Kāpēc Latvijā buksē kultūras mecenātisms?

Savukārt otrais līmenis ir sponsorēšana, kas no ziedošanas atšķiras ar lielākām summām un to, ka naudas devējs prasa pretī vismaz sava vārda vai logo demonstrēšanu izkārtnēs un reklāmās. Patlaban skaidri vērojama tendence, ka uzņēmēji vai privātpersonas vairāk atbalsta tās jomas, ko sabiedrībā vairāk pamana, piemēram, sportu, dažkārt arī mūziku. Citas kultūras norises bieži vien nav tik dinamiskas un pamanāmas, līdz ar to daudzi uzņēmumi, kas varētu atļauties, neuzņemas tās atbalstīt. Protams, atbalstītāji vēlas arī zināmu publicitāti, taču te bieži nākas saskarties ar Latvijas mediju nevēlēšanos informēt par šādu mecenātismu un izvairīšanos pieminēt sponsoru, atbalstītāju ieguldījumu kultūras attīstībā. Iespējams, ka mediji šeit saredz slēptu reklāmu vai arī - ir orientēti uz sensācijām, bet ziedojums jau, protams, nav sensācija. Jāpiebilst, ka ārzemēs ziedošana un sponsorēšana, ja vien tā ir būtiska, parasti pelna krietni lielāku mediju uzmanību, kas ir dzinulis uzņēmumiem līdzīgi rīkoties arī turpmāk. Latvijā, redzot, ka sponsorēšana interesē tikai naudas saņēmēju, daudzi pēc pirmā mēģinājuma atmet ar roku. Taču ir vēl arī trešā pakāpe - mecenātisms tā labākajā izpratnē. Tie ir gadījumi, kad uzņēmums vai privātpersona mērķtiecīgi, ilgtermiņā uztur kādu jomu, palīdz tai attīstīties, regulāri ziedo tai līdzekļus un seko līdzi, ko viņu ieguldījums dod, kā konkrētā joma turpina veidoties, attīstīties. Amerikā būdams, esmu novērojis vairākus piemērus tieši muzeju attīstības veicināšanā. Tur turīgi uzņēmumi vai privātpersonas mēdz ilgstoši gadu gaitā iepirkt mākslas darbus, visbeidzot kolekciju vai nu novēlot kādam lielam muzejam, vai arī, ja kolekcija ir ļoti plaša, atverot paši savu privātmuzeju. Šiem cilvēkiem tā ir personiska aizraušanās, turklāt viņi vienlaikus veido arī nacionālo kultūras bagātību krājumu. Līdztekus šādām aktivitātēm sabiedrībā pazīstami cilvēki bieži vien iesaistās lielo muzeju padomēs, palīdz rīkot dažādus pasākumus, kuru mērķis ir savākt līdzekļus muzeja attīstībai. Grūti teikt, vai Latvijā ir iespējamas šāda veida aktivitātes, tomēr arī mums pēdējos gados radušies savi labie ilglaicīga mecenātisma piemēri - Aldara atbalsts Latvijas Nacionālajai operai vai nekustamo īpašumu kompānijas Latio melnbaltās fotogrāfijas saglabāšanas un attīstīšanas projekts, no kura pats Latio negūst taustāmu labumu, taču uzņēmuma ieguldījumi būtiski palīdz attīstīt fotogrāfijas nozari. Minētais projekts norisinās jau trešo gadu, un ar katru nākamo gadu uzņēmums paplašina savas darbības amplitūdu. Sākumā Latio izdeva tikai tagad jau tradicionālo melnbaltās fotogrāfijas sienas kalendāru, taču pagājušajā gadā tam jau pievienojās vēsturisko fotovērtību apzināšana - lielākā no atrastajām kolekcijām ir vērtīgās Strenču fotoplates. Savukārt šogad uzņēmums pievērsies jaunākajai paaudzei - gan jaunajiem māksliniekiem, gan arī bērniem, lai ieinteresētu viņus nākotnē darboties šajā mākslas nozarē. Latio ir tāds skaists piemērs, kad viens uzņēmums visādiem paņēmieniem un līdzekļiem cenšas balstīt konkrētu nozari. Savukārt Mākslinieku savienībai ir cits brīnišķīgs piemērs, kur iesaistīti visdažādākie uzņēmumi, fondi, arī privātpersonas, - tā ir Zvārtavas pils. Savienībai tā pieder jau no 70.gadiem, taču nopietni pie pils atjaunošanas un starptautiska mākslas un izglītības centra izveides mēs ķērāmies 90.gadu vidū. Protams, kā jau kultūras mantojums tas ir projekts, kas piesaista lielāku sabiedrības uzmanību nekā vairums citu mākslas pasākumu un projektu, līdz ar to Zvārtavā mēs esam saskārušies ar faktisku visu manis minēto līmeņu un organizāciju atbalstu. Pēdējo desmit gadu laikā esam saņēmuši atbalstu no Parexa bankas, kas maksāja prēmijas māksliniekiem, firmas MNL, kura deva nepieciešamos būvmateriālus, arī dažādiem valsts un sabiedriskiem fondiem. Lai gan pašreiz jau lielu daļu no vēlamā esam izdarījuši un tagad cenšamies panākt ekonomisko līdzsvaru, lai paši varētu sevi uzturēt, mūsu mērķis, protams, nav pelnīt, bet gan nodrošināt atbilstošus apstākļus un materiāltehnisko bāzi māksliniekiem, tādēļ priecājamies, ka ir bijis tik liels atbalsts no uzņēmumu un privātpersonu puses, kas Zvārtavai palīdzēja nostāties uz kājām. Bez šaubām, Zvārtava nav vienīgais labais piemērs, kad uzņēmumi palīdzējuši kultūrai. Ir bijušas vairākas vērienīgas izstādes ārzemēs, ko palīdzējušas noorganizēt Latvijā labi zināmas kompānijas. Piemēram, 2000.gadā Ņujorkā tika atklāta visu trīs Baltijas valstu mūsdienu mākslas izstāde, kuras iniciators bija Latvijā strādājošs uzņēmējs Ahmads Ladjevardi, taču projektu īstenot palīdzēja arī Unibanka un Baltijas Tranzītu banka. Tāpat Lattelekom ir palīdzējis organizēt XX gadsimta latviešu glezniecības izstādi Holandē un izdot grāmatu Glezniecība. Laikmeta liecinieki. Diemžēl patlaban arvien grūtāk kļūst piesaistīt sponsorus, atbalstītājus - iespējams, tādēļ, ka konkurence kļūst arvien lielāka un viņiem daudz uzmanības un līdzekļu jāveltī sava personīgā biznesa attīstībai. Manuprāt, Latvijas sabiedrība vēl nav gatava tam, ka no kultūras procesiem un to atbalstīšanas var gūt gandarījumu. Bez šaubām, tas ir tikai loģiski - ja cilvēks nejūt tieksmi uz mākslu, tad viņš arī neiedomājas un nesaprot, kāpēc tai vēl vajadzētu dot naudu. Tomēr man šķiet, ka Latvijā tiem, kas ir jau iemācījušies taisīt naudu, jāsāk arī intelektuāli augt, jo bez personiskas ieinteresētības, pašas no sevis šādas lietas nenotiek. Lai iegūtu abi - gan joma, kuru atbalsta, gan uzņēmums vai persona, kas to dara, -, jābūt pietiekami stabilai pozīcijai savā ikdienas dzīvē, biznesā, vienlaikus jābūt psiholoģiski gatavam dalīties ar tiem, kuriem nepieciešams atbalsts, un jautājumi par sponsorēšanu vai mecenātismu jau no paša sākuma jāplāno mērķtiecīgi un stratēģiski. Šādas lietas nevar darīt "uz aklo" - tad abpusējais ieguvums ļoti būtiski mazinās.