Kā tumšā istabā skatīties

Mazuļi bildēs ir Latvijā dzimušie mēģenes bērni, bet košajās mapēs iešūtas reproduktīvās medicīnas centra Embrions pacientu slimības vēstures, pavisam kādi deviņi simti. Pats dakteris Treijs, kurš te kopā ar kolēģiem uzņēmies stārķa lomu, velk ar pirkstu pa fotogrāfijām un stāsta: «Šis ir kolēģes bērniņš. Viņa iesāka 40 gados ar neauglības ārstēšanu, un pēc trešā mēģinājuma 43 gados viņai piedzima meita. Šie dvīnīši ir pusotru gadu veci. Šī meitene nāk no Latgales. Sievietei bija 38 gadi, kad viņa atbrauca pie mums. Es viņai kā parasti visiem pacientiem stāstu, ka var arī neiznākt, ka viņas gadu skaits nav mazs un vispār jau statistika... Bet viņa tā saņem man roku un saka: dakter, es zinu, man būs dvīnīši, divas meitenītes. Un patiešām te viņas arī ir.» Nupat pārlasīju savu SestDienai rakstīto rakstu, kas publicēts 1998.gada jūnijā, kad pirmajiem Latvijā radītajiem mēģenes bērniem tika svinēta gada jubileja. Lai arī pasaulē šo metodi izmanto jau vairāk nekā 20 gadu un pirmajai mēģenes meitenei anglietei Luīzei Braunai jau ir 23, un arī Latvijā nav mazums pusaudžu, kas reiz, īpaši neafišējoties, ar mākslīgās apaugļošanās metodi radīti Maskavā un Tartu, es savā pirms trīsarpus gadiem rakstītajā pamanu sensacionalitāti. Pie mums tas ir kas jauns gan no medicīnas tehnoloģiju, gan ētiskā viedokļa. Šodien? Teikt, ka mākslīgā apaugļošana kļuvusi par ikdienu, joprojām nevar galvenokārt finansiālu iemeslu dēļ. Atkarībā no tā, vai problēmas ir vīrietim vai sievietei (parasti attiecība ir 50:50), procedūra pacientiem var izmaksāt Ls 50-1000. Elementārākā ir insaminācija - atmazgātu spermatozoīdu ievadīšana dzemdes dobumā. Tā der gadījumos, kad spermatozoīdi ir spējīgi apaugļot, bet par vārgu, lai bez ārstu palīdzības paši veiktu attālumu no maksts līdz olvadiem. Vai arī ja dzemdes kakliņa gļotas ir agresīvas pret spermatozoīdu. Nākamā metode ir ārpusķermeņa apaugļošana jeb klasiskā IVF procedūra, kad ārsti olšūnu «saved» kopā ar vīrieša spermu un aktīvākais spermatozoīds to apaugļo. Viss notiek dabiski, neviens tur neiejaucas, tikai vide ir ārpus ķermeņa. Kad, stāvot pie laboratorijas durvīm (ieiet laboratorijā mums ar fotogrāfu nav atļauts), jautāju, kuros skapjos glabājas mēģenes, dakteris Treijs atbild, ka mūsdienās mēģenes vairs neizmanto. Embriji tiek audzēti speciālās platītēs. Pati dārgākā metode ir intracitoplazmatiskā injekcija, kad spermatozoīds tiek injicēts olšūnas citoplazmā. Latvijā ar reproduktīvo medicīnu nodarbojas trīs vietās - vēl arī Latvijas Ģimenes centrā un EGV. Taču visvairāk bērnu ir piedzimis Embrionā - iepriekšējos piecos gados 40, bet 2002.gads sācies ar 55 grūtniecībām. Ar dakteri Treiju tiekamies otrdienā. No rīta (kā katru rītu, izņemot piektdienas un brīvdienas) viņš ir operējis Linezera slimnīcas ginekoloģijas nodaļā, tad ticies ar Embriona pacientiem, bet vakarā mūsu sarunas dēļ drusciņ nokavē pieņemšanu ARS. No Linezera uz pilsētu braucam kopā, un viņš stāsta pavisam vienkāršas lietas. Par dejošanu Ačkupā studiju gados, par to, kā pamazām restaurējis pirms trim gadiem Pārdaugavā nopirkto graustu. Par to, kā pēc pēdējā ginekologu kongresa Ženēvā viens pats devies uz Monblānu slēpot. Virsotnē atvēris vārtiņus ar uzrakstu Tālākā izvēle ir jūsu pašu rokās un vienatnē braucis lejā. Līdz pakājei 25 kilometru nobrauciens, zilas debesis, mirdzošs sniegs un ledus, melni kraukļi un tikpat kā neviena cilvēka. Viņš runā klusi, mierīgi un lēni. Pa brīžam izmet kādu asiņainu, bet asprātīgu jociņu (tipisks ārsts, nodomāju) un jūtami nomaina intonāciju pret maigāku, kad runā par bērniem. Taču sākam ar embrijiem. - Visā Eiropā mākslīgās apaugļošanas procedūrās embriju atpakaļ likšana mātes organismā tiek virzīta tā, lai nebūtu daudzaugļu grūtniecības. Līdz ar to mazāks patoloģiju risks, kā arī lētāks un ne tik komplicēts ārstēšanas režīms. No otras puses, jo vairāk embrijus ievadām mātes dzemdē, jo lielāka iespēja, ka grūtniecība iestāsies. Latvijā vidēji liekam atpakaļ kādus trīs. Ja esam ieguvuši vairāk, pārējos sasaldējam. Ja pirmā procedūra ir neveiksmīga, atsaldējot tos iespējams izmantot kādā no nākamajiem sievietes cikliem. Ja procedūra veiksmīga, embriji sasaldētā veidā var glabāties gadiem - varbūt nākotnē sieviete gribēs tikt pie otra mazuļa. Skandināvijā konsekventi liek tikai vienu vai augstākais divus embrijus, bet Latīņamerikā un Krievijā liek atpakaļ daudz embriju un pēc tam, ja paciente piekrīt, tos reducē. Ja nepiekrīt, rodas četru, piecu, astoņu augļu grūtniecības, par kurām vēlāk lasām presē. Vai starp tiem trīnīšiem, kas pēdējos gados dzimuši Latvijā, kādi ir arī jūsējie? Latvijā viņu tik maz, es tieši nenorādīšu. Vai uzskatāt, ka ārpusķermeņa apaugļošanas metode Latvijā ieviesta veiksmīgi? Mēs sākām strādāt valstī otrie. Pirmais bija Latvijas Ģimenes centrs. Pirmās procedūras veicām 1997.gada rudenī, pirmā grūtniecība iestājās ļoti strauji un pirmais bērniņš piedzima 1998.gada aprīlī. Taču pēc tam kādu laiku nebija nevienas grūtniecības. Pirmā gada statistika rāda, ka veiksmīgi bija tikai 13% procedūru. Sākumā ļoti pārdzīvoju. Nupat pārskaitījām 2001.gadu - jau 42% veiksmīgu grūtniecību. Tas ir labs skaits. Piemēram, kad pirms pāris gadiem Gēteborgā kolēģis Banders mācījās intracitoplazmatisko injekciju, tur veiksmīgi beidzās 36% procedūru. 2001.gada nogalē pēc kārtas taisījām 20 procedūras, un tikai četrās grūtniecība neiestājās. Ir krājusies pieredze, nākušas jaunākas tehnoloģijas. Bet tajā pašā laikā es nekad pacientiem nesaku, ka simtprocentīgi spēsim palīdzēt dabūt bērnu. Bieži ir gadījumi, kad it kā labi gājis, nav kur piesieties, taču veicam vienu, otru, trešo reizi, bet grūtniecība neiestājas, un viens Dievs zina, kāpēc. Vai sienas sāk traucēt šajā laboratorijā, vai pacientei ir kādi psiholoģiski iemesli. Tiem, starp citu, ir milzīga nozīme. Zinu sievieti, kas taisījusi šo procedūru astoņas reizes - četras ASV un četras Somijā. Tad atbrauca uz Latviju, sāka kārtot papīrus bērniņa adopcijai, un viņai iestājās dabiska grūtniecība. Tāpēc IVF laikā nekad neiesaku pacientiem ņemt atvaļinājumu. Visvieglāk grūtniecība iestājas tiem cilvēkiem, kas mazāk par to domā, bet dabiski dzīvo un dara. Pazīstu kādu cilvēku, kurš savu trīsgadīgo meitiņu sauc par Elejas Veronikas bērnu. Jūs, protams, savus pacientus pie Veronikas neesat sūtījis, bet... (gribu jautāt par attieksmi pret dziedniekiem, taču dakteris mani pārtrauc) Esmu sūtījis. Tiešām? Jā, un Veronika mums ar kolēģi sūta pacientes. Nāk ar mazu papīrīti: «Mīļo dakterīt, palīdziet šiem jaukajiem jaunajiem cilvēkiem.» Ja izslēdzam onkoloģiju un operējamas lietas, vai nav vienalga, kā palīdzēt pacientam? Ar kaitēm, kas galvenokārt centrējas mūsu smadzenēs, dziednieki tiek galā ļoti labi. Jā, jā, savā galvā problēmu protam sakāpināt dūšīgi. Kā jūs izvēlējāties medicīnu, ginekoloģiju? Esat no ārstu ģimenes? Esmu no Alūksnes skolotājas un žurnālista ģimenes. Lotos nometnes laikā es trāpījos Vienības gatves Bērnu slimnīcas ķirurģijas nodaļā. Tur gulēja radu meitene, nolemti slima, un tas bija viens no momentiem, kas ievilka medicīnā. Otrs stimuls bija praktiskākas dabas - tuvojoties vidusskolas beigām, kara komisariātā tiku iedalīts zemūdeņu pulkos. Domāju, jāsāk mācīties, lai nebūtu jādodas uz zemūdenēm. Studiju laikā mēs, trīs puiši, aizgājām uz zinātnisko pulciņu ginekoloģijā. Tur saberzēja rokas, ka puiši parādījušies, un pamazām ievilka ginekoloģijā. Man liekas, šī ir ļoti laba specialitāte. Negribētu strādāt ar hroniskiem slimniekiem, kuriem nespēju palīdzēt, tikai drusku apārstēt. Ginekoloģijā ļoti daudzas problēmas var risināt radikāli. Ja ne, tad galu galā bērniņu var adoptēt. Turklāt mans profils ir ķirurģija. Un jaunas, skaistas pacientes apkārt. Kas jūs saista ķirurģijā? Man patīk iegriezt. Tā nu nav veselīga diena, kad neredzu asinis. (Pēc brīža turpina nopietni.) Ķirurģiski problēmu var atrisināt tūlīt. Tā ir laba sajūta un zināma pašapliecināšanās, kad redzi sava darba augļus. Pēc institūta beigšanas abi ar sievu aizbraucāt strādāt uz Kuldīgu. Jā, sieva kā bērnu ārste, es kā ginekologs. Kuldīgā nostrādājām līdz 1991.gadam. Ja nebūtu sākusies IVF ēra, tā arī būtu palicis Kuldīgā. Mums tur slimnīcā palika labs kolektīvs, noskatīts zemes gabals un privātmājas projekts. (Vēlāk mašīnā viņš saka - paldies Dievam, ka palika, jo to māju bijām izprojektējuši par lielu, tik liela četru cilvēku ģimenei nemaz nav vajadzīga. Pie viena izstāsta, kā pats savām rokām strādājis Rīgas mājas atjaunošanā. Taču iezāģējis pirkstā, nokritis no jumta un tad nolēmis, ka katram jādara savs darbs - viņam jāoperē slimnieki, celtniekiem jāceļ mājas.) Vienā sertifikācijas reizē Rīgā satikāmies ar dakteri Ēriku Melku, un viņš mani ievilka IVF. Notikumi attīstījās ļoti ātri. Satikos ar dakteri Vītolu, vienu no saviem skolotājiem, un tā nonācu Linezerā. Pirmais mācību brauciens man bija 1992.gada ziemā ar kravas kuģi uz Brēmeni. Man, puisim no laukiem, mute pavērās, kad ieraudzīju, kādas operācijas viņi veic laparoskopiski. Dzemdes, audzēju izņemšana, neauglības problēmu risināšana, kad pa 1 cm griezienu pie nabas vēdera dobumā ievada videoaparatūru un atrod slimības iemeslu. Atgriezos Latvijā, vēl kādu laiku turpinājām griezt pušu vēderus pat pie mazām cistiņām. Bet drīz vien arī mēs tikām pie tādas pašas aparatūras. Pašlaik mūsu līmenis ir līdzvērtīgs tam, kā strādā Rietumos. To ir pārsteidzoši dzirdēt. Tas patiešām tā ir, nu, varbūt ar nelielām niansēm. Ārpusķermeņa apaugļošanu apguvu Maskavā. Kad atbraucu atpakaļ, piedalījos desmitos projektu, bet nekas nenotika. Šo centru pilnīgi nejauši uztaisīja viens Rīgas biznesmenis, kas ar līdzīgām problēmām kādreiz pats bija saskāries. Mēs, ārsti, te esam algoti darbinieki. Viņam ir pamatbizness, kas dod ienākumus, un šo var uzskatīt par hobiju. Strādājam pēc pašfinansēšanās principa. Ir bijuši gadi, kad viņš gribējis Embrionu taisīt ciet, bet pozitīvi, ka tomēr tādu gaišu skatienu ir skatījies uz šo lietu un visu laiku ir investējis attīstībā. Kas ir tipiskākais neauglības iemesls Latvijā? Klasiskā problēma sievietēm ir olvadu saslimšanas, kad tie ir vai nu necaurlaidīgi, vai to nav vispār. Tad arī nepieciešama IVF procedūra. Iemesls olvadu slimībām ir seksuāli transmisīvās kaites un aborti. Mūsu tipiskajai pacientei 18 gados izdarīts aborts, bet 35 viņa nāk pie mums. Vecākajai pacientei, kas dzemdēja ar savām olšūnām, bija 43 gadi. Ar donores olšūnām sieviete dzemdēja 46 gados. Ir lietas, ko varam apiet, bet vecumu nevaram iespaidot. Te es domāju olnīcu rezervi, kas ar gadiem samazinās un pēc 40 kļūst ļoti zema. Iesakām pacientei ņemt donores olšūnas. Vai Latvijas sievietes šo iespēju izmanto? Viņas taču iznēsā un dzemdē it kā svešu bērnu. Jā un nē. Ja skatāmies ģenētiski, bērnā 50% ir pacientes vīra gēnu, 50% - svešu gēnu. Bet bērniņš ir no A līdz Z iznēsāts pašas dzemdītē. Dzemdēts, barots, mīlēts. Kur ņemat donores? Mums ir bijuši gadījumi, kad māsa ziedo savu olšūnu māsai, un tas ir okay. Vai tas tiešām tā ir? Sākotnēji šāda izvēle emocionāli tiek izdarīta, bet vēlāk visiem vienā dzimtā jādzīvo. Psiholoģiskas problēmas var rasties un varbūt arī radīsies, bet tad tās ir jārisina. Taču izvēles mirklī pacientei ir jābūt skaidram scenārijam. Un, ticiet man, kad 27 gados ir izoperētas abas olnīcas, tā domāšana ir drusku savādāka. Turklāt ir viens nosacījums, lai sieviete varētu kļūt par olšūnu donori - viņai pašai ir jābūt bērniem, jo olšūnas donēšana var radīt medicīniskas komplikācijas arī pašai donorei. Lielākoties ir tā: ja ģimenē vienai māsai ir divi bērniņi, bet otrai nav olnīcu, tad, ja māsa piekrīt būt par donori, tālāk augsne konfliktam nav tik izteikta. Taču šīs nav ordināras situācijas. Visbiežāk pacienti izvēlas svešu donoru. Mūsu pāri arī palīdz cits citam - viens pāris iedod olšūnu otram pārim, un tie pirmie par to sedz otrā pāra procedūras izmaksas. Cik maksā donores olšūna? Nebūtu īsti korekti šādi traktēt jautājumu. Tā kā olšūnu atšķirībā no spermas nevar iesaldēt, olšūnu banku izveidot nav iespējams. Latvijā ir dažas sievietes, kas nākušas pie mums, lai nodotu olšūnu, bet par samaksu viņas vienojas ar mūsu pacientiem individuāli, mēs tur neiejaucamies. Daži pāri ir likuši sludinājumus. Situācijās, kad neauglīgi ir vīrieši, vai viņi viegli piekrīt donora spermai? Tie, kas nepiekrīt, jau pie mums neparādās. Taču donoru spermas izmantošana ir ļoti reta - pasaulē no visiem mākslīgās apaugļošanas gadījumiem tikai kāds 1%. Ir jau vēl citi radikāli risinājumi. Mums ir bijuši gadījumi, kad spermatozoīds, ko injicē intracitoplazmatiskajā injekcijā, tiek ņemts nevis no spermas, jo tur vispār nav spermatozoīdu, bet no oliņas. Viens ir atrasts, ar sešu mikronu adatu iedurts olšūnas citoplazmā, un grūtniecība iestājusies. Vai kādreiz nākas kļūdījies? Mani Dievs ir sargājis no lielām nepatikšanām, te es domāju miršanas lietas, bet katram gadās komplikācijas, un ārsti tās pārdzīvo. Taču, jo tālāk es dzīvoju, jo kļūst vieglāk. Ir pieredze un nevajag vairs, ejot skatīties pacientu, turēt spravočņiku kabatā, kā savās atmiņās par jaunību rakstīja Bulgakovs un kā es Kuldīgā kādreiz darīju pats. Agrāk bija grūti pateikt pacientam - es nezinu. Toties šodien, piemēram, kādu stundu pirms jūsu atnākšanas bija paciente, kurai tā arī pateicu - es nezinu, kas jums kaiš. Savas kļūdas bieži izrunāju ar pacientu. Ka piemēru varu minēt tādu situāciju: caur dzemdes kakliņu liekam atpakaļ dzemdē embrijus. Vienā gadījumā kakliņš ir tievāks, citā platāks, un atkarība no platuma ir dažādi katetri - cietāki vai mīkstāki, ar kuriem to darīt. Pacientei, kurai ar mīksto katetru netikām iekšā, mēģinājām ar cieto, bet, mainot katetrus, embriji gļotās kaut kur pazuda. Fakts, ko varēja pacientei arī neteikt, jo ir grūti pateikt. Vai tas ir visgrūtākais šajā darbā? Ārstam visgrūtākais ir, kad rezultāts ir negatīvs, bet atnāk pacients un jautā - kāpēc, dakter? Dažreiz ir tāda sajūta, ka tiešām kāds no augšas to visu regulē. Ir lietas, kurām varam izsekot, bet, kad grūtniecība iestājas, saprast, kas tur dzemdē notiek, kā embrijs sadzīvos ar mātes ķermeni, vai tālāk dalīsies šūnas, kā reaģēs gļotāda - tas ir kā tumšā istabā skatīties. Dakteriem parasti veidojas dinastijas. Jūsu meita šogad beidz ģimnāziju, dēls pamatskolu. Vai viņi varētu turpināt šo profesiju? Aizvakar meitai jautāju, kur viņa turpinās mācīties. Atbilde - es nezinu. Tas mani drusku samulsināja. No vienas puses, šī profesija nav viegla, no otras, ja viņi paši to izvēlēsies, es būšu priecīgs. Šī tomēr ir viena no pamatprofesijām, turklāt tā nav atkarīga no politiskām svārstībām. Reizēm gan politika te ir ielauzusies - psihiatrijā padomju laikā un ģenētikā vācu okupācijas laikā, bet principā ārsts ir ārsts visiem, un man tas nozīmē daudz.