Kā relativitātes teorija izmainīja pasauli?

Galvenais - teorijas un to veidojošie jēdzieni evolucionē. Einšteins mums iemācīja saprast, ka nav vienas vienīgas mūžīgas un universālas pasaules ainas. (..) Einsteina ģenialitāte ir viņa kriticismā. Izpratnē, ka jauni uzskati par pasauli var tikt iegūti tikai ar drosmīgiem mēģinājumiem un kļūdām. Kad parādījās vispārīgās relativitātes teorija, daudzi par to tikai smējās. Kā nopietni var uztvert ideju, ka telpa var būt "izliekta"? Situācija bija līdzīga tai, kura savā laikā izveidojās, pateicoties Kopernikam. Starp citu, ekonomiskās grūtības XIX gs. beigās, XX gs. sākumā (masu bezdarbs) palīdzēja izveidot izpratni par to, ka ekonomikā līdzīgi kā Einšteina fizikā ir nepieciešami principiāli jauni uzskati. Juris Tambergs, Dr. habil. Phys., LU Cietvielu fizikas institūta vadošais pētnieks: Neviena cita zinātnieka ieguldījums XX gs. nav tā ietekmējis priekšstatu maiņu par pasaules uzbūvi kā Einšteina relativitātes teorija un vispārīgā relativitātes teorija. Pirmā no tām pārveidoja uzskatus par telpu un laiku, apvienojot tos ģeometriskā priekšstatā par vienotu četru dimensiju telpu-laiku, kur telpas un laika koordinātas savā starpā saista galīgais gaismas ātrums c. Vispārīgā relativitātes teorija gāja vēl daudz tālāk: jebkura matērijas forma, kam piemīt masa (jeb saskaņā ar visslavenāko Einšteina formulu tai ekvivalentā enerģija) "izliec"šo četru dimensiju telpu-laiku, kas rada gravitācijas mijiedarbību. Tad gravitācijas būtība ir "līkā" telpas-laika ģeometrija, ko nosaka matērijas sadalījums un gravitācijas konstante k. Šis secinājums nevar neizraisīt pārdomas par materiālās pasaules (ko raksturo masa jeb enerģija) un nemateriālās pasaules (kurai atbilst ģeometrija) kopsakarībām un to Radītāju, kas stāv tam visam pāri. Andris Muižnieks, LU Fizikas un matemātikas fakultātes asociētais profesors: 1873.gadā Džeimss Klārks Maksvels publicēja savu Traktātu par elektrību un magnētismu, tā sauktos Maksvela vienādojumus. Ja aplūkoja elektromagnētiskās parādības no dažādām atskaites sistēmām, kas savstarpēji ar noteiktu ātrumu pārvietojas, tad klasiskie priekšstati par absolūto telpu un absolūto laiku noveda pie pretrunām elektromagnētisko parādību aprakstā. Einšteina teorija novērsa šīs pretrunas. Taču, lai tas notiktu, nācās izmainīt priekšstatu par telpu un laiku. Viens no secinājumiem ir tāds, ka divi notikumi, kas notiek divās dažādās telpas vietās un kas ir vienlaikus vienā atskaites sistēmā, var nebūt vienlaikus citā sistēmā, kas kustas ar kādu ātrumu attiecībā pret pirmo, tātad - "viss ir relatīvs" jeb atkarīgs no novērotāja. No pasaules fizikālās izpratnes viedokļa tika revolucionizēta telpas un laika izpratne, tos abus sasaistot kopā vienotā telplaikā.