Kas jāpastāsta pasaulei

«Dokumentā man rakstīts, ka apcietinājumā esmu bijusi 9 gadus, 6 mēnešus, 20 dienas. Nav taisnība! Aiz restēm es aizvadīju veselu cilvēka mūžu.» Par ko? Par to, ka 1944.gadā viņa rakstīja: «Mainās karogi mastos, / Mainās dziesmas, ko dzied - / Latvija, dzimtene mīļā, / Postā tik dziļākā iet.» - «Tuvojās 18.novembris. Mājās gatavoju proklamācijas. Pagaidām nevienam neko neteicu. Uz baltas lapas augšā uzzīmēju plīvojošu sarkanbaltsarkano karogu, zem tā kādu pantiņu no savām dzejām un pašā apakšā - lieliem, drukātiem burtiem: «Dievs, svētī Latviju!»» Mariju nodeva sola biedre Koleta. Pirmā mūžā piedzīvotā nodevība bija satriecoša. Kaut arī Marija darbojās uz savu roku, viņai «piešuva» pretpadomju grupas lietu un attiecīgo sodu. Cik bijis Marijas kundzes spēkos, tik ir izdarīts - uz 258 lappusēm uzrakstītas atmiņas par visu to. Sabiedrībai tās kļūs pieejamas tikai tad, kad iznāks grāmatā. Kādēļ mums šodien būtu vajadzīga šī grāmata? Te ir daudz stāstīts, kā Marijas kundze pati saka, «par manu mīļo Latgali un latgaliešiem». Te redzami pirmās brīvvalsts laikā ienākušies audzināšanas augļi - sešpadsmitgadīgie un pat jaunāki sevi jau apzinājās kā savas valsts pilsoņus. Tā laika skolās iesētā patriotisma sēkla dīgstot nenokalta, jo acu priekšā vienmēr bija autoritātes - vecāki un skolotāji. Arī Marijas mamma bija prasīga skolotāja. Sabiedrībā toni uzdeva godaprāts un pienākuma apziņa. Bija arī izņēmumi, bet tie kā nezāle, labi uzdīgušas labības laukā, virsroku neguva. Nezāles sevišķi strauji sakuploja pēc otrās padomju okupācijas. Pretošanās kustībā, ko daudzviet organizēja pati čeka, iesaistījās ļoti daudz skolēnu. Nonākot pratinātāju rokās, viņi turējās varonīgi. Bet vienmēr ir tādi, ko itin viegli var saliekt. «Neatceros, ka Ulmaņa laikos mums uzspiestu mācīties mīlestību pret dzimteni. Jau piedzimstot, mēs viņu mīlējām,» raksta Marijas kundze. Lasot atmiņas, redzam, kā no raksturā stūraina, klusa meitēna veidojas garīgi nobriedusi un dzīvesgudra personība. Liktenis viņu saveda kopā ar cilvēkiem, kas ļaunuma pārņemtajā pasaulē spēja otru virzīt uz labu. Nometnē par Marijas audžumāti kļuva apbrīnojama sieviete - Kreicumkundze. Tur, kur visi bija vienāda ļaunuma piemeklēti, daudzkas notika tāpat kā brīvībā - pašaizliedzībai blakus stāvēja savtība, devībai skopums, uzticībai - nodevība. Izrādījās, tautība nebija noteicošā. Marija jeb, kā viņu visi sauca - Mārīte ar neizpratni skatījās uz dažu tautiešu vaļīgo morāli un to, kā daža laba sabiedrības dāma turpina spēlēt šo lomu uz barakas nārām sēžot. Tas izskatījās tik traģikomiski un nožēlojami. Marijas kundzei dzīvoklī Matīsa ielā uz dīvāna vēstuļu kaudzīte. «Es katra gada pēdējā dienā tās izlaižu caur rokām. Divas lietas es esmu sapratusi - cilvēks ir visstiprākais tad, kad viņam vairs nav ko zaudēt. Un cilvēks tomēr nav cūka un arī badā neēd visu.» Skaistā Marija arī apcietinājumā un nometnē iekrita daudziem acīs. Acīs un sirdī. Arī par to ir stāstīts atmiņās. Tā nebija nejaušība, ka viņa pavisam agros gados rakstīja dzejoļus. Skolas gados viņa sapņoja par rakstniecību. «Es varēju no zemes līdz debesīm un no debesīm līdz zemei aizstaigāt. Patika iziet pļavā, gribējās skaistajā Dieva pasaulē pie katra zieda noliekties. Bet dzīvē viss sagāja grīstē. Es vēl neesmu atradusi vārdu, kurā nosaukt to visu, kas mums tika nodarīts.» Marija nebrīvē daudz slimoja - ar cingu, tuberkulozi, malāriju, sirdskaiti. Mira daudz stiprākas par viņu. Viņa ne vienu vien reizi jau bija nonākusi tikpat kā «viņā pusē», bet allaž kāda palīdzīga roka darīja brīnumus. «Šodien, atceroties tos mēnešus slimnīcā, es zinu, ka, pateicoties tādu pašu nelaimīgo cilvēku labsirdībai, es spēju jau no viņpasaules atgriezties dzīvē. Un arī tāpēc, ka ilgas pēc Latvijas, ticība sarkanbaltsarkanajam karogam, ko Dieva roka vienmēr turēja manā ceļā, bija tas spēks, kas piecēla vienmēr, kad jutu - vairs neuzcelšos.» Marija Ozola (dzim. Rancāne) pienākumu pret likteņa biedrēm, savu tautu un vēsturi ir izpildījusi - tas ir pastāstīts. Viņas atmiņas tagad atrodas Okupācijas muzejā. Lai tās laistu tautā, ir vajadzīgas devīgas rokas un atsaucīga sirds. Ja tādi cilvēki atrastos dzimtenē dzīvojošo vai pasaulē izkaisīto latgaliešu vidū, tad Marijas kundzei tas būtu lielākais gandarījums, kāds vien var būt iespējams pēc tik ilga ciešanu laika.