Kā viņi dzīvo?

Kā "pateicību" saņēmušas gan draudus, gan gluži kā princis Čārlzs iepļaukātas ar neļķēm. Par to viņas mēnesī saņem aptuveni 300 latu pēc nodokļu nomaksas, tāpēc strādā divos, pat trīs darbos. Jolanta Šustere no Tukuma strādā arī Bulduru slimnīcas dzemdību nodaļā. "Protams, gribētu strādāt tikai šeit. Protams," nosaka Jolanta. Šusteru ģimeni, kurā aug 11 un trīs gadus veci bērni, algu iesaldēšana skartu pamatīgi, jo Jolantas vīrs ir policists. MAZI MAZĪTIŅI Deviņi no rīta. Māsiņai Sandrai vārdadiena, tāpēc galdā tiek celta kūka. Dāvanā no kolēģēm viņa saņem nagus stiprinošus vitamīnus, jo bērnu māsas dienas laikā rokas mazgā vismaz 100 reižu un rokas cieš. Raidījumā 900 sekundes runājis slimnīcas vadītājs Dzintars Mozgis. Pie rīta kafijas māsiņas diskutē par piketu: "Jāiet ir, nav ko sēdēt"; "Desmit gadus māsu algas tiek staipītas"; "Zviedrijā vajag māsas - redzēju sludinājumu." Docente Daiga Kviļūna, kura jau savulaik vienā piketā piedalījusies, nopūšas: "Es tikai varu sākt raudāt. Tas ir viss. Šausmīga bezspēcība." "Man patīk mans darbs, es negribu meklēt citu. Sāpīgi, ka to nenovērtē," saka fizioterapeite Sanita Polka. Viņa mēnesī saņemot ap 300 latiem. Lorēna Jansone, kura par māsu strādā 24 gadus, arī ir sprukās - darbs ir sirdslieta. Viņa nestrādā otrā darbā. Iztiek ar to, kas ir. Jolanta uz piketu neies, jo viņai būs jādežurē. Pie divus mēnešus vecās Ksenijas, kura pārcietusi piecas operācijas, pie Jekaterinas un noteikti vēl pie kāda bērniņa, jo nodaļā trūkst 10 māsu. "Šī nodaļa ir bērnu guļamistaba," liecina uzraksts pie sienas. Visi te runā pusbalsī. Tie bērniņi, kuriem vēl maz spēka, čuč inkubatoros, sauktos par kuvēžiem. Tādi nodaļā ir 18. Tie, kuri stiprāki, - apsildāmās gultās ar baldahīnu. Nodaļas virsmāsa Olita Lase paver vienu inkubatoru. Bērniņš ir maziņš. Ļoti, ļoti. Olitas pirksts ir lielāks par mazuļa roku. Kad mazulis paver plakstus, redzamas acis - tumšas un spulgas. Mazulis izskatās kā štepselis, no kura iziet vadu gūzma. Vismaz astoņi. Tiek mērīts skābekļa piesātinājums asinīs, pulss un elpošana. Vēl ir intravenozais katetrs jeb kanile, centrālais katetrs, temperatūras zonde. Pa nazogastrālo zondi, kas ievadīta caur degunu, bērniņš tiek mākslīgi barots. Skābeklis pienāk caur deguna kanilēm, sauktām par ūsām. Gatavībā ir skābekļa maska elpināšanai. Līdzko bērniņa ķermenī ir kādas izmaiņas, pulss ceļas vai krītas, beidzas barošana pa zondi vai kas cits, tā aparāti par to ziņo ar skaņu. Jolanta smej, ka reiz bengbeng skaņu sajaukusi ar to, ko vilcienā atskaņo, piesakot stacijas. "Pamodos, pielēcu kājās, gribēju skriet, bet… visi uz mani skatās." "Šodien man kā ārzemēs, tikai divi bērniņi!" Jolanta rāda uz 700 g smago Jekaterinu un Kseniju. Kad meitenīti pārsien ķirurģe Marija Liepiņa, skats nav patīkams - no vēdera uz āru spiežas divi sarkani stobri. "Viņa ir cīnītāja. Malacis," daktere noglāsta mazo galviņu. KĀ MEKSIKĀŅU FILMĀS Jolanta te strādā devīto gadu. Par māsu izlēmusi mācīties, jo gribējies palīdzēt cilvēkiem. Pēc medicīnas skolas beigšanas sākusi strādāt sanatorijā Jūrmalā. Piedzimusi meita. Kāda paziņa ieminējusies, ka Bērnu slimnīcā meklē māsiņas. "Te nu gan ir daudz darbinieku!" Jolanta atceras pirmo dienu nodaļā. Daļa no personāla ir okulisti, ķirurgi, fizioterapeiti un ārsti, kuri te ienāk uz brīdi. "Kā es ieduršu tik mazā vēnā!" Jolanta domājusi, taču ar laiku piešāvusies. Tāda nedrošība bijusi katrai māsai. Vienai šķitis, ka āda ir caurspīdīga, citai, pirmoreiz paņemot bērniņu rokās, bijusi sajūta - tāds kā galerts. Kad pulkstenis ir viens pusdienlaikā, Jolanta tā īsti nav piesēdusi. Secinu - tieši māsas taču visvairāk rūpējas par bērniņiem. Jolanta pasmaida: "Mēs esam komanda." Visām mērķis viens - lai bērniņš kļūst stiprāks. Kad pēcāk vecāki atsūta bildes, kurās bērni svin gada jubileju, pirmoreiz ceļo, uzvar snovborda mačā, precas, - gandarījums ir milzīgs. Ir arī skumji brīži. Bērni mirst. "Nomirst māsai rokās," to stāstot, Jolanta skatās tālumā pa logu un norij siekalu kamolu. "Pirmajā reizē raudāju. Gan slimnīcā, gan mājās. (Klusums.) Kad nodaļā nomirst kāds bērniņš, ir smagi. Un ko pirmo vaino vecāki? Māsu, kura visu laiku bijusi blakus. Ko tad stāvi, ka nevari neko izdarīt!" Olita Lase stāsta, ka nodaļā mazākais bērniņš, kurš izdzīvojis, svēris nedaudz pāri 600 gramiem. Neiznēsāto mazuļu ar katru gadu kļūstot vairāk. To ietekmējot vairāki faktori: sākot ar stresaino dzīvi, piesārņoto vidi un beidzot ar narkotikām. Te nonāk gan miljonāru bērni, gan no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Tieši tāpēc pie sienas ir apsardzes tālrunis. "Te taču trakāk nekā meksikāņu filmās. Vicina nažus un neļķes!" smejas Olita. Reiz kāds tētis, nākot pie sievas, nav novilcis mēteli. Olita lūgusi to izdarīt. Kungs ne par ko. "Tad man kā princim Čārlzam novicināja gar vaigu neļķes." Jolantai reiz draudēts apgriezt sprandu. "Kad teicu tētim, ka te drīkst nakšņot tikai viens no vecākiem, viņš negāja prom. Devos zvanīt apsardzei. Viņš atvēzējās… Labi, ka roka netika līdz manai sejai, jo biju galda otrā pusē. Viņš kliedza: "Tu vairs nestaigāsi. Vēl jau man te jānāk, un klusu vietiņu gana. Sprandu apgriezīšu!" Es ļoti nobijos." Nav brīnums, ka māsas var emocionāli sabrukt. Olita stāsta, ka reiz redzējusi - māsa bērnu reanimācijā sēdējusi uz grīdas un raudājusi. Viņa vairāk nevarot. Vienkārši nevarot. MELLEŅACIS UN NAKTS Astoņi vakarā. Beidzas dienas maiņa. Lorēnas pienākumus pārņem Baiba. Viņa nupat atbraukusi no Saldus, kur strādā neatliekamās palīdzības dienestā. Pirms pāris dienām hospitalizējusi kūkas ēdājus, kuri saslima ar salmonelozi. "Darbs ir zvērīgs. Šeit arī nav viegli, taču pavisam kas cits." atzīst Baiba. Māsiņa Gita sākusi svērt bērniņus un tīrīt inkubatorus. Tas katrai māsiņai jādara pašai. Dažiem mazuļiem uz autiņbiksītēm ir skaitlis, kas apzīmē to svaru. Bērnus sver vairākas reizes dienā, lai uzzinātu, cik iečurāts, kā strādā mazuļa vēders. Blakus telpā uz galda māsa Anda tur puisēnu, Jolanta maina katetru. Es nevaru noskatīties, kā tiek meklēta vēna. Bērniņš raud. Nogurums liek manīt. Vēnā Jolanta iedur, taču, laižot zāles, trauslais asinsvads pārplīst. Otrais mēģinājums ir veiksmīgs. Laiks barošanai. Piena virtuvē sagatavoti maisījumi un piens, ko mammas atslaukušas. Mātes piens esot trekns. Pa dienu Olita stāstīja, ka dažkārt pienu nokrejojot, lai bērniņam tiktu tas labākais. Jolanta atrod brīdi parunāties, jo mazuļus pieskata Anda no blakus palātas. "Par ko es sapņoju? Ai, nu ko tur daudz. Viss taču ir," viņa atrunājas. "Nūū, varbūt gribētos paceļot. Latvijā un kaimiņzemēs būts, bet ārzemēs, Vācijā, pirmoreiz biju pieredzes apmaiņā. Uz kādu Eiropas valsti gribētu. Nē, uz siltajām zemēm ne, man bail no ķirzakām un čūskām. Nav jau tikai tā, ka strādājām. Sanāk jau uz teātri aiziet, atpūsties. Bijām pie kolēģes Ģipkā, peldējāmies jūrā, uz darba sporta spēlēm biju." Jolantai gribētos būt vairāk ar ģimeni. Kad viņa astoņos no rīta beigs dežūru un atgriezīsies mājās, bērni jau būs skolā un vīrs darbā. "Mēs ar vīru kā balodīši - viens atlido, otrs aizlido," viņa smej. Jolanta apsēžas krēslā, iešūpojas un baro Kseniju. Spēļmantiņa spēlē šūpļadziesmu. Pēc septiņām stundām, ko pavadīju nodaļā aizturētu elpu, sapratu, ka šīs māsas nav čīkstētājas par naudu un grūto darbu. Ikdienā redzot mazo bērnu likteņus, viņas novērtē katru dienu. Viņas neteiks, ka labprāt kā jebkura sieviete uz Ziemassvētku balli nopirktu to kleitu no žurnāla lapām, aizietu uz restorānu ar ģimeni, iegādātos veļu smalkā veikalā, nevis Maxima. Kā izmērīt, cik būtu atbilstoša alga Lorēnai, kura šajā nodaļā strādā 24 gadus? Cik maksāt tām māsiņām, kuras naktīs ada uzpirksteņa lieluma zeķītes tiem bērniem, kurus pametuši vecāki? Ko darīt, lai dzērāju ģimenes, kurās ir astoņi un deviņi bērni un pabalsts tiek nodzerts točkā, beidz ražot citus? Ko darīt, ja tētis pamet mammu, jo bērniņš piedzimis mazs un slims? Ko darīt, ja apkārt ir cilvēki, kuriem vienalga? *** No Lendžu pagasta uz Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldes (RPRPP) ēku pilsētas centra nomalē, tieši blakus domīgi ironiskajai Raiņa akmens galvai parkā, 2.nodaļas 4.iecirkņa vecākais inspektors Arvīds Latiševs-Čudars (38) mēro ceļu jau piecpadsmit gadu. Šajā laikā slaidais, zilacainais puisis kļuvis pazīstams ne tikai savā Lendžu pagastā, bet arī gandrīz vai pusē Rēzeknes rajona ap simt kilometru rādiusā no Dubuļiem dienvidos līdz pat Nautrēniem ziemeļos. Īpaša pazīme: kaut arī Arvīds nav lutināts ne ar atalgojumu, ne tehnisko nodrošinājumu, viņš vēl nav zaudējis ideālista ticību sava darba misijai - palīdzēt cilvēkiem. Tāpat kā liela daļa viņa kolēģu iecirkņa inspektoru, kuru atalgojums ir 400 latu uz papīra. LAIVAS NAV, PAR VIRSSTUNDĀM NEMAKSĀ Šī pirmdiena Arvīdam un viņa biedriem sākas kā parasti: astoņos sapulce pie priekšniecības, kur apspriests nedēļas nogalē notikušais, pēc tam jāizdod norīkojumi iecirkņa inspektoriem, aizstājot atvaļinājumā aizgājušo iecirkņa priekšnieku. Kas pa šo nedēļas nogali noticis? Arvīds šķirsta reģistrācijas žurnālu. "Neaizmirsti pateikt, ka govs nošauta," nopietni nosaka kabinetā ienākušais kolēģis kārtības policijas biroja 2.nodaļas priekšnieks Ivans Adejanovs. Tik tiešām - sestdien Dricānu pagastā atrasta govs ar cauršautu brūci galvā, taču arī bez tā reģistrēti vēl 33 atgadījumi, izbraukts uz 19, izpildīti 23. "Ja nedēļas nogalē noticis kaut kas neatliekams, protams, izbrauc dežurējošā operatīvā grupa, bet, ja nav nekas sarežģīts, reģistrējam un dodamies pārbaudīt pirmdien," saka Arvīds. "Citreiz jau cilvēks nemaz negrib, lai uzreiz pie viņa brauc, viņš grib vienkārši visu izstāstīt, sirdi izkratīt." Darba laiks policistiem ir normēts - 40 stundu nedēļā no astoņiem līdz puspieciem, taču, kā atzīst inspektori, ļoti bieži nākas strādāt pirms un pēc darba laika, jo arī procesos iesaistītās personas nereti darba laikā nav atrodamas. Tomēr par virsstundām maksāts netiek, vienīgi tādos gadījumos, kad notiek kaut kas ārkārtējs, kad jāstrādā pēc īpašas priekšnieka pavēles, citā laikā savs darbs jāprot organizēt tā, ka viss tiek paveikts darba laikā. Ivans parāda amata pienākumu lapu, kurā minēto punktu skaits arī ir ap 40. "Detalizēti izzina savu apkalpojamo teritoriju, veicot tās pastāvīgu apgaitu, apkopo nepieciešamo informāciju, ar kuras palīdzību iespējams novērst un atklāt likumpārkāpumus… veic vispārējo un individuālo preventīvo darbu… sistemātiski pārbauda konstatētās vietas, kur pulcējas personas, kurām ir nosliece izdarīt likumpārkāpumus… veic šaujamieroču aprites noteikumu kontroli fiziskām personām… veic individuālo preventīvo darbu ar alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas slimniekiem… saskaņā ar pavēli ir tiesības veikt kriminālprocesu ar izmeklētāja tiesībām un pienākumiem…" Visus darba pienākumus tik tiešām nav iespējams uzskaitīt. Ieroču glabātāji ir jākontrolē divas reizes gadā, jāveic reidi daudz pieminētajās točkās. Ivans Adejanovs stāsta, ka tagad policisti vairs nedrīkst kādu personu iesūtīt iegādāties stipro dziru, jo tas nozīmējot provocēšanu uz noziegumu. Pie vienas točkas nereti sanākot nosēdēt nedēļu bez rezultātiem, jo ir jāsagaida, kamēr kāds ienāks, nopirks pudeli, izies ārā. Tad var izņemt dziru un nopratināt, taču parasti pirkuma faktu neviens neatzīst, un inspektors var tikai uzrakstīt protokolu saimniekiem par nelikumīgu alkohola glabāšanu. Vēl kuriozs esot tas, ka tagad iecirkņa inspektoriem ir jākontrolē satiksmes noteikumu ievērošana iekšējos ūdeņos, taču pašiem neesot ne laivas, ne kutera, lai varētu noķert pārgalvīgos braucējus kaut vai Rāznā un Lubānā. TUKSNEŠA VARIANTS Ilgi runāt kabinetā nav laika, Arvīdam jādodas uz pagastiem nopratināt lieciniekus, pārbaudīt iesniegumus. Līdzi dodas arī otrs iecirkņa inspektors Ēvalds Lavrentjevs, cerot pa ceļam izdarīt savus darbus, jo visiem inspektoriem mašīnu nepietiek. Viens divi, tiek iedarbināts grabošs Land Rover, priekšpusē sēdošajam pagrūti aiztaisīt drošības jostu, jo ierīkota krāsniņa. Izrādās, pirms diviem gadiem piešķirtā 1995.gada izlaiduma apvidus automašīna ir tuksneša variants, tāpēc nav apsildāma. Tomēr policisti ir bezgala laimīgi arī par to, jo tagad uz 11 iecirkņa inspektoriem ir četras automašīnas, bet vēl nesen vajadzējis iztikt ar divām - ņivu un bobiku. Ejoša parasti bijusi tikai viena. Mašīnas grabošajā troksnī Arvīds pastāsta, ka inspektoriem nākas pildīt arī ceļu policista funkcijas, darbu apgrūtinot tas, ka arvien vēl neesot iegādāts alkometrs, lai uz vietas varētu pārbaudīt alkohola līmeni asinīs. Stop! Mašīna apstājas. Uz ceļa onkulītis norūpējies noliecies pie žiguļa bagāžnieka. Arvīds aiziet pārbaudīt, vai nav vajadzīga palīdzība, bet drīz vien smaidīdams atgriežas. Vecītim vienkārši sagribējies pačurāt, bet, lai nemulsinātu pārējos satiksmes dalībniekus, viņš noliecies pie bagāžnieka. Taču uz pavecu automašīnu, kas stāv ceļmalā, inspektors nolūkojas visai zvērīgi: "Es zinu, ka tam džekam nav tiesību, visu laiku gaidu, kad viņš brauks, lai vienreiz nocopētu, bet neveicas!" ATVERIET, POLICIJA! Pirms neilga laika Lendžu pagastā ticis izdarīts nopietns likumpārkāpums, iespējams, vardarbīgā nāvē mirusi sieviete. Šajā kriminālprocesā Arvīdam jāaptaujā visi sievietes kaimiņi. Pirmajā mājā durvis atver kaut kas tikai attālu līdzīgs cilvēkam. Izģindusi vecenīte ģērbusies skrandās, pelēku, izmocītu seju. Dēls dzerot, atņemot pensiju. Arvīds ar Ēvaldu nospriež, ka te steidzami jāgriežas pie pašvaldības sociālā darbinieka, lai tiktu kārtota nogādāšana sociālās aprūpes centrā. Nākamajā mājā suņi rej aizvilkdamies, taču saimnieku nav. "Tā ir jābraukā reizi, divas, tiek tērēts benzīns, taču tagad tā limits ir nogriezts, mēnesī drīkst nobraukt tikai 2000 kilometru, agrāk bija 2500. Bet nereti vienā dienā nobraucam 200 kilometru." Nākamajā mājā saimnieks cienā ar konfektēm, piedāvā kafiju, taču sēdēt nav laika. Te policistiem vēl nekad nav nācies būt, māja uzkopta kā konfekte. Nākamajā saimnieks būtu ar mieru stāstīt, taču sievai acis zvēro: "Es neko nestāstīšu un pa tiesām nebraukāšu. Ja nu viņš atnāk un mani naktī nosit? Nē, nē!" Vīrs tomēr ir drosmīgāks. "Saskaņā ar likumu cilvēkam, ja viņš kaut ko zina, ir jāliecina. Bet pie mums nereti ir tā - ne mana cūka, ne mana druva! Tikai tad, ja nelaime skar arī pašu, skrien pie policijas," mazliet apbēdināti saka Arvīds. Vēl jāiebrauc kādā problēmu mājā, no kurienes saņemts daudz izsaukumu: civilvīra māte un vedekla savā starpā nesadzīvo, sūdzas viena par otru. Šoreiz jaunākās sievietes nav mājās, bet tante sūdzas, ka vedekla nemaksā par elektrību. "Kai tik pasoku, ka namoksuošu, tai tiuleņ ar pagali par golvu," sūdzas vecā kundze. Arvīds pacietīgi skaidro, ka jāizsauc elektriķis, lai ierīko katram dzīvoklim atsevišķus skaitītājus. Tante paliek rūkdama, bet policistam vēl jāiebrauc mājās, kur divi dzīvesbiedri nekādi nevar sadalīt mantu. Civilsieva, iedama projām, grib paņemt savas mēbeles, savukārt vīrs appagalvo, ka galdu pircis viņš. Šoreiz esot tādi viegli klienti, gadoties arī asāki. Policisti stāsta, ka Dricānos šovasar tikai bruņuveste glābusi iecirkņa inspektora dzīvību, kad uz viņu ar renkuļiem pielādētu bisi šāvis malumednieks. IZVĒLI NENOŽĒLO Diena iet uz beigām. Arvīds iegriežas pagasta padomē, lai aprunātos ar sociālo darbinieci. Ēvalds pūlas sazvanīt kādu mednieku Nautrēnu pagastā, kuram pienācis laiks kontrolēt ieroča glabāšanas kārtību. Mednieka, izrādās, nav mājās, jābrauc vēlreiz. "Mobilā telefona sarunu limits mums ir pieci lati, ja norunājam vairāk, atvelk no algas. Bet nereti ir tā, ka atzvanām kādai tantei, kura ir zvanījusi, tad viņa tā vēlas sirdi izkratīt, kur viņu pārtrauksi! Tas jau vēl labi, ka pieci lati, agrāk nebija pat tā." Arvīds un Ēvalds atceras deviņdesmitos gadus, kad alga bijusi ap 70 latu, no kuras vēl bijis jāmaksā degvielas izdevumi darba braucieniem. Degviela kādreiz vispār nav tikusi kompensēta, nācies pirkt pašiem vai lūgt no pašvaldības. Pagastu vadība bijusi atsaucīga, taču iejaucies KNAB. Pa tiem gadiem Arvīds darbā nobraucis divas personiskās automašīnas. Ģimenē aug trīs bērni, jaunākajam ir gads un astoņi mēneši, sieva palikusi bez darba. Ar algu vien, protams, neiztiktu, nākas kopt savu lauku saimniecību. "Ir, protams, dažādas piemaksas - par nakts stundām, par dienesta pakāpi -, bet tie ir santīmi. Par aizvietošanu atkarībā no budžeta kā kuru reizi samaksā - citreiz inspektoram piecus procentus par to, ka strādā divu cilvēku darbu. Uz rokas tie ir kādi 20 lati. Kad aizejam atvaļinājumā, aizvietotāja nav, citam kolēģim jādara gan savs, gan mūsu darbs." Policisti ar bažām runā, ka noziegumu skaits līdz ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos varētu tikai pieaugt, jau tagad tas ir lielāks nekā gada sākumā. Rēzeknē tiek slēgti lielie uzņēmumi, cilvēki paliek bez darba, grūti apgādāt bērnus. 1991.-1994.gada juku laikos katrā iecirknī esot bijis pa 600-700 krimināllietām. "Par laimi, jaunieši vēl iet policijā, laikam piesaista tas, ka mācības ir bez maksas, kā arī romantika. Bet daudzi ir pirmspensijas vecumā. Nu, nevar vairs 60 gadu vecumā strādāt par inspektoru! Es pats nevēlētos pamest savu profesiju, jau skolā sacerējumos rakstīju, ka gribu strādāt milicijā. Tagad, ja nāktos izvēlēties, nezinu, vai darītu to pašu. Tomēr te nav tikai negācijas, var izdarīt arī tik daudz laba," domīgi pasmaida Arvīds un pastāsta kādu senu gadījumu, kā viņš ziemā uz ceļa paņēmis nosalušu dzērāju. Atskurbtuves pilsētā vēl joprojām nav, ārā mīnus divdesmit, cilvēks acu priekšā gājis bojā. Vedis tieši uz slimnīcas reanimāciju, taču bijis par vēlu. Vīrs nomiris, bet pēc tam Arvīdam piezvanījis nodaļas ārsts un izbāris, kāpēc viņam to vajadzējis darīt. "Cilvēks taču mira nost!" - "Es tavā vietā gan to nedarītu," attraucis mediķis.