Kas raksturo laikmetu?

Savu iespēju robežās to jau mēģina risināt Latvijas Mākslinieku savienības muzeja atklātais krājums. Latviešu mākslas CV 60 gadu garumā tiek piedāvāts, laikmetīgā garā sākot ar jaunāko un pamazām dodoties tālāk pagātnē. Hronoloģiski ekspozīcija sastāv no piecām saturiski pamatotām sadaļām, kuru moto ir konkrēti darbi. Ilmāra Blumberga Durvis debesīs (1991-1992), cerīgi gaišzili atvērumi nenosakāmā matērijā, raksturo pēdējos piecpadsmit gadus; Birutas Delles Saules dūriens (1988) kā reiboņa raisīts pamatu zudums - 80.gadus; Ērikas Gulbes Cilvēku zeme (1973), formas ziņā visnotaļ drosmīga ainava, simbolizē 60.gadu otro pusi-70.gadus; Edgara Iltnera Vīri nāk! (1957), hrestomātiskais skarbā stila paraugs, pārstāv 50.gadu otro pusi-60.gadu pirmo pusi; Vladimira Kozina Pie pārbrauktuves (1952), impresionistiski ietonētā peredvižņiku reālisma etalons, saistās ar pirmo pēckara desmitgadi. Ceļš, kāds ir nostaigāts no šiem socreālisma paraugiem līdz abstrakcijai un realitātes atdzimšanai jau objektu un redīmeidu veidolā (Oļegs Tillbergs, Andris Breže, Kristaps Ģelzis, Gints Gabrāns), ir pārsteidzoši daudzveidīgs. Pāreja no viena perioda citā ir visai plūstoša, brīžiem gan samulsinot skatītāju par konkrētā darba vietu hronoloģiskajā tabulā. Virkne mākslinieku (Jānis Pauļuks, Boriss Bērziņš, Līga Purmale u.c.) figurē dažādos laika periodos, kas reizēm var radīt juceklīgu iespaidu, it īpaši, ja stils mainās minimāli, piemēram, Līvijas Endzelīnas klusajās dabās. Darbi pamatā grupēti pēc stilistiskas radniecības principa - ir atrodama abstrakcionistu plejāde (Anita Meldere, Barbara Gaile, Ģirts Muižnieks u.c.), postmoderno manipulatoru grupa (Jānis Mitrēvics, Heinrihs Vorkals, Frančeska Kirke), neoekspresionisma (Edgars Vērpe, Ivars Heinrihsons, Helēna Heinrihsone, Sandra Krastiņa, supergrafiķi) un superreālisma (Bruno Vasiļevskis, Miervaldis Polis) tendences utt. Pievēršoties sociālisma mantojumam, allaž var strīdēties, kas patiesāk raksturo laikmetu - oficiālie pasūtījuma darbi vai disidentu neizstādītie eksperimenti? Pārlieku akcentējot pirmos, ir risks palikt konjunktūras putu līmenī; pārlieku paļaujoties uz otrajiem, savukārt var iznākt šauri fokusēts "dzīļu momentuzņēmums", kas tāpat neatklāj pilnu kopainu. Visu sarežģī tas, ka augšminētie varianti ir tikai tādi kā galējie poli, bet absolūtais vairums mākslinieku darbojās kaut kur pa vidu - ņemot tēmu, ko varēja aplūkot kā svarīgu un aktuālu arī padomju koordinātu sistēmā, savukārt formas jomā īstenojot savas intereses. Līdzsvars starp oficiālo un personīgo šķiet uztaustīts, radot daudzslāņainu, komplicētu iespaidu. Agrīnā perioda komiski optimistiskie personāži (Semjons Gelbergs, Vladimirs Andrijenko) īpaši efektīgi kontrastē ar Georga Šenberga 40.gadu introspektīvo, vecmeistaru mantojumā sakņoto vizionārismu. Arī vēlāko periodu raksturo daudzi pavisam netematiski darbi (Zentas Loginas, Lidijas Auzas eksperimenti ar faktūrām un reāliem materiāliem, Antona Megņa un Leonīda Āriņa visai abstrahētās kompozīcijas, Rūdolfa Piņņa, Leonīda Mauriņa u.c. darbi). Nacionālās skolas formālā izkoptība ir uzskatāma, samērā maz pārstāvot citzemju skatītājiem saistošāko un eksotisko socreālismu. Tomēr šo oficiālās mākslas lappusi nevar pavisam aizmirst, jau foajē ieraugot Oto Skulmes gleznoto Ļeņinu strēlnieku vidū. Arī toreiz bija izvēle, pat ja šķiet, ka tās nav bijis. Glezniecībai dominējot, tēlniecība ir jūtami pakārtotā lomā. No nosacītajiem veidoliem pirmajā zālē (Olga Šilova, Andris Vārpa, Jānis Karlovs) var tuvoties agrākajās dekādēs dominējušajiem portretiem un figurālām kompozīcijām (Aivars Gulbis, Lea Davidova-Medene, Arta Dumpe, Emīls Melderis, Aleksandra Briede). Interesants eksemplārs ir Kārļa Danes Brauciens (1978) - izlocītā metāla formas tā vien liek piesaukt futūristu mēģinājumus notvert kustību cietā materiālā. Grafika un akvarelis pārstāvēts pietiekami plaši, prasot ilgstošāku un pacietīgāku iedziļināšanos. Reljefi izceļas sirreālisma valodas pārkausējumi (Māris Ārgalis, Vilnis Zābers, Juris Petraškevičs u.c.) un hrestomātiski 80.gadu supergrafiku paraugi (Jura Putrāma Ziņnesis u.c.). Izstāde rosina paprātot par XX gadsimta otrās puses mākslas paralēlēm abās dzelzs priekškara pusēs. Formas jomā, šķiet, nav atšķirīgāku parādību par 40.- 50.gadu abstrakcijas uzplaukumu Rietumos un importēto peredvižņiku socreālismu Latvijā. Tomēr aina var mainīties, ja abas parādības aplūko kā vienlīdz abstrahētus individuālās un kolektīvās utopijas paraugus. Savukārt 60.gadu popārts un skarbais stils ienes pavērsienus uz realitātes pusi (robustie darbaļaudis var, protams, šķist stipri tāli no realitātes, tomēr, salīdzinot ar vadoņu sapulcēm Kremlī un absolūto optimismu, tā noteikti bija sava veida nolaišanās uz zemes). Nav apšaubāmi arī superreālisma impulsi, konceptuāla interese par globāli nozīmīgiem vēstījumiem, 80.gadu glezniecības renesanse, tāpat kā virkne vēlāku parādību. Pusgadsimta kopainas ietilpināšana divās zālēs ir visnotaļ nepateicīgs darbs ar neizbēgami nepilnīgu rezultātu, taču tas noteikti varētu kļūt par tālāku diskusiju un lokālās mākslas vēstures katalizatoru.