Kā priekšpilsēta mākslu apēda

Arī priekšpilsētas etniskais un sociālais sastāvs ir īpašs - tuvojoties Maskačkai, cilvēku ādas krāsa satumst, pieaugot čigānu un bezpajumtnieku īpatsvaram. Speķa ielas projekts ieintriģē, jo māksla pilsētvidē nereti piedzīvo plašu rezonansi ne vien tā saukto speciālistu, bet arī attiecīgās vietas iedzīvotāju vidū, veidojot dzīvu sarunu ar vidi un fotodokumentāciju veidā papildinot kultūras vēsturi ar vēl nenoskārstas vērtības liecībām. Lai iekustinātu lasītāja iztēli, minēšu pāris efektīgāko un mākslas vēstures aprobēto piemēru no 90.gadiem - akcija Māja Bolderājā (1996) un izstāde Piemineklis (1995). Interesanti arī, ka māksliniekus saista ne vien Andrejsala kā tāds pēkšņs spīdeklis pie aktuālās kultūras debesīm, bet arī citas vietas kā inspirācijas avoti un sadarbības modeļu meklējumi. Iecerēā māksla Projekta iecere balstīta Speķa ielas nosaukumā un specifikā - strupajā ieliņā starp Maskavas un Mazā Krasta ielu pat nav nevienas mājas. Izstādes veidotāji uzskata, ka tāda iela ir "gandrīz virtuāla, nesot sevī kādu īpašu mitoloģisku kodu, iedzīvinātu projekta mākslinieku darbos". Projektā piedalās pieci mākslinieki, trīs no tiem - Kirils Panteļejevs, Aigars Bikše un Kristaps Gulbis - skatītājiem zināmi tīri labi, bet Elīna Poikāne un Ginters Krumholcs laikam saucami par jaunajiem māksliniekiem. Kirils Panteļejevs skvēriņā pie Zinātņu akadēmijas uzstādījis 3,60 m augstu "zelta" skulptūru Priekšpilsētas Buda - pierasti omulīgā stāva proporcijas mazliet stieptas, galvai piešķirts tāds kā citplanētieša veidols ar akcentētām piltuvveida ausīm. Kristapa Gulbja darbs sastāv no trim pilsētvidē sastopamu brīdinājumu vai paziņojumu stilistikā veidotiem uzrakstiem Šeit pagaidām nav drošības kameru ar novērošanas kameras piktogrammu. Ginters Krumholcs tramvaja tunelī zem Lāčplēša ielas uzbrauktuves uz Salu tilta izstādījis eļļaini melnu cilni Impērija, kurā attēlotā vilcene baro ne gluži teiksmainos Remu un Romulu, bet drīzāk kādus pilsētas funkcionārus, spriežot pēc resnajiem vaigiem un vēderiem, kā arī uzvalkiem. Aigars Bikše izgatavojis tādu kā piemiņas plāksni visiem, kas upurējuši savu laiku virtuālās pasaules glābšanai - cilni, kurā redzams pusaudzis, kas it kā pozē ar noķertu "interneta tārpu" rokās. Plāksne apskatāma pie 57.vidusskolas fasādes. Elīnas Poikānes darbam Stopkadrs pēc projekta kartes vajadzētu atrasties veikalā Mols. Pie vienas no veikala ieejām iekšpusē izdevās uziet nemarķētu krāsainas plastikas skulpturālu grupu stikla vitrīnā - puisis zilos šortos tur sarkanu zirgu. Tāds, lūk, piedāvājums. Apētā māksla Katra vieta Rīgā tēlojas citādi. Teika, piemēram, šķiet vīzdegunīgi laiska, Bolderāja - romantiska un autsaideriska, bet Maskačka - modra un bīstama. Vai nu māksliniekiem pasākums licies mazāk atbildīgs, vai arī bijušas pārāk lielas ilūzijas par mākslas spēku, bet nesteidzīgā pastaigā ar divriteni nācās secināt, ka priekšpilsēta projektu apēd kā tāds augs kukaiņēdājs - pāri paliek tikai "kājiņas" - nojausmas par jauko ieceri un aprautas frāzes par mākslas integrēšanos publiskā telpā, rezonēšanu ar pilsētvidi utt. Pēc grūti mērāmas jaudas māksla pilsētvidei vienkārši zaudē - spēcīgāks ir nevilšus veidojies sadzīves dizains: raibās krievu kundzīšu kleitas, smulīgu bērnu, kaķu un suņu laiskās kompānijas, čigānu zelta zobi, koka māju zilās logailas, paugurainais reljefs ar vībotnēm un kliņģerītēm... Kāda bērnu ārste esot norādījusi, ka vienam cītīgi aprūpētam, bet gauži slimīgam bērnam pietrūkstot "tā baciļa, kas čigānbērniem", ar to domājot laikam ko līdzīgu stiprai imunitātei, ko iegūst tiešā saskarsmē ar visu, ko nu putekļainā un nosacīti antisanitārā pilsēta piedāvā. Tā arī Speķa ielas projektam, manuprāt, pietrūcis dažādu resursu jeb baciļu, kas kultivēti pseidokontekstuālajām izpausmēm (tādām, kas pretendē uz konteksta izpratni, bet "nepavelk") piešķirtu kaut jel kādas balsstiesības krāšņajā Maskačkas polifonijā. Pirmkārt, izņemot Priekšpilsētas Budu un Impēriju, pārējos darbus vienkārši grūti pamanīt. Otrkārt, nav skaidrs, ar kādu mērķi izvēlētas darbu izstādīšanas vietas. Trīs plašā apkārtnē izkaisītas plāksnītes ar kaut kādu uzrakstu nenodrošina pietiekamu reprezentāciju visumā skaidrajai Kristapa Gulbja iecerei, kas tiešām cenšas polemizēt ar attiecīgo vidi. Grūti iedomāties arī, kā Elīnas Poikānes darbs varētu jebko paust tik blīvā un aktīvā vidē kā tirdzniecības centrs, turklāt neizmantojot nevienu no šādās iestādēs aprobētiem uzmanības piesaistīšanas veidiem, lai ar to simulāciju piesaistītu darbam skatītājus. Ārpusē mākslu izkonkurē puķainās katūna kleitas, bet veikalā tikai pāris laba dizainera lakādas šņorzābaku raisa galvā daudz ko vairāk par nelielo, iespējams, dziļdomīgo figurālo veidojumu. Šoreiz mākslu no Maskačkas tvēriena neglābj ne Gintera Krumholca brīnišķīgās plastiķa dotības, ne Aigara Bikšes un Kristapa Gulbja asi reaģējošu mākslinieku reputācija. Vienīgi Kirila Panteļejeva Priekšpilsētas Buda ne vien tiek sveikā cauri, bet veido gluži pašpietiekamu vienību, kurai, šķiet, gluži vienaldzīgas cīņas par ietekmi un uzmanību. Universālais "marsietis" tikai sēž un tolerē, un Maskačka gribot negribot kaut ko stāsta lokatoriem līdzīgajās ausīs.