Kādēļ atcēla mācītāju Māri Santu?

Jēzus ir teicis - ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs iesiet bojā. Mācītāja autoritātē apgalvodams, ka homoseksuāla uzvedība nav grēks, Māris Sants daudziem atņem atgriešanās motivāciju, pakļaujot briesmām viņu mūžīgo dzīvību. Viņu nediskriminēja orientācijas dēļ, bet atbrīvoja no darba par to, ko viņš darīja vai nedarīja kā amatpersona. Viņu vispār nediskriminēja, bet disciplinēja parastajā kārtībā. Atstādināts tiktu ikviens mācītājs, kurš paziņotu, ka viņa grēks nav grēks, kas jānožēlo, bet Dieva dota identitāte. Nevajag iedomāties, ka «citur notiek liberālāk». Portsmutas bīskaps tikko atcēla no amata prāvestu, kurš sevi publiski nosauca par teoloģijas doktoru, tāds nebūdams. Mums te ir daudz nopietnāks gadījums. Taču baznīca neizceļ homoseksuālu uzvedību kā īpašu ļaunumu un necenšas tādējādi attaisnot zagšanu, žūpošanu, laulības pārkāpšanu vai sievas sišanu. Notiek gluži pretējais - Sants, Streips un citi attaisno homoseksuālismu citu grēku starpā. Tieši viņiem vajadzētu būt konsekventiem un cildināt par pilsonisko drosmi katru, kas paziņo, ka pārkāpj laulību, dzer, zog, kaujas, sit bērnus un netaisās laboties. Tagad daudzi pārmet, ka man vajadzēja tādu Māra Santa metamorfozi paredzēt. Būs man mācība ordinācijas kandidātu atlasē. Taču apstāklī, ka Māris Sants netika atcelts jau agrāk, nav liekulības vai nekonsekvences. Baznīca nevadās no fobijām, bet cenšas pret visiem attiekties vienādi. Pirms gadiem es Māri pazinu kā ļoti godīgu, atklātu, sirsnīgu un ticībā dedzīgu cilvēku, kurš man pastāstīja par savām problēmām, bet es arī redzēju, kā viņš ar tām cīnās. Tieši viņā es saskatīju priekšzīmi, kā sekot apustuļa Pāvila pavēlei līdz asinīm cīnīties pret grēku. Tādi cilvēki baznīcā ir jāciena un jāatbalsta. Faktiski Māra Santa stāsts ir piemērs tam, ka homoseksuāli cilvēki baznīcā netiek ne diskriminēti, ne nicināti, bet var ieņemt pat vadošus posteņus, kamēr vien viņi, baznīcas valodā runājot, cīnās labo cīņu. Par nožēlu, no studijām Anglijā (un droši vien pēc kontakta ar geju atbalsta organizācijām) Māris atgriezās kapitulējis. Viņš gan joprojām teica, ka paliek ģimenē un homoseksuālu dzīvi nedzīvo, noliedza, ka sniedzis anonīmo interviju žurnālam Ieva un ka ar segvārdu «Jonatāns» organizē konspiratīvu geju draudzi. Tagad izrādās - runāja nepatiesību. Diemžēl, pirms apstaigāt saziņas līdzekļus, stāstot par homoseksuālisma bezgrēcību un savām seksuālajām prioritātēm, Māris neatnāca par savu nodomu parunāt ar bīskapu, kā mācītājam pēc baznīcas kārtības būtu piederējies, bet tagad sūdzas, ka ar viņu neviens neesot runājis. Dažas lietas ir jēga pārrunāt, tikai pirms tās padarītas. Māris Sants pietiekami labi pazina baznīcas satversmi, lai jau iepriekš zinātu, ka konsistorija viņu nevarēs neatcelt un tagad nevar atjaunot darbā. Sinodes rezolūcija ir demokrātiski pieņemta baznīcas nostāja ar likuma spēku. Puslīdz pazīstot Latvijas žurnālistiku, Sants varēja rēķināties, ka kļūs par mediju mīluli. Domāju, ka tas bija apzināts un labi izplānots solis - no kalpošanas draudzē uz kalpošanu geju lietai, sarīkojot avīžu virsrakstiem «seksa skandālu baznīcā» un nerēķinoties, kā tas ievainos daudzus ticīgos. Mediju attieksmi grūti saukt par konsekventu: «Cik slikti, ka baznīcā ir priesteri pedofīli! Baznīcas vadība jātiesā, ka nav tos laikus padzinusi! Cik labi, ka baznīcā ir mācītāji homoseksuālisti! Baznīcas vadība jātiesā, ka tos atlaidusi!» Kurai anomālijai kurā brīdī jābūt politkorekti labajai un kurai sliktajai, droši vien tikai velns sapratīs. Taču man ir nācies piedzīvot, ka cilvēki akceptē homoseksuālismu tikai vārdos, lai varētu justies kā postmodernās elites progresīvi pārstāvji. Kāda visnotaļ inteliģenta žurnāliste man reiz teica: «Es esmu par brīvību homoseksuālistiem, taču lai viņi liek mierā manu dēlu.» Cilvēkam, kurš patiesi uzskata homoseksuālismu par normālu, gan nevajadzētu pārdzīvot, redzot savu dēlu aizhomojamies. Es gribētu ierosināt, lai homoseksuālisma dienaskārtību uz papīra vai kameras priekšā aizstāv vienīgi tie, kas sirdī ir gatavi «seksuālo minoritāšu» pārstāvjus pieņemt par savu bērnu guvernantiem un labākajiem draugiem. Citādi tā ir tikai stilīga zīmēšanās ar sabiedriski riskantām lietām. Kad baznīca nav ar mieru svētīt visas cilvēka miesas dziņas, kāds vienmēr atceras, ka baznīcai jābūt tolerances, mīlestības un iecietības sludinātājai. To nevajadzētu pārprast - baznīca nav psihoterapijas iestāde, kam jānodrošina, lai cilvēks justos komfortabli ar savu grēku. Viens no XX gadsimta oriģinālākajiem teologiem Pāvels Florenskis saka: «Neskaitāmo cilvēku, kuri nav pat piegājuši pie reliģijas sliekšņa, neskaitāmas reizes atkārtots, noslēpumainais vārds «mīlestība» ir pazaudējis jebkādu jēgu. Tas izspiedis no mūsu laikabiedru apziņas visu reliģijas saturu. Ārēji pieklājīga reliģisko audu deģenerēšanās ir runas par mīlestību. Ja gribam runāt tiešām par reliģiju, tad vismaz uz šo pārrunu laiku mums jāatmet lupatiskais ļenganums un psiholoģistiskie «patīk - nepatīk». Ar vīrišķīgu skatienu ir jāsagatavojas sastapt īstu dzīvi reliģijā, negrozāmās patiesības drosmīgo sirdi.» Domāju, ka Florenskis te kaut ko pasaka arī par atstādinātā Poznaņas arhibīskapa «es tikai ļoti mīlēju tos bērnus» un Māra Santa «homoseksuālisms ir par sirdi, kas mīl». Apustulis Pāvils kādā vēstulē uzskaita visu savu identitāti un nobeidz: «Es to visu turu par mēsliem, ja vien es Kristu mantoju.» Baznīcas nostājai nav nekāda sakara ar naidu, neiecietību vai homofobiju. Es vienmēr priecājos satikt vienu no saviem labākajiem jaunības dienu draugiem, kurš ir gejs. Es ceru, ka mēs tiksimies arī debesīs. Tomēr Dieva priekšā homoseksuāli cilvēki nav vienlīdzīgāki par citiem. Bībelē teikts: «Nepievilieties! Ne maukotāji, ne elkdievīgie, ne laulības pārkāpēji, ne kārīgie, ne tie, kas pie vīriem guļ, ne zagļi, ne ierāvēji, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību.» Izņēmumu speciāli gejiem nevar dot ne Sants, ne Streips, ne Vanags, ne Brūvers, ne ģenētika, ne Eiropa un pat ne runas par mīlestību. Visiem, kas ietilpstam Pāvila uzskaitījumā, Kristus dēļ ir iespēja saņemt piedošanu un mūžīgo dzīvību, taču tikai atgriežoties no grēkiem. Take it or leave it (Varat ņemt to vai neko - angļu val.). Nerunāt par to attiecībā uz gejiem nozīmētu kļūt priekš viņiem par maldinošu viltus baznīcu. Ne jau Santa solis ir drosmīgs. Aiz viņa stāv ceturtā vara un, kas zina, varbūt arī kādas citas. Stāsta, ka viņš esot pat piedraudējis - lai tikai baznīca pamēģina viņam pirkstu pielikt, viņš iešot līdz Eiropas tiesām. Šodien drosme drīzāk vajadzīga, lai apšaubītu cilvēka neierobežotas tiesības uz jebkuru labsajūtu un atzītu, ka eksistē arī amorāla uzvedība vai anomāls dzīvesveids. Es ceru, ka baznīcai nepietrūks drosmes, lai cilvēki, kuri meklē normālu, dabisku, pēctecīgu vērtību sistēmu, kas būtu atpazīstama arī mūsu vecāku un vecvecāku paaudzei, vismaz baznīcā tādu varētu atrast.