Kāpēc viņi zog?

Un tas, ka viņš vienreiz kaut ko ir nozadzis, nenozīmē, ka zaglēna sindroms ir uz mūžu. Atstāt bez ievērības to, protams, nedrīkst, jo zagšana ir rādītājs bērna emocionālajam stāvoklim,» stāsta Latvijas Ģimenes centra psihoterapeite Aina Poiša. Lielveikalos novērots, ka diezgan bieži bērni nozog to mantu, ko vecāki viņiem nav nopirkuši. Nespēdami ar to samierināties, bērni atgriežas un mēģina paņemt paši. Veikalu analizētā informācija liecina, ka pārsvarā zog 8-10 gadus veci bērni un iekārojamāko pārtikas preču topa augšgalā ierindojami saldumi. «Pārsvarā problēmas rodas ar sveramajām konfektēm, riekstiem un citiem sīkiem saldumiem, kurus bērni nereti vairāk vai mazāk neapzināti apēd, pastaigājoties pa veikalu. Daļa atbildības par šādu rīcību noteikti būtu jāuzņemas arī vecākiem, kas ne vienmēr pievērš uzmanību tam, ar ko bērns nodarbojas, kamēr viņi paši iepērkas,» stāsta uzņēmuma Kesko Food, kas Latvijā pārstāv Citymarket un Supernetto veikalu ķēdi, mārketinga vadītāja Līga Buša. Ir novērots, ka vēl viens zagšanas iemesls bērniem ir nepārdomāta «varonība» un sacensība savā starpā. Gadās, ka bērni uzskata par varoņdarbu nočiept veikalā kādu saldumu un pēc tam ar to palielīties draugu vai skolas biedru priekšā, līdz ar to iedrošinot arī pārējos spert šādu soli. «Nočiepjot kādu lietu veikalā, bērniem nav svarīga tā vērtība. Bieži vien viņi to var atļauties nopirkt par savu kabatas naudu, galvenais ir process. Protams, Citymarket drošības sistēma ir ļoti kvalitatīva, tādēļ gandrīz vienmēr mazie garnadži tiek pieķerti, cenšoties apēst vai iznest no veikala saldumus,» apliecina L.Buša. Vecāku emocionālais atraidījums «Bērniem, kuri zog, ir iekšēja nepietiekamības izjūta. Viņiem pietrūkst mīlestības, uzmanības, un tieši šīs sajūtas dēļ viņi ņem lietas, lai kaut kādā veidā to sev kompensētu. Bērni var teikt, ka viņiem vienkārši gribas to mantu vai saldumus, bet emocionāli un psiholoģiski tā ir tieksme aizpildīt tukšumu sirdī,» stāsta psiholoģe Indra Majore. Maziem bērniem raksturīgi, ka, tiklīdz viņi ierauga kādu lietu, viņiem ir tik spēcīgs impulss «Es to gribu», ka otrs impulss «Stop! Nedrīkst!» mēdz būt vājāks. Gan pieaugušajiem, gan lielākiem bērniem mēdz būt raksturīgi, ka viņi zog azarta dēļ. «Viņi tādējādi ķer adrenalīnu, jo nemitīgi ir jāapzinās, ka tevi var pieķert. Cilvēks, darot to, kas ir aizliegts, it kā izaicina likteni. Ja viņam izdodas pārējos apmuļķot un tiešām kaut ko nozagt, tā ir gandarījuma un varas apziņa. Skolas vecuma bērniem zagšana ir kā izaicinājums, jo viņi vēlas izjust pārākuma apziņu un būt veiklāki, gudrāki par pieaugušajiem. Zagšana ir arī pārākuma demonstrēšana, izliekoties, ka sociālie ierobežojumi viņiem neeksistē,» skaidro I.Majore. Aina Poiša uzskata, ka dažkārt vecāki īsti neizprot jēdzienu «uzmanības trūkums». Zagšanu ir pierasts skaidrot tieši ar uzmanības deficītu, taču precīzāk to varētu raksturot kā emocionālu atraidījumu. «Piemēram, vecāki uzstāda bērnam prasības, kuras viņš nespēj pildīt un tāpēc jūtas emocionāli atraidīts. Vai arī nemitīgi tiek norādīts uz viņa kļūdām, neredzot panākumus. Viss tas, kas ikdienā šķietami paslīd garām kā sīkums, iedragā bērna pašvērtību. Un zagšana ir viens no veidiem, kā materializējas bērna emocijas. Viņš ar to kaut ko meklē,» stāsta A.Poiša. Viņasprāt, daļa bērnu dzīvo atzinības badā, citiem savukārt problēma ir nepietiekama nodarbinātība, vēl kādam azarts - iemeslu zagšanai ir daudz. «Zagšana simboliski ir pieskaršanās lietām, kas ir aizliegtas, un ir bērni, kas ģimenē sevi nostādījuši opozicionāra lomā un dumpojas pret visu, kas ir norma. Viņiem zagšana ir protests, bet tas vairāk ir raksturīgi skolas vecuma bērniem un pusaudžiem,» saka psihoterapeite. Līdz gadiem desmit zagšana bērniem vairāk ir izaicinājums, azarts, maziem bērniem dažkārt impulss ir pat neapzināts. Tomēr pusaudža vecumā zagšana jau ir mērķis - noziegumi ir nopietnāki, summas lielākas un risks arī. Mazāks bērns iekšēji sev saka: «Man gribas, man to vajag!» Tīņu motivācija ir: «To darot es kaut kas esmu!» Zagšana savā ziņā ir salīdzināma ar paslēpēm - bērnības spēli, kad kāds slēpjas, kādam jāatrod un psiholoģiski zagšana mazākam bērnam neapzināti var ar to asociēties. Par ko vecāki nekad neaizdomājas Viens no zagšanas iemesliem, par ko vecāki gandrīz nekad neaizdomājas, ir tas, ka bērnam, tēlaini izsakoties, trūkst sava projekta. Kāpēc zog, piemēram, deviņus desmit gadus veci bērni no labi situētām ģimenēm, kuri par savu kabatas naudu noteikti varētu kāroto preci nopirkt? «Šajā vecumā bērns jau ir tik liels, ka grib kaut kādā ziņā «atdalīties» no vecākiem. Jā, nauda viņam ir, bet tā ir vecāku nauda. Tā nav viņa. Un viņš grib izdarīt kaut kādu savu lietu bez pieaugušā uzraudzības, kontroles, piedalīšanās - viņš meklē veidu un, ja nav nodarbināts tā, ka viņam ir kur sevi realizēt, tad tas izpaužas tādā nosodāmā veidā kā zagšana,» saka A.Poiša. Vecāki bērniem, kuri reiz kaut ko nozaguši, veikala apsardzes darbinieku klātbūtnē mēdz prasīt - nu kā tev trūkst, ka tu ņēmi to mantu? Bērni parasti nespēj atbildēt, jo to nemaz nav viegli noformulēt. Zagšana ir saistīta ar risku, azartu, un ir pieļaujams, ka bērnam tas var iepatikties, tāpēc būtiski laikus reaģēt un risināt šo problēmu. Zogot viņš izjūtu ziņā jūtas liels un pieaudzis, bet pieķerot - atkal kā mazs un nevarīgs bērns, taisnojoties, ka es jau neko, tā iznāca. Veikalu pārstāvji, runājot par zādzībām, ir atturīgi, uzskatot, ka tā nav lieta, ko vajadzētu īpaši publiskot. Viena no lielāko Latvijas lielveikalu tīklu pārstāvēm Dienai atzina, ka apmēram 15-20% no visiem pieķertajiem ir bērni un pusaudži. Rīgā statistika liecina, ka zādzību skaits palielinās līdz ar mācību gada sākumu septembrī. Šajā lielveikalu tīklā visvairāk tiek pieķerti 10-15 gadus veci bērni un pusaudži. Mazāki bērni visvairāk zog našķus - čipsus, čupačups konfektes. Ņemot vērā to, ka nepilngadīgajiem nevar piemērot kriminālo atbildību, divpadsmit trīspadsmit gadus veci pusaudži nereti tiek iesūtīti veikalā, lai nozog alkoholu. Sarunas bez moralizēšanas Ja bērnu pieķer zogam, tad lielveikalu apsardzes darbinieki momentā izsauc uz veikalu vecākus, ja viņš zog atkārtoti - tiek izsaukti arī nepilngadīgo lietu eksperti no policijas. «Standarta procedūra ir vecāku izsaukšana pie veikala administrācijas, kur viņiem nākas norēķināties par bērnu apēstajiem vai sabojātajiem produktiem. Šīm pārrunām ir audzinošs nolūks gan bērniem, gan vecākiem, jo atbildēt par darbību, ko pēc likuma var dēvēt par noziegumu, nevienam nav patīkami,» uzsver L.Buša. Psihologi atzīst, ka visgrūtākā ir atbilde uz jautājumu, ko darīt tad, ja bērns zog. Vienotas receptes nav, tomēr jāņem vērā, ka vecāki ir tie, kas rāda uzvedības modeļus un māca bērnam izprast, kas ir labi un slikti, kur ir tabu robeža un ka azarts mēdz maksāt ļoti dārgi. «Tām noteikti ir jābūt sarunām bez moralizēšanas! Manuprāt, labākais ir nevis trīsreiz dienā bērnam skaitīt baušļus, bet pieradināt viņu pie tā, ka viņš nebaidās izteikt savu viedokli, runāt par to. Zagšana vienmēr saistās ar slēptām un vilinošām fantāzijām, bērns par to iepriekš noteikti ir domājis,» apliecina A.Poiša. Zagšanu veicina arī kompānija - ja bērna draugu lokā ir kāds līderis, kurš zog un lielās ar to, tad ir risks, ka zags arī pārējie. Psiholoģiski iedarbīgākā metode ir seku norādīšana - šoreiz tevi tikai brīdināja, bet nākamreiz sods būs daudz lielāks. Tomēr būtiski to neuztvert kā iebiedēšanu, bet tieši kā seku izskaidrošanu. Ja vecāki izvēlas šādu taktiku, tad atbildību par sekām it kā nodod paša bērna rokās - tas būs tavs lēmums darīt to vai ne, jo tu pats par to atbildēsi.