Kas ir muzejs - brīnišķīgs jautājums

Civilizētai sabiedrībai nepieciešama arī stabila izglītības un kultūras attīstības sistēma, respektīvi, tikai pateicoties tai, varam runāt par civilizētu sabiedrību XX gadsimta izpratnē. Tāpēc ir likumi par zinātni, izglītību, arhīviem, bibliotēkām un arī Muzeja likums. Tā 3.pants - muzeja jēdziens skan šādi: «Muzejs ir sabiedrībai pieejama pētnieciska un izglītojoša iestāde, kuras uzdevums ir vākt, saglabāt, pētīt un popularizēt sabiedrībā dabas, garīgās un materiālās kultūras vērtības, sekmēt to izmantošanu sabiedrības izglītošanai un attīstībai. Pastāv valsts, pašvaldību un privātie muzeji.» Tikai šīs četrvienības nosacījumu ievērošana var būt par pamatu kultūrizglītojoša iestādījuma nosaukšanai par muzeju. Disnejlendas, kultūras un atpūtas parki, publiskās peldētavas un somu vai latviešu pirtis, krodziņi, kuri izvietojušies vēsturiskās celtnēs un interjeros izmanto autentiskas senlietas, pastāvīgās izstādes ar iespaidīgām fotokopijām un faktoloģiski nevainojamiem tekstiem nav muzejs. Un arī otrreizējo izejvielu savākšanas punkts vai getliņi nav muzejs. Bet tai pat laikā dinozauru parks vai sēņu mežs varētu būt jauka piedeva Dabas muzejam vai arī profesionāli nevainojamais atdarinātājs - salons Senā klēts Vēstures muzeja etnogrāfis-kajām kolekcijām. Muzejus parasti veido lietpratēji jeb profesionāļi, kas tikai savu zināšanu un spēju ierobežoti vāc, glabā, pētī un popularizē muzeja priekšmetus - lietas ar kultūrvēsturisku vērtību, sākot no fosīlijām, nukleusiem, mamutu zobiem un bronzas aprocēm līdz Ruso-Balt automobilim, VEF-Minox fotoaparātiem, strēlnieku ieročiem un Hildas Vīkas gleznām. Muzeji ir viens no nacionālās (ne nacionālistiskās) pašapziņas izpausmes veidiem, un muzeju kolekcijas - viens no visefektīvākajiem tautas izglītošanas līdzekļiem. No agras bērnības līdz sirmam vecumam. Protams, tiem, kas vēlas izglītoties. Brīvdabas muzejus kultūrtautas veido sev, saviem bērniem un bērnubērniem kā sav-dabīgus pirmsindustriālā laikmeta pieminekļus. Kā senču piemiņas vietas, bez pārmērīgas idealizācijas vai noniecinājuma. Un jau tālajā 1924.gadā, kad tikko dibinātā Pieminekļu valde pieņēma lēmumu par tāda muzeja izveidošanu, kas «kopienās uzglabātu sendienu dzīves saturu, kas ietverts celt-nēs, viņu apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos», neviens nevarēja paredzēt, ka muzejs izveidosies par mazu četru gadsimtu Latviju. Dzīve te neapstāsies pat politisko un ekonomisko satricinājumu brīžos. Brīvdabas muzejs nav tikai vide aktīvai atpūtai un relaksācijai. Protams, te nedēļas nogalē ārzemnieks vai tautietis var noklausīties folkloras kopas koncertu, pajūsmot, cik veikli strādā kāds no amatnieku duča - kalējs, podnieks, klūdziņu pinējs, tāšu meistars, audējs, rotkalis vai koka amatnieks. Tā ir vieta, kur ierodoties jāmēģi-na saprast, no kurienes mēs - latvieši, lībieši, krievi, luterāņi vai pareizticīgie esam nākuši. Kāda ir sajūta, ieejot pat dienasvidū krēslainajā dižistabā ar izmīdīto klona grīdu, kur ziemu mitinājās vairākas kalpu ģimenes un palaikam arī pagasta nabags? Palūdziet atļauju pacilāt spriguli putekļainajā piedarbā vai mēģiniet iztēloties sevi vārām ēdienu dzīvojamās rijas krāsns priekšā vai manteļskursteņa tumsā un caurvējā. Un, ja, iznākot ārā, skats neaizslīd garām kurzemnieka klēts lokailēm vai latgalieša dekoratīvi cirstajam paksim, vai vidzemnieka monumentālajai rijai, tad viss ir kārtībā - varbūt ir saprasts, ka jebkurā laikmetā savas dzīves noteicējs ir centies ne tikai izdzīvot, bet dzīvot skaisti. Tā kā Brīvdabas muzejs ir tautas īpašums, katram ir tiesības izteikt savu viedokli un dot padomus. Tā ir bijis vienmēr. Bet pat komunistu laikos neviens neuzdeva tik spocīgus jautājumus, kā J.Zlamets, jo saprata, ka muzejs ir viens no tautas prāta veidošanas līdzekļiem. Ārzemju pieredze ir laba lieta. Sevišķi, ja atceras, ka Latvijas sabiedrības mūsdienu kultūras sākums lielā mērā atrodams Rietumeiropas kultūrā. Tajā skaitā mūsu muzeju sistēma. Latvijā ir vairāki muzeji, kuri atbilst nacionālā muzeja statusam, ir reģionālie un lokālie muzeji. Un nacionālie muzeji ir tieši tik bagāti jeb, pareizāk sakot, nabagi, cik nācija kopumā. Nesāksim žonglēt ar nacionālā ienākuma vai kopprodukta skaitļiem uz vienu statistisko dvēseli - tie ir skumji. Visu cieņu brīvkungam Minhauzenam un viņa piemiņas spodrinātājiem, bet kauja pie Knipskas Latvijas vēsturē ir tikpat spoža, kaut arī traģiska epizode. Un nez vai kāds maksās jēnās vai markās, lai pagrauztu Cibiņa maizes donu Druvienas vecajā skolā, bet pīle a la Minhauzens gan ir ko vērts. Cik zinu, tad lielākā daļa pasaules muzeju balansē starp savu sūtību un naudas pelnīšanu. cik procentu no gada budžeta spēj nopelnīt katrs Latvijas muzejs un ar kādiem paņēmieniem un līdzekļiem - tā jau ir saruna plašākam dalībnieku lokam.