Kam lai tic vēža slimnieks?

Protams ir viena ļoti liela problēma ir monoklonās antivielas vai, piemēram, tirozīnkināzes inhibitori...visi šāda ranga preparāti ir ļoti efektīvi, bet arī ļoti dārgi, tāpēc tos nevar atļauties daudzi, kam tie ir patiešām nepieciešami. Turklāt tik iedarbīgu zāļu nav daudz, jo nav nemaz tik viegli noskaidrot, kas iznīcinās vēzi pēc iespējas neskarot pašu organismu, bet zinātnieki stādā....

Un arī par ārstēšanu ir pilnīgs mīts: piemēram, pasaulē 80-90% visu vairogdziedzera vēža slimnieku (kuru vidū noteikti netrūkst ielaistu) izārstē jau pirmajā piegājienā un viņi dzīvo ilgi un laimīgi. Tāpat ļoti viegli ārstējama un izārstējama ir bazālo šūnu karcinoma, urīnpūšļa vēzis, liela daļa prostatas audzēju, dzemdes kakla un dzemdes ķermeņa vēzis, vairums krūšu vēža gadījumu....Tikai, protams, ja cilvēks sarkano urīnu izskaidro ar pirms diviem mēnešiem apēstām bietēm, vai sieviete, baidīdamās kas nu būs, pie daktera nonāk ar kārtīgu audzēja nekrozi....un visi tie vīrieši, kas visiem stāsta, ka vakar aizgāja noteica PSA un tas bija normāls, bet šodien, re kāds nejaucenis, jau sakāpis debesīs....

Pirmkārt novērst var tikai to par ko tiešām zina un kas tiešām ir novēršamas. Piemēram, iedzimtas gēnu mutācijas, no kurām noteikti ir zināma tikai maza daļiņa, nekādi nav novēršamas. Toties, pīpēšana, visamz aktīvā, dropēšana (arī tā, kas tiek saukat par baudīšanu un atslodzi), noteikti ir novēršama. Neviens cilvēkam neliek tēlot saulē ceptu bifšteku, toties ar HPV novēršanu ir švaki....TAČU GALVENAIS IR TAS, KA VAIRUMS POPULĀRĀKO VĒŽU IR ELEMENTĀRI NOSAKĀMI, JA VIEN CILVĒKS NEVAZĀJAS RIŅĶĪ, GAIDĪDAMS, KA MOS PĀRIES...

Vēža ārstēšana ir viens no ienesīgākajiem biznesiem pasaulē. Tanī tiek nodarbināti ļoti daudzi cilvēki un apgrozās lielas naudas. Tādēļ vēža novēršana vai izārstēšana nav finansiāli izdevīga. Daudz izdevīgāk ir, ja daudzi slimo ar vēzi un to apārstē ar terapijām vai operē.

Bet, protams, vairums ārstu vienkārši neprot sarunāties ar slimnieku- piemēram, reiz lasīju komentārus no sievietēm ar paaugstinātu vēža risku. Un nezinu, vai viņām netika izskaidrots, kas jādara, vai arī viņas nesaprata (būtībā tas ir vienalga), bet pagaidām izskatās, ka analīzēm iztērētā nauda būtībā ir zemē nosviesta, jo profilakses iespējas netiks izmantotas....

Es uz jau diagnosticēta vēža operāciju Stradiņos gaidīju gandrīz divus mēnešus. Protams, tās ir kvotas, taču runa pirmkārt ir par zināmas daļas ārstu rupjību un nevīžību. Piemēram, (tūlīt atkakl) kāds apvemsies, ja ginekoloģe pat neapskatījusies var man pateikt, ka manā vecumā nekas nopietnāks par sēnīti nevar būt...Labi, ka mani vecāki ir pareizi audzinājuši, jo galu galā pēc zināmas nervu bendēšanas un pateicoties paziņām LU Biologos, tiku pie ģenētiķes, dabūju slēdzienu, ar kuru gāju uz Stradiņiem, kur ar zināmu skepsi, tomēr veica izmeklējumus un izrādījās, ka "sēnīte" patiesībā ir vēzis....Jautājums kāds tās pirmās ginekoloģes nevīžībai sakars ar valsts sistēmu? Īpaši tāpēc, ka kārtīgi ārsti tomēr bija spējīgi pieļaut, ka izmeklēt tomēr vajag...? TURKLĀT IEDOMĀJIES, KAS NOTIKTU AR SIEVIETI, KURAI NEPIEMĪT MANA INFORMĒTĪBA? Pareizi, viņa sēdētu un gaidītu līdz kļūtu tik slikti, ka tad ginekologs jau apskatītos un konstatētu vēzi ar metastāzēm. Jā, protams, es slimoju ar retu onkoloģisku sindromu un, pat jau notiktu brīnums, un atrastu visus pārējos Latvijā mītošos "kolēģus", tad pilnīgi iespējams, ka nesavāktos pat pilni divi desmiti, TAČU, TO, KA VĒZI NOSAKA GĒNU MUTĀCIJAS, KURAS SAVUKĀRT IZRAISA DAUDZI UN DAŽĀDI FAKTORI, māca jau pamatskolā!

nesen tieshi biju Onkoloģijas centrā Mežciemā. vēlējos pierakstīties, lai tiktu par valsts naudu, man saka - tikai pēc mēneša. kad prasu, kāpēc tik ilgi, man atbild - valsts ir noteikusi KVOTAS!! beigās, lai nebūtu jāgadaida mokošs mēnesis, nolēmu vienkārši iet par pilnu maksu. ārsts un māsiņa bija ļoti laipni, es nevaru teikt nevienu sliktu vārdu, iedziļinājās, iztaujāja, jā un svarīgākais, nomierināja un deva cerību. tāpēc ko jūs klūpat virsū ārstiem, ja tāda ir šīs valsts sistēma! valsts vairāk cilvēkus ārstēt nav paredzējusi!! un punkts. nu nav šajā valstī prioritāte cilvēks!

Un tiem, kam no šīs tēmas gribas vemt- pirmkārt neviens neliek to lasīt, jo virsraksts ir pietiekami daiļrunīgs. Otrkārt, ja cilvēki turpinās klusēt, tad nekas nemainīsies pat tīri ārstu vidē, jo lielākā daļa, ja vien paši nav slimojuši, iespējams vienkārši nenojauš par pacienta izjūtām....Un vēl, protams, paša pacienta apjukums, īpaši, ja pacients nojauš, ka iespējas ir dažādas, bet kur iet, ko meklēt un ko darīt....

Viens konkrēts piemērs no manas pieredzes - man pirms zināma laika izgrieza gandrīz visu vairogdziedzeri, un pēc tam princips ir tāds, ka nogaidi, kad iztērētas visas rezerves, tad taisi analīzes, ej pie ārsta un saņem ietekumu ģimenes ārstam. Tā ir pavisam parasta lieta un vidēju gabarītu cilvēkam parasti izraksta pieaugušo minimālo devu...PROBLĒMA IR LIELĀS RINDAS UN MAZĀS KVOTAS, jo, piemēram, es tiku pie ārsta piecas nedēļas vēlāk un arī tikai tāpēc, ka pieraksījos jau izrakstīšanas dienā, bet es nesaprotu, KĀPĒC PACIENTU PIE ENDROKRINOLOGA NEVAR PIERAKSTĪT jau brīdī, kad tiek izlemts par operāciju? Jo, pat ja pacients operācijas laikā atstieptu kājas, nekas nav vieglāk, kā piezvanīt nākošajiem.....Bet pie mums ķirurgs dara savas ķirurga lietas, un igonorē pārējo (hormonus, rehabilitāciju utt.), un vēl labi, ja vismaz pasaka, kas pacientam ir jādara...

Tā kā pati esmu saskārusies ar visu LOC sistēmu, domāju, ka kā jau visur valstī, kaut kas tur pamazām uzlabojas, bet tas viss notiek lēni un kā pa celmiem. Ir labi, ka tagad ir jau ieviesta jauna pieraksta sistēma un reģistrētajiem pacientiem vairs nav problēmu ar ārstu apmeklēšanu. Viss notiek raitāk. Problēma visā mūsu medicīnā ir tā, ka arī mediķiem vajadzētu būt kaut kādai darba standartizācijai. Var jau būt ka tāda ir ķirurgiem operāciju zālēs, bet standartizētas nav visa medicīnas personāla funkcijas un katrs tur peld kā prot. Ļoti daudz tomēr ir atkarīgs no cilvēciskā faktora.

Es arī apmēram 4 gadu atpakaļ biju uz pārbaudi LOC, pasarg dievs tur atgriezties, tādu necieņu pret pacientiem, it sevišķi ginekoloģijas nodaļā, labāk nomirt mājās, ja slavenā ginekoloģe var uzbļaut pacientam, ka Tu tā pat esi mirējs, un nedomā ārstēties kaut kur citur! Vienkārši ārprāts.

Runa ir par veidojumiem, kas nav ļaundabīgi, taču nekad neko nevar zināt. Principā to sbez problēmām var izoperēt ambulatori, ko Stradiņos arī dara, tik, cik noprotu, valsts nav īpaši ieinteresēta, lai dāmas un arī vīrieši, no rīta ierastos un pēcpusdienā brauktu mājās....

Tātad cilvēkam, kam konkrētajā brīdī nereti prātā ir tikai sava problēma, vēl jādomā, kā piekļūt ārstam? Man uzreiz nāk prātā, kā Stradiņos man jautāja, kāpēc neesmu ņemta LOC uzskaitē, jo, ja sieviete tiek operēta atkārtoti, lai arī kāds būtu iemesls...Nē, manuprāt īstam ārstam pirmkārt ir jābūt pietiekami godkārīgam, lai pašam panāktu, ka slimnieks saņem visu, ko viņa labā ir iespējams izdarīt. Protams, mūsu valstiņā tas ir teju vai pārcilvēka uzdevums....Tomēr veidot saikni ar slimnieku vajag pašam, nevis gaidīt....

nu tiesham ne reizi nav gadijies dzirdet, ka konstatejot vezi operacijas uzreiz netaisa gailezeram blakus esoshaja loc, ja to domajis autors. nudien, drizak pat sajuta, ka taisa uz nebedu. pat mekle sievietes, kuram atklats kas vezim lidzigs, zvana uz majam. man tagad 1 radiniecei kas tads atklats, arsti neliek miera, zvanas ka traki. bet vinja tik veca, ka negrib opereties, grib nomirt bez opereshanam. aprupe LOC gan ir zem katras kritikas, tur ir drausmiga resna sanitare, man stastija cita pazinja, kas tieshi tagad slimnica, vinjai by the way, ari operaciju paris nedelju laika uz karstam pedam uztaisija. ta sanitare neljauj iet est pacientem, kuram arsts atljauj, jo kliedz pa visu nodalju, ka vinjas visu pievemshot. tur ir briesmigi. un arsti ari ne visi labi.

Nezinu, laikam jau man ir ļoti paveicies - kad biju konstatējusi kŗtī bumbuli, mana daktere raušus mani airāva uz LOC, tur ir vieni no labākajiem ārstiem!!! Mīļas un gādīgas māsiņas! Mani operēja, tagad ir ķīmijas terapija, neviens manu naudu neprasīja un tāpēc nedomāju, ka kaut ko vairāk grieza vai negrieza. Esmu ļoti pateicīga 5. nodaļas darbiniekiem - visiem bez izņēmuma, paldies! Laikam jau viss tomēr atkarīgs arī no paša cilvēka - cik atvērts ir cilvēks, cik lielā mērā viņš uzticas āsrtiem, kā pats sevi noskaņo cīņai ar slimību.