. Mums katram iedod zirgu, un var jāt, kur acis rāda. Pēc divām stundām, kad esam atgriezušies, visiem dibeni ir noberzti jēli. Tulznas uz pakaļpuses ir tik lielas, ka vēl veselu nedēļu sēdēšana nav patīkama. Arī kāpiens klinšainajā klana virsotnē izvēršas aizraujošā, tomēr ļoti nogurdinošā piedzīvojumā. Pirmais šķērslis ir vairākas kalnu upes, kas aizšķērso mūsu ceļu līdz pakājei. Brienam pāri, kaut arī ūdens ir stindzinoši auksts. Turklāt ūdens brīžiem sniedzas pāri viduklim. Mantas, apavus un bikses saliekam somās un ar paceltām rokām brienam pāri. Vienā brīdī somu gandrīz izlaižu no rokām, jo straume ir ļoti spēcīga un akmeņi ļoti slideni, taču pēdējā brīdi manu roku satver viens no ceļabiedriem. Nākamais pārbaudījums ir pāris vietējo jurtas, ap kurām brīvi pastaigājas ne pārāk draudzīga paskata suņi. Pārvaram bailes un tiekam garām arī šim šķērslim. Beidzot esam pie kalna, taču tagad mūs pārsteidz nepatīkami auksts lietus, tomēr no virsotnes sasniegšanas vairs nespēj atturēt nekas. Pāris stundas vēlāk, atgriezušies ciematā noguruši un izsalkuši, garšīgas vakariņas vietējā ēstuvē jūtam godam nopelnījuši. PĒC ZĪMOGA PA IZSISTU LOGU Angļi jau aizbrauc tālāk uz Ķīnu, taču es Ulanbatorā uzkavējos vēl pāris dienu, jo vai nu ķēves piena, vai kāda cita ēdiena dēļ man ir nelabi un slikta pašsajūta. Dienas pavadu, pastaigājoties pa pilsētu, bet vakarus hostelī, kur ceļotāji no visām pasaules malām dalās savos piedzīvojumos un pa ceļam redzētajā. Tirgū satieku kādu vietējo, kas man izstāsta lētāko veidu, kā tikt līdz Pekinai. Proti, vilciena biļete esot jāpērk tikai līdz robežai, kas jāpāriet kājām, un tālāk jābrauc ar Ķīnas sabiedrisko transportu. Tā varot ietaupīt 50 dolārus. Daudz neprātojot, ņemu padomu vērā, nopērku vilciena biļeti līdz robežai un pēc dienas jau dodos ceļā. Pavadījis interesantu vakaru un nakti vilcienā, komunicējot ar vietējiem, ēdot jēra gaļu un dzerot ķēves pienu, no rīta esmu iebraucis robežpilsētā. Ir Gobi tuksneša pats vidus - visapkārt vārga un reta zāle, vējš pa gaisu nes tik daudz smilšu, ka acis īsti pat nevar atvērt. Garā bobiku rinda pie robežas jau redzama pa gabalu. Arī šoreiz kājām pāri nelaiž, un atkal nākas šķirties no pieciem dolāriem, lai tiktu vienā no bobikiem, kur jau atrodas 12 cilvēki. Tikmēr šoferis piekukuļo vienu no robežsargiem, kas pats arī stūrē mūsu auto pāri robežai, tādējādi mēs tur esam jau 14, bet jāgaida vēl stunda, kamēr no rīta atvērs robežpunktu. Izkāp arī nedrīkstot, jo to var atvērt kuru katru brīdi, bet, kas ir rinda, mongoļi nezina, tāpēc visi ielīdis mums priekšā. Tiklīdz barjera tiek pacelta, sākas īsts rallijs - visi metas pīpinādami un lamādamies uz 500 m attālo robežpunktu. Piebraukuši pie tā, tikpat ātri lec ārā no mašīnām un sāk grūstīties pie pasu kontroles ieejas. Aptuveni 100 cilvēku lielais pūlis, dauzīdams pa aizslēgtajām durvīm, šķiet, ar katru mirkli kļūst aizvien nevaldāmāks. Kņadu pārtrauc kāds robežsargs, kas, pienācis no aizmugures, pēc visa spriežot, paziņo, ka tās nav īstās durvis. Viss pūlis zibenīgā ātrumā jož uz otrām durvīm, un arī tur atkārtojas iepriekšējā aina, bet es tikai pacietīgi sekoju pārējiem pasažieriem no mūsu bobika. Pie mums pienāk piekukuļotais robežsargs un čukstus paziņo, ka pa iepriekšējām durvīm varot iekļūt robežpunktā caur izsistu durvju apakšējo stiklu. Dodamies atpakaļ un lienam robežpunktā uz vēdera iekšā. Drīz seko arī pārējais pūlis, kas, pamanījis mūs, acīmredzot jūtas piekrāpts. Par laimi, pirms viņi ir klāt, es jau esmu iekšā un izvairos no nopietnākiem incidentiem. Manā pasē tiek iespiest zīmogs, un esmu izbraucis no Mongolijas, bet tagad kārta Ķīnas robežkontrolei. Lai arī te pūlis cenšas turpināt iepriekšējās nekārtības, taču par kārtību parūpējas ķīniešu zaldāti. Robežpunktā neviens netiek ielaists, iekams nav aizpildījis deklarāciju par veselības stāvokli, tai skaitā par kontaktiem ar SARS slimniekiem, un nav ļāvis ar lāzera stara palīdzību, kas notēmēts uz pieri, izmērīt ķermeņa temperatūru. Maksimāli pieļaujamā ir 37,5 grādi. Vēl pēc brīža tiek pārbaudīta pase un virs galvas iedegas sarkans gaismas tablo Welcome to China!u