Kā otrā sieva Lasmanim

Mājsaimnieces šajā mājā ir jau septiņus gadus, kopš tā laika, kad Ievai piedzima otrais bērns. Tad nu gājis visādi, un ceļš līdz Valentīnas atnākšanai bijis mokošs un ilgs. Ieva konstatē, ka «pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, radušās daudzas jaunas profesijas. Arī mājsaimnieces darbs ir profesija, par kuras prestižu vērts runāt. Sievietes nereti nomāc kompleksi - kā es iešu strādāt par kalponi? Pirmajos gados tā arī bija - darbā gribēja stāties vai nu bezdarbnieces, vai alkoholiķes, kuras nevar atrast darbu. Tagad nāk pieteikties kundzes, kuras apzinās, ka mājsaimniece ir tāds pats darbs kā friziere, grāmatvede, sekretāre.» Katrai sievietei liekas, ka viņa var strādāt par mājsaimnieci, sak, es jau arī savā mājā visu daru pati... Bet profesionāli strādāt svešā mājā - tas ir ļoti grūts darbs. Mūsu sabiedrībā šai profesijai vēl nav pietiekama prestiža. Attiecības ar Valentīnu ir juridiski noteiktas, Valentīnas kundze noformēta kā darbiniece manā firmā, algu viņa saņem Kolonnas grāmatvedībā, un es maksāju par viņu nodokļus. Valentīnai mūsu mājā ir atsevišķs dzīvoklis, pašai sava vannas istaba un viss pārējais, telefonu ieskaitot. Ņemot vērā mūsu dzīves ritmu, bija svarīgi, lai mājsaimniece dzīvotu mājās, nevis būtu «atnākoša, aizejoša», tāpēc centos viņai radīt maksimāli komfortablus apstākļus. Viņa dzīvo savu dzīvi, un man svarīgi, lai viņa justos labi. Valentīnas kundzei ir piecdesmit divi gadi, bet viņai nevar dot vairāk par trīsdesmit pieciem. Viņa ir šķīrusies, izaudzināti un jau patstāvīgi dzīvo divi dēli. Starp citu, Valentīna ir ukrainiete, bet perfekti runā latviski.» Taujāju, kādi ir Valentīnas pienākumi. Ieva atsmej: «Viņa ir kā Lasmaņa otrā sieva, dara visu, ko normālā ģimenē dara sieva - apkopj māju, rūpējas par mūsu drēbēm. Es zinu, kur nolikt netīrās, un zinu, kur pakārtas tīrās. Valentīna iepērkas, gatavo ēst. Tu vaicā par naudas lietām? Mūsu uzticība balstās uz sakārtotām attiecībām. Valentīnai ir izdevumu grāmata, viņa pieraksta visu naudu, ko es iedodu, un visu, ko iztērē, akurāti veic naudas uzskaiti. Cita lieta, ka es tajā grāmatā varu mēnešiem ilgi neieskatīties. Valentīna izdara arī sīkus saimnieciskus darbus un izrīko meistarus, kuri mājā kaut ko pielabo, remontē. Bērnus gan audzina vecmamma, bet viņiem ir respekts pret Valentīnu, visi trīs pat mazliet no viņas baidās. Vārdu sakot, Valentīna ir mājas saimniece vārda tiešā nozīmē.» Ieva atzīst, ka daudzās lietās viņa pat piekāpjas Valentīnai: «Kā izkārtoti šķīvji un glāzes kumodē - tas, piemēram, ir pēc viņas prāta, ne pēc manas gaumes, bet, kamēr mani tas apmierina - kādēļ gan ne?» Vai nav gadījušies nesapratnes brīži Ievas un Valentīnas starpā? «Valentīna nodarbojas ar jogu, un es vēl neesmu re- dzējusi nesavaldīgu, klaigājošu, ar dzīvi neapmierinātu jogu. Protams, viņai palaikam vajadzīgi stipri nervi, jo mūsu saimniecība ir liela un tad vēl atnāk Jāņa vai mani vecāki, sāk dot norādījumus no malas. Dažreiz varbūt viņai grūti saglabāt mieru, bet Valentīna ir inteliģents cilvēks.» Taujāta, vai var notikt tā, ka Valentīna no mājas aiziet, Ieva atbild: «Man viņa ir ļoti svarīgs cilvēks. Kamēr es dzīvošu, tikmēr strādāšu, un man viņa būs vajadzīga. Galu galā visi šie darbi Valentīnai padodas labāk nekā man, un mēs esam kā kolēģes. Man būtu jābaidās, ka viņa aizies no manis, nevis otrādi. Taču, ja Valentīna gribētu iet, es viņai dotu lielisku rekomendāciju, un darbu viņa atrastu ļoti viegli.»